Gadu gaitā nezaudējis ne nieka no sava galantuma un laipnības, Mārupē mūs sagaida nama saimnieks – Anatolijs Gorbunovs. “Palūdzu frizierim, lai uztaisa vasaras frizūru,” viņš ar plaukstu pārbrauc pāri sirmajiem matiem. Bet mēs atceramies 1990. gada 4. maiju, kad tumšmatainais, smaidošais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Gorbunovs kopā ar citiem deputātiem – kopā 138 – iznāca no Augstākās Padomes, lai suminātu cilvēkus, kuri, sanākuši pie Saeimas nama, sagaidīja ilgoto rezultātu: Latvija ir brīva “de iure”.
Līdz “de facto” vēl bija smags ceļš ejams. Vēl bija 1990. gada 19. augusta pučs, bija 21. augusts, kad sākās Latvijas starptautiskā atzīšana, un šajā procesā Anatolijam Gorbunovam bija liela loma. Par to visu šodien runājam ar Anatoliju Gorbunovu.
Atcerieties, lūdzu, notikumus, kas jums ir palikuši dziļā atmiņā no pagātnes.
Visvairāk palikusi atmiņā pati virzība uz neatkarīgas valsts atjaunošanu. Tur iesaistījās ārkārtīgi daudz cilvēku, kā mēdz teikt - plašas tautas masas. Atmiņā palikuši tie milzīgie mītiņi, kuros cilvēki no sirds izteica savus priekšlikumus un prasības, un tas viss vainagojās ar manifestāciju Mežaparkā 1988. gadā. To visu atceroties, es nevaru iztikt bez emocijām…
Protams, cilvēki uzgavilēja 1990. gada 4. maijā, kad Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju.
Pēc tam sākās grūts periods: divvaldība Latvijā. Jo Padomju savienība jau nekur vēl nebija pazudusi. Tā palika te ar savām struktūrām. Bet Augstākā Padome virzīja konsekventi uz priekšu tos jautājumus, kas bija saistīti ar atjaunojamās valsts struktūrām.
Jāatzīst tomēr, ka no ārpuses nebija liela atbalsta. Vienmēr, kad šajos divvaldības apstākļos ieradāmies vizītē kādā valstī, mums vajadzēja iet iekšā pa ķēķa durvīm, lai tiktos ar rietumvalstu vadītājiem. Un pirmais jautājums vienmēr bija: “Vai jums ir bijusi tikšanās ar Gorbačovu?”
1991. gada janvārī mūsu cilvēki apliecināja savu varēšanu un gribēšanu aizstāvēt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Tas ieies vēsturē kā izcils tautas darbošanās veids un rezultāts.
Bet visam kroni uzlika 1991. gada 19. augusta valsts apvērsums, pučs, kas notika Maskavā. Gorbačovu kā prezidentu izolēja. Baltijas kara apgabala komandieris Kuzmins 10. augustā no rīta piezvanīja man un paziņoja, ka viņš ir iecelts par “jaunās valsts” komitejas vadības pilnvaroto Baltijā. Viņš teica, ka realizēs varu, un lai neviens nedomā, ka te kāds varēs darboties kā janvārī, būvējot barikādes un tautai pulcējoties ielās. Viņam esot līdzekļi un iespējas, lai to visu novāktu.
Augstākās Padomes prezidijs un valdība operatīvi sanāca manā kabinetā, mēs izanalizējām situāciju un pieņēmām paziņojumu, ko es nolasīju Latvijas Radio un citur. Uzsvērām, ka pučistu “jaunā valdība” ir nelikumīgs formējums, tas neattiecas uz Latviju kā valsti, jo tā pakļaujas tikai Latvijas likumiem un Ministru padomes lēmumiem.
Bet tad parādījās Jeļcina faktors. Jeļcins ar tādu krievu dvēseles atklātumu un vienlaikus ar tiešumu nostājās pret jaunizveidoto PSRS varu. Rezultātā Jeļcins uzvarēja, jo viņu atbalstīja Maskavas demokrātiskie spēki, kuri bija izgājuši ielās. Mēs darījām visu, lai likvidētu trīs dienu puča sekas, lai nomainītu Baltijas kara apgabala pavēlnieku, lai Maskavā izskatītu mūsu lūgumu, kurā pieprasījām atzīt Latvijas Republikas neatkarību de facto, jo de iure tā jau bija atzīta. Devāmies uz Maskavu, un Jeļcins visu operatīvi nokārtoja. Baltijas kara apgabala pavēlnieku nomainīja. Jeļcins mūs sasauca pie sevis, parakstīja dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu.
