Bibliotēkas Latvijā slēdz jau vairākus gadus pēc kārtas. Novadu domēs šie sāpīgie lēmumi tiek pieņemti, izvērtējot lietotāju skaitu, ēku stāvokli, uzturēšanas izmaksas, iespējamos ieguldījumus. Tie ir praktiski nosacījumi. Bet ir arī citi – emocionāli, intelektuāli, nākotni paredzoši, proti, kā bibliotēku (ne)esamība ietekmēs nākamās paaudzes. Skolu tīkls jau ir krietni paplucināts, tagad jāķeras pie bibliotēkām?
Kultūras ministrija dievojas, ka tai, neraugoties uz nepieciešamību reorganizēt bibliotēku tīklu, esot svarīgi, lai visiem pagastu iedzīvotājiem arī turpmāk bibliotēku pakalpojumi būtu sasniedzami - bibliotēkām esot ir “kritiski svarīga loma Latvijas sabiedrībā” Vaicāta par bibliotēku slēgšanu, Kultūras ministrija atbildēja sekojošo: “Kultūras ministrijai (KM) rūp gan bibliotēku, gan kopumā kultūras pakalpojumu pieejamība reģionos, tādēļ nekavējoties reaģējām uz Limbažu novada pašvaldības sniegto informāciju par ieceri reorganizēt novada bibliotēkas. KM publiski pauda viedokli, aicinot pašvaldību ievērot Bibliotēku likumā noteikto un pirms pašvaldības iecerētās septiņu pagastu bibliotēku - Straumes, Stienes, Ārciema, Bīriņu, Vitrupes, Katvaru un Braslavas - reorganizācijas jautājumu izskatīt nākamajā Latvijas Bibliotēku padomes (LBP) sēdē, kas notiks 21. maijā.
Saskaņā ar pašvaldības sniegto informāciju jautājuma par bibliotēku reorganizāciju izskatīšana ir atlikta, paredzot to veikt saskaņā ar KM norādīto - tas ir, pēc Bibliotēku padomes atzinuma saņemšanas.
Bibliotēku padome atzinumus par bibliotēku reorganizēšanu vai likvidāciju pieņem atbilstoši bibliotēku nozares normatīvajā regulējumā noteiktajam, ka novada pagastā, kurā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 2000, jābūt vismaz vienai pašvaldības bibliotēkai, savukārt, ja novada pagasta iedzīvotāju skaits ir lielāks par 2000, uz katriem nākamajiem 2000 iedzīvotāju novadā pagasta teritorijā jābūt vēl vismaz vienai pašvaldības bibliotēkai.
Vienlaikus jāuzsver, ka Bibliotēku padomes atzinumi ir konsultatīvi, un Kultūras ministrija var vērsties pret pašvaldību tikai gadījumos, kad pārkāptas normatīvā regulējuma prasības, ņemot vērā to, ka Pašvaldību likumā noteiktā kultūras funkcija - sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē, sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un sniegt atbalstu kultūras norisēm - ir pašvaldību autonomā funkcija, proti, atrodas pašvaldības kompetencē.
Jāņem arī vērā, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā mainās pašvaldību administratīvie centri, un tādējādi bibliotēku jautājums jāskata piekļūstamības kontekstā.
Kultūras ministrijai kā par bibliotēku nozari atbildīgajai valsts institūcijai ir svarīgi, lai attiecīgajos pagastos visiem pagastu iedzīvotājiem arī turpmāk bibliotēku pakalpojumi būtu sasniedzami. KM ieskatā bibliotēkām ir kritiski svarīga loma Latvijas sabiedrībā, nodrošinot Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu un pieejamību, sabiedrības rakstpratības un informācijpratības uzlabošanu, veicinot kultūras, izglītības un zinātnes procesus, radošā potenciāla izmantošanu, pilsonisko līdzdalību, sabiedrības saliedētības un noturības nostiprināšanu un nodrošinot valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamību sabiedrībai.
Līdz ar to pašvaldību ieceres par bibliotēku reorganizēšanu vai likvidēšanu ministrijas vērtējumā ir satraucošas, un Kultūras ministrija plāno tās pārrunāt ar Latvijas Pašvaldību savienību ikgadējo sarunu ietvaros.”