Kāpēc krieviem bija vajadzīgs jauns kara apgabala pavēlnieks, ja tajā pašā laikā tika atzīta neatkarīga valsts?
Valsti de facto varēja atjaunot tikai soli pa solim. Tagad, uz to laiku atskatoties, šķiet: kas gan tur tik sarežģīts? Pasludini un darbojies! Bet Latvijā tolaik bija ap 100 000 PSRS karavīru. Tos vajadzēja dabūt ārā. Visu Baltijas valstu kara apgabalu štābi bija Rīgā. Augstākā Padome, izskatot padomju armijas lietas, pieņēma lēmumu karaspēka daļām atslēgt ūdeni, es šo lēmumu neparakstīju, to parakstīja Andrejs Krastiņš, AP priekšsēdētāja vietnieks. Ļoti zinošs cilvēks, jurists, ļoti daudz laba izdarījis AP sēdēs, kamēr es biju aizņemts ar citām lietām.
Kāpēc vajadzēja atslēgt ūdeni? Lai karavīri nevarētu nomazgāties?
Tas drīzāk bija tāds politisks solis, jo - ko gan pa visu Latviju varētu noslēgt?
Par 1991. gada janvāra barikādēm. Pirmo reizi vārdu “barikādes” pateica Odisejs Kostanda. Cits tautfrontietis - Roberts Milbergs - apvainojās un apgalvoja, ka patiesībā viņš ir bijis pirmais, kurš Latvijas Universitātes lielajā aulā, “pie melnajām klavierēm”, pirmoreiz izrunājis vārdu “barikādes”.
Par barikādēm izlēma Latvijas Tautas fronte. Kostandam bija liela loma barikāžu veidošanā. Es tolaik aizbraucu uz Tallinu, jo tur ieradās Jeļcins, lai kopīgi pieņemtu paziņojumu Apvienotajām Nācijām - par to, kas janvārī bija noticis Viļņā, kad krievu tanki sabradāja cilvēkus. Kamēr bijām Tallinā, tikmēr Tautas fronte pēc Daiņa Īvāna aicinājuma sāka veidot barikādes.
Kāda bija jūsu attieksme pret barikāžu veidošanu?
Atklāti sakot, es par tām aktīvi neiestājos. Pārzinot PSRS represīvās struktūras, biju rezervēts, jo zināju par provokācijām, kuras noorganizēt Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem bija ļoti vienkārši.
Kāpēc tad nebija šo provokāciju?
VDK priekšsēdētājs Johansons pārvaldīja situāciju, viņš nebija dogmatiski noskaņots, viņš sāka saprast, ka atklātība un demokratizācija ir neatgriezeniski procesi. Viņš piedalījās AP sēdēs, kamēr tā vēl nebija likvidēta, sniedza savu redzējumu.
Tā bija sadarbība ar VDK?
Nē, tie bija drošības komitejai dotie uzdevumi neitralizēt tos, kuri bija nostājušies pret neatkarību.
Ministru prezidenta Ivara Godmaņa attieksme pret barikādēm nebija sevišķi atbalstoša? Vai viņš deva pavēli novākt barikādes?
Jā.
Tā bija piesardzība, bažas par cilvēku dzīvību? Ja nāktu bruņutransportieri kopā ar omoniešiem, tur būtu daudz bojāgājušo.
Kurš varēja precīzi pateikt, cik ilgi vajadzēja būt barikādēm? Bet skaidrs, ka cilvēki pierada tur atrasties, nekāds noslēpums nebija arī tas, ka daudzi lietoja alkoholu, lai sasildītos - ziema taču. Barikādēm pievienojās cilvēki, kuri nekādā veidā nebija saistīti ar Tautas fronti, daudzus pievilināja gardās maizītes uz dāsni klātajiem galdiem.
Kopš tiem laikiem pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Latvija pa šo laiku ir gājusi uz augšu vai palikusi stagnējot?
Mēs tiecāmies uz Eiropas Savienību, uz NATO. Visu to mēs izdarījām, bet vienlaikus sākās milzīgi globalizācijas procesi. Mani pārsteidza tas, ka Rietumeiropā sākās laiks, kad tika aicināti migranti no citām valstīm - cilvēktiesību aizstāvības vārdā. Atceros, kā Angela Merkele uzstājās, aicinot migrantus uz Vāciju. No vienas puses - cilvēktiesības, no otras puses - lētais darbaspēks.
Mēs, iesaistījušies šajos procesos, neuzbūvējām kārtīgu robežu. Tas bija pirmais, kas mani satrauca un sāpināja. Baltijas valstu robežas taču ir ārējās ES valstu robežas.
Mani satrauca arī tas, ka tūkstošiem cilvēku atstāja Latviju. Tika aizvērts simtiem skolu, kultūras namu un bibliotēku. Joprojām ir daudz cilvēku, kuri nespēj gūt normālus ienākumus, nodrošināt savu bērnu attīstību un piedalīšanos valsts dzīvē. Taču saprotu, ka šajā situācijā neko kardināli nav iespējams attīstīt, ja salīdzinām ar Eiropas valstu attīstības iespējām.
Tiem, kuri gadu desmitiem bija pie varas, tomēr tā kā vajadzēja saskatīt to kopīgo bildi. Tas netika darīts. It īpaši tagad ir stabila stagnācija.
Nav koordinācijas, kas Latvijas lietu padara stabilāku. Katra pašvaldība cīnījās par savu skolu, savukārt izglītības ministrija apgalvoja, ka mazajās skolās nav kvalitatīvas izglītības.
Jā, izglītības ministrijai bija grūti iestāstīt, ka mazās skolas ir kā enkuri, kas notur cilvēkus mazajās pilsētās. Kolīdz nav skolas, tā vairs nav bibliotēkas, kultūras nama, nekā nav… Mazie pagasti izmirst. Visi aizbrauc. Jo nav infrastruktūras. Un tad nonākam līdz aizsardzībai. Kurš un kā aizsargās Latviju no gaisa un citiem draudiem?
Šie jautājumi netiek publiskoti. Bet ir jāpēta reālā situācija, kāda patlaban veidojas. Jāpēta Ukrainas aizstāvju pieredze. Tas viss prasa strauju un efektīvu rīcību. Kaut arī šī rīcība netiek publiskota, man ir aizdomas, ka tās ir par maz.
Ja jūs būtu ministru prezidents, ko jūs darītu vairāk?
Vispirmām kārtām - vairāk atklāti runātu ar cilvēkiem. Tagad dzirdu - pa radio paziņo, ka mums vajag uzkopt savu māju pagrabus, kur iekārtot patvertni. Bet šodienas karadarbība nav tāda, kāda bija kādreiz. Pietiek iznīcināt kādu infrastruktūras objektu, kas nemaz nav grūti izdarāms, lai paralizētu veselu reģiona dzīvi.
Tāpēc paļauties tikai uz policiju vai robežsardzi ir par maz. Pirmais, kas jādara valdībai un valsts prezidentam, ir jāskaidro situācija. Jo tauta nedrīkst krist panikā.
Bet ja nāks zaļie, zilie vai melnie cilvēciņi un šaus uz mums? Ko cilvēkiem darīt? Neviens to nezina! Neviens nav paskaidrojis, nerunājot nemaz par to, ka tauta - faktiski visa tauta - būtu jāapmāca militāri pretoties. Kāpēc tauta jātur nepārtrauktā bezinformācijas zonā?
Sazobei starp tautu un valdību ir jābūt.
Bet tās nav.
Nevaru spriest par visu un visiem. Prezidents Rinkēvičs cenšas skaidrot, un viņa skaidrojums mani uzrunā. Bet tas ir par maz.
Vai jūs esat drošs par to, ka, dzīvojot Mārupē, jums nekas nedraud? Proti, svešie militāristi uz šejieni neatnāks?
Nē, neesmu drošs. Sevišķi domāju par saviem mazbērniem. Man ir četri mazbērni. Kā viņiem uzņemt sevī šo nedrošo situāciju? Labi, ka ir jaunsargi, ka ir dažādas militāra rakstura nometnes, ka bērni tiek trenēti un ka tiks ieviesta vispārējā karaklausība. Bet jājūt cilvēku entuziasms un atbildība šajā jomā. To es pilnībā neizjūtu.
Vai ir kāds valstisks lēmums, ko jūs nepaspējāt izdarīt?