Viens no politiķiem, kurš itin bieži ir runājis par bibliotēku lomu sabiedrībā un lauku izmiršanas nepieļaujamību, skaidro, ka koalīcijā šobrīd notiekot aktīvas sarunas par bibliotēku likteni. “Vēl jau kādam rūp tas, kas notiek reģionos,” iesāk Saeimas deputāts Harijs Rokpelnis (ZZS), “mēs saprotam, ka vietvarām galus savilkt nav viegli, finansiālā matemātika ir neapskaužama, iedzīvotāju skaits sarūk. Izskatās, ka bibliotēkas ir pēdējais bastions, kas palicis pagastos.”
“Bibliotēku funkcija mainās laikam līdzi, tās palīdz vietējiem tikt galā ar visu, kas attiecas uz digitālo laikmetu, ar piekļuvi internetbankai, e-Latvijai un daudz kam citam,” tā Rokpelnis, “tāpēc šis ir atgādinājums, ka mums nav vienalga, ka mēs sekojam līdzi. Koalīcijas līmenī patlaban notiek sarunas par šo problēmu.”
Ir arī otrā puse šai problēmai: bērni pusaudži lielākoties grimst savos tālruņos un datoros, tāpēc bibliotēkas paliek otrajā plānā. Skolotāji ir bažīgi par bērnu mazlasīšanu. Rokpelnis: “Tā lielā mērā ir vecāku atbildība. Manā ģimenē sieva ar bērniem reizi divās nedēļās iet uz Mazsalacas bibliotēku. Lasīšana ir atkarīga ne no valsts, bet no audzināšanas ģimenē: ko mēs gribam, lai bērns iemācās.”
Atbildot uz jautājumu, kā vērtējat bibliotēku slēgšanu, Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) teic: “Tās ir sekas, kas pamazām izgaismojas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā. Apvienojot pašvaldības lielākos novados, arvien vairāk notiek centralizācija. Šobrīd mēs redzam, ka esošajā situācijā no tā cieš novadu bibliotēkas. Tas, protams, ir pieņēmums, bet, ja mēs neko šajā situācijā nedarīsim, droši vien nākamie varētu būt novadu kultūras nami. Tie jau šobrīd daļēji ir pamesti, jo pasākumu norise koncentrējas novadu centros.”
Mieriņa uzsver, ka ir jāsaprot būtisks aspekts: “Bibliotēkas, kultūras nami, mūzikas skolas un vēl vesela virkne kultūras iestāžu ir tās, kas uztur latvisko tradīciju, nodrošina latviešu tautas pastāvēšanu, pašapziņas veidošanos. Līdzās tam bibliotēkās notiek arī novadu kultūras pasākumi, dzejas lasījumi, tiek nodrošināta pieeja brīvai presei, interneta pakalpojumiem.”
Mieriņa neatbalsta bibliotēku slēgšanu, jo bibliotēkas, viņasprāt, nav vienkārši ēkas ar grāmatām: “Tās ir kā bākas reģionos - atvērta un pieejama telpa, vieta, kas pulcē iedzīvotājus, veicina savstarpējo komunikāciju. Dziesmusvētki, deju svētki un citi nozīmīgi kultūras notikumi ir mūsu kultūras un tradīciju neatņemamas sastāvdaļas, bet kā ir iespējama to uzturēšana, ja mēs atsakāmies no mūsu mazajām kultūras vērtībām? Bibliotēkas un kultūras nami savā ziņā ir mūsu tautas spēka avoti, novada iedzīvotājiem tās ir svarīgas tikšanās un socializēšanās vietas.”
Pašvaldībām, kas atbild par kultūras iestādēm, trūkst resursu to uzturēšanai, un daudzas vietvaras jau atlaiž darbiniekus no dažādām iestādēm, tāpēc Mieriņa uzskata:
“Ir jāiesaistās valdībai. Tai ir jālabo administratīvi teritoriālās reformas sekas, tostarp rūpējoties par to, lai pašvaldībām būtu pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai tās varētu turpināt veicināt kultūras dzīvi vietējās kopienās.
Šis nav tikai politisks jautājums, tas lielā mērā ir arī mūsu tautas kultūras vērtību saglabāšanas un vienlaikus arī novadu iedzīvotājiem nepieciešamu pakalpojumu pieejamības jautājums.”
Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs, kurš pats praktiskā darbā bijis spiests iesaistīties bibliotēku slēgšanas jautājumu risināšanā, pielabo Kultūras ministrijas apgalvojumu par septiņām likvidējamajām bibliotēkām: “Tie ir bibliotēku punkti nevis bibliotēkas. Novadā mums ir 28 bibliotēkas. Šobrīd vēl neesam pieņēmuši galīgo lēmumu par šiem septiņiem punktiem, to esam izskatījuši tikai komitejā. Viena šāda punkta bibliotekāre mums teica: “Celiet mani prom, man ir apnicis te sēdēt, šeit mēnesī atnāk viens cilvēks.” Šie punkti izvietoti tādos kā dzīvoklīšos. Mēnesī sanāk paliela summa, jo jāmaksā ne tikai alga bibliotekāram, bet jāuztur arī telpas, jāmaksā par apkuri un elektrību.”
Straubergs un citi domnieki gaida Bibliotēku padomes sēdi: “Mēs vēlamies lietišķu, konservatīvu sarunu nevis kaut kādus lozungus ar tekstu “jūs iznīcināt Latvijas nākotni”. No šīm frāzēm mēs paēduši nebūsim. Pašvaldībām nepietiek naudas, lai visu uzturētu!”
Pamatproblēma ir tāda, ka naudas ir tik, cik ir, taču bibliotekāriem vajag maksāt algu. “Gaidām gudros padomus,” skumji ironizē Straubergs, “citādi mēs nezināsim, kā rīkoties. Mēs šajā pasaulē dzīvojam lozungos, lielākā problēma ir tā, ka tur, augšā, gandrīz neviens nevēlas iedziļināties notiekošajā, ir tikai bļaušana, pie rīcības netiekot. Mēs visi, protams, esam par izglītotiem cilvēkiem, bet nezin kāpēc lēnām grimstam.”
Straubergs zina stāstīt, ka izglītībai aiziet gandrīz puse no novada budžeta, un tas ir ļoti daudz: “Esam veikuši reorganizāciju, lai ietaupītu naudu. Iepriekšējie domes saimnieki mums ir atstājuši milzīgus kredītus, procenti aug, bet mums jāspēj noturēt novada saimniecību, dzīvojot racionāli.”
Bibliotēku sāgā saduras praktiķu (novadu domju) un teorētiķu (Saeimas un valdības) atzinumi. Straubergs un, visticamāk, arī citu novadu domju vadītāji iegaismos problēmas ar finansējumu, ar cilvēku skaita zudumu, ar daudz ko citu, savukārt Saeimas un valdības teorētiķi gudri vai mazāk gudri parunās par to, ka bibliotēku likvidēšana ir “satraucoša”. Taču finansējums no runāšanas neradīsies.
Protams, novadu kultūras aktivitātes lielā mērā atkarīgas no cilvēkiem, kuri “deg” par kultūru. Nesen nācās būt Ķeipenē un Apē. Pirms tam - Sēlpilī, Staburagā, Neretā. Varu teikt tikai vienu: apbrīnojami. Apbrīnojami ir tas, kādā veidā, ar kādu azartu un pārliecību šajās jaukajās, mīlīgajās mazpilsētās strādā kultūras darbinieki, organizējot dažādus pasākumus un aktivitātes. Un cilvēki nāk un bauda. Tiekoties ar vietējiem ļaudīm, vienmēr vaicāju: “Vai bibliotēka jums vēl ir? Un skola? Un pasts?” Ja tas viss vēl ir, tas nozīmē, ka pagasts dzīvo.
No valdības un parlamenta tomēr gribas sagaidīt reālu, konkrētu rīcību, kas palīdzētu novadiem un pagastiem risināt bibliotēku problēmu. Praktiķim Straubergam taisnība: ar lozungiem nevar izdzīvot. Vai cerības uz teorētiķu runu pārvēršanu darbībā ir pamatotas? Šķiet, ka teorētiķi tikai attālināti izprot lauku problēmas, jo nav taču laika uz turieni aizdoties. Bet cerība esot vientiešu pēdējais mierinājums. Skatīsimies.