Nē, tādu nopietnu lēmumu es neatceros. Es biju, tajā sistēmā, kas bija izveidota. Sabiedrība ir sadrumstalota, partijas ir sadrumstalotas, un tā ir realitāte, un tur nevar kaut ko īpaši izveidot. Ideāli būtu, ja vienotība būtu pašos galvenajos jautājumos. Tā ir izglītība, medicīniskā aprūpe, informatīvā aprite.
Varbūt tas, ka nav sazobes starp valdību un sabiedrību, ir tīšām radīts?
Nedomāju, ka tīšām. Varas struktūrās ir vairāk un mazāk spējīgi cilvēki. Un tas, ka viņi baidās pieņemt lēmumus un baidās par savu vietu, ir ļoti nepareizi. Es to dzirdu no uzņēmējiem un no cilvēkiem, kuri strādā valsts darbā, dzirdu to no ierēdņiem. Līdz ar to bremzējas pilnīgi viss. Lai arī būtu nepareizs lēmums, to izlabotu, bet ja par problēmu klusē un nepieņem nekādus lēmumus, tas ir ļoti slikti.
Bija taču pasludināta cīņa par birokrātijas samazināšanu. Vai ir kas jūtams šajā “frontē”?
Neticu, ka birokrātiju var kaut kā samazināt. Var kaut ko censties pārbīdīt, veidot citas struktūras - mazākas vai lielākas. Bet birokrātiju mazināt nav iespējams.
Vēl jau valdības vadītāja Siliņa dižojās, ka būšot “uzrāviens”. Kas ar to bija domāts - neviens nesaprata. Toties saprotam, ka gandrīz katrā jomā mūs valsts atrodas pēdējās vietās, ja salīdzina ar Eiropas valstīm.
Kad es domāju par to, kas notiek valstī, man ir kauns… Bet nevaru tā īsti nevienu kritizēt, jo pats esmu bijis valstiskajā procesā. Tā kā neviens nav nodrošinājis “uzrāvienu”, mani pašu arī var sākt kritizēt - ka es savā laikā neesmu solījis un realizējis “uzrāvienu”. Kad iestājāmies ES, nācās veidot jaunas struktūras, tostarp birokrātiskās.
Bet kas ir tas labais, ko redzat Latvijā?
Pozitīvais ir tas, ka cilvēki tomēr prot priecāties. Kad redzu dziesmu un deju svētkus, kad redzu, ka, nakti negulējusi, visa Mārupe svin savu simtgadi dejojot un dziedot. Cilvēki labprāt apmeklē teātrus, koncertus. Tur, kur cilvēki ir kopā un viņiem ir prieks par to, tas ir visskaistākais, kas vien var būt.
Manuprāt, tas ir cilvēka dzīves mērķis: būt laimīgam, darīt tīkamu darbu, dzīvot mierā un mīlēt citam citu. Bet viens slims žurktēviņš uzsāk asiņainu karu un priecājas par līķu kaudzēm un sagrautām pilsētām. Es, protams, domāju Putinu.
Es šo karu ļoti pārdzīvoju. Savukārt Jeļcinam paldies par to, ko viņš izdarīja Latvijas labā, un par to 2006. gadā viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni no Vairas Vīķes-Freibergas rokām. Sākumā viņš negribēja to pieņemt, pēc tam pieņēma, un es piedalījos visos viņa vizītes punktos.
Kāpēc viņš negribēja pieņemt ordeni?
Domāju, tāpēc, ka Putins jau bija sācis savu graujošos politiku, un Jeļcins kaut kādā viedā tika iespaidots. Biju gandarīts, ka Jeļcins saņēma šo ordeni: viņš to bija pelnījis. Arī atceroties visu to, ko Krievijas demokrāti PSRS tautas deputātu kongresā darīja Baltijas valstu labā, esmu dziļi šokēts par Putina šodienas politiku. Protams, ir pretrunas starp valstīm, to nevar noliegt, tās jārisina, bet kā var uzbrukt brīvai valstij, radot milzīgu masu kritušo, noliekot tautas vienu pret otru? Tas man ir pilnīgi nepieņemami. Un to visu es ļoti pārdzīvoju.
Kas jūs tagad visvairāk aptver? Atmiņas par pagātni, prieks par mazbērniem, mierīgas debesis?
Kad manos 83 gados dakteri izteica dziļas bažas par manu veselības stāvokli, es vispirms bažījos par to, kas notiek ģimenē. Bet brīžos, kad esmu viens, cits pēc cita manī rindojas pēdējo 30 gadu notikumi. Daudziem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, uzvārdus vairs neatceros, bet viņi visi ir manās atmiņās…
Jums tiek pārmests, ka savulaik bijāt komunistiskajā partijā? Jūs bijāt LKP CK ideoloģiskais sekretārs.
Pēdējos gados neesmu sajutis šādus pārmetumus. Bet es taču nevaru apgalvot, ka es biju labais komunists, savukārt pārējie - sliktie komunisti. Vienmēr esmu bijis ideālists, visus savus darbus darīju no sirds. No sirds iestājos kompartijā, un no sirds es arī pametu kompartiju (smejas).
*****
Sarunas turpinājums notika dārzā. Savu roku Anatolijs Gorbunovs ir pielicis, pārbūvējot Mārupes dārza māju par dzīvojamo ēku. Kopā ar tēvu Anatolijs būvēja arī lielo dzīvojamo māju. Viņš savulaik ir beidzis Rīgas celtniecības tehnikumu un Rīgas politehnisko institūtu.
Anatolijs Gorbunovs ar pateicības vārdiem atceras cilvēkus, ar kuriem kopā strādājis vai ticies. “Kārina Pētersone… Bez viņas es nebūtu tas, kas es biju, par ko es kļuvu. Mūsu kopdarbība bija ļoti laba.” Gorbunovs atcerējās, kā Amerikas latviešu kongresā Gunārs Meierovics viņam piešķīra Zelta diplomu: “Kas viņam manī šķita tik simpātisks - nezinu. Tas notika, šķiet, 1993. gadā. Klātesošie apsolīja: Gorbunova kungs, mēs jūs atbalstīsim. Meierovicam gan pēc tam pārmeta, ka viņš saistījies ar komunistu… Meierovics atbildēja, ka bez Gorbunova - nu nekā: viņam ir tautas piekrišana, mums ar viņu jāsadarbojas.”
Gorbunovs arī atceras, kā Atmodas laikā braukājis pa Latviju, un tautas nami bija cilvēku pilni: “Viņi gribēja runāt ar mums pa tiešo. Atklātība un demokratizācija bija radījusi zināmu stilu: telpā ir jābūt brīvajam mikrofonam, lai cilvēki varētu brīvi uzdot jautājumus. Arī tagad kultūras nami pulcē pilnas zāles ar cilvēkiem, kuri iestājas pret vēja ģeneratoru būvniecību pagastu teritorijās. Es nevaru pieņemt šo ģeneratoru būvniecību, esmu ar sirdi un dvēseli pret tiem,” saka Gorbunovs, “kā var pret Latviju tā izturēties?! Kas Latvijai ir galvenais? Tas ir tās skaistums.”
Gorbunovs izrāda savu dārzu, kam apkārt izauguši milzu koki. “Un tad rudeņos jāvāc lapas,” viņš piebilst. “Bet egļu dzīvžogu es noskatījos Austrijā. To tur ir daudz. Atbraucu, sameklēju stādus un iestādīju. Bet tie aug tik ātri! Edgars, mans dēls, pielika stalažas, mēģina kaut ko apcirpt. Viegli nav. Toties tāds dzīvžogs slāpē āra trokšņus, un pagalmā ir patīkami atrasties.”
Gorbunova Mārupes īpašumā ir ciemojies arī Boriss Jeļcins. “Mēs gribējām mazliet iedzert. Es izdzeru pusglāzīti, nolieku to uz galda. Jeļcins saka: vai nu mēs iedzeram, vai nu metam mieru, tāda ākstīšanās, ko tu te piekop, neder. Ko mēs darījām? Iedzērām,” smiedamies atceras Gorbunovs.
Dārzā zied zelta lietus. “Rudens,” noteic mājas saimnieks. Šķiet, viņš atceras tos 60 gadus, kurus bija nodzīvojis kopā ar savu mīļoto sievu Lidiju: viņa aizgāja mūžībā 2024. gada aprīlī. “Lidija pieņēma mani tādu, kāds es esmu. Atzīstos, esmu viņu daudz
sāpinājis. Savulaik biju ļoti aizrāvies ar medībām, un es bieži nozudu mežos. Dārzs un māja bija uz viņas pleciem. Lidiņai uztaisīju kapa kopiņu, bet pats sāku domāt: es taču arī šeit būšu - blakus viņai.” Bet zelta lietus un baltie flokši Anatolija un Lidijas dārzā rāmi sludina rudeni, kas pienāk katram…
