Valdība sola līdz 2035. gadam ekonomiku dubultot un vidējo algu – 3200 eiro. Reāli?

© Ekrānuzņēmums/Saeima

Bijušais Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot Saeimas pašreizējo sasaukumu, nosprauda tā galveno uzdevumu – apturēt atpakaļslīdēšanu. Ar to saprotot pieaugošo atpalicību no kaimiņiem – Igaunijas un Lietuvas. Vakar Saeimā notikušās ekonomikas debates ir pirmais nopietnais solis šī uzdevuma risināšanā.

Ja šis ir pirmais nopietnais solis ekonomiskās atpalicības pārvarēšanā, tad tas vēl nenozīmē, ka tagad tikai atliek gaidīt rezultātu. Tas nozīmē ko citu. Ja mums gadiem regulāri notikušas ikgadējās ārpolitiskās debates, bet ekonomiskās debates šogad tiek rīkotas pirmo reizi, tad tas uzskatāmi demonstrē, kurā vietā prioritāšu sarakstā līdz šim bijusi ekonomika. Tagad, ieviešot šo ekonomisko debašu tradīciju, ir radušās cerības, ka situācija mainīsies uz labo pusi.

Debates ievadīja apjomīgi finanšu ministra Arvila Ašeradena un ekonomikas ministra Viktora Valaiņa ziņojumi. Ar ko šie ziņojumi bija zīmīgi? Protams, vispirms uzmanību piesaistīja Valaiņa solījums desmit gados dubultot ekonomikas apjomu un panākt līdz 2035. gadam vidējo algu valstī - 3200 eiro mēnesī.

Var jau teikt, ka tas ir populisms; var piesaukt inflāciju un citas metodes, kā šos rādītājus formāli sasniegt, neko nemainot pēc būtības. Var ironizēt par šiem centieniem izrauties no jau pieminētās atpakaļslīdēšanas, bet nevar nepamanīt gan Valaiņa, gan vēlāk runājošās premjeres Evikas Siliņas un arī citu runātāju neviltoto vēlmi kaut ko darīt lietas labā. Jau tas vien ir visai cerīgi, jo agrāk šīs neviltotās vēlmes īsti nebija. Kas bija? Bija nemitīga vēlme “dzīt politiku” jeb citiem vārdiem - muldēt.

Var jautāt - bet vai tad Valaiņa populistiskie solījumi desmit gados dubultot ekonomikas kopapjomu un Ašeradena “mūžīgā” runāšana par nodokļu sistēmas optimizāciju nav tā pati muldēšana? Atļaušos izteikt vārgas cerības, ka tomēr nav gan. Klausoties šīs debates, bija jaušama zināma atšķirība no citām reizēm, kad publiski tiek runāts par ekonomiku.

Pirmais, kas krita acīs, bija abu ziņojumu apolitiskais raksturs. Tikai tehnokrātiska, gluda pareizu vārdu plūsma. Nekāda mākslinieciska izskaistinājuma. Nekādu metaforu, nekādu efektīgu citējamu izteikumu. Sausa, formāla teksta nolasīšana. Nekādu politisko uzstādījumu. Paradoksālā kārtā šajā reizē tas jāvērtē kā pluss. Kaut vai tāpēc, ka visā debašu laikā netika manīta ierastā politiskā virves vilkšana, kad katrs cenšas atzīmēties ar kaut ko savu un tad nu savu lietu bīda atsperdamies, bet cita lietu ja ne bremzē, tad tikpat kā neatbalsta.

Ne reizi vien esmu atkārtojis, ka “Vienotība” un ZZS ir nomenklatūras, nevis politiskas partijas. Viena Rīgas, otra reģionu nomenklatūras partija. Tās nav veidotas uz kādas noteiktas ideoloģiskas bāzes. Tās ir veidotas uz “būt pēc iespējas tuvāk varai” bāzes. Līdz ar to: ar ko atšķiras pašreizējā valdība no iepriekšējās?

Ar to, ka tajā ir ļoti maz politikas, jo koalīcijā toni nosaka divas nomenklatūras partijas. Politiskā partija “Progresīvie” tajā darbojas tikai kā garšviela pamatēdienam. Tas arī izpaudās debatēs, kad, uzstājoties frakcijas vārdā, Andris Šuvajevs sniedza ministru piedāvātā ziņojuma politisko vērtējumu.

Atcerēsimies, ka iepriekšējā valdībā bez “Vienotības” bija viena izteikti politiska partija - Nacionālā apvienība (NA) - un “Apvienotais saraksts” (AS), kuras ideoloģija bija visai neskaidra, bet tā tik un tā uzvedās kā politiska partija. Tieši tāpēc arī no valdības tika izstumta, jo nemitīgi centās valdības darbā “ienest politiku”. Izskatās, ka AS ir sapratuši šo savu kļūdu. Debatēs frakcijas vārdā runājošais Edgars Tavars necentās “atzīmēties” un kaut ko kritizēt kritizēšanas pēc. AS faktiski piebalsoja koalīcijai, apzināti vai neapzināti signalizējot, ka jebkurā brīdī ir gatavi atgriezties “laukumā”, ja vien šāda nepieciešamība būtu.

Pirms pieskarties debašu saturiskajai daļai, jāpiemin premjeres Evikas Siliņas uzstāšanās. Atšķirībā no abiem ziņotājiem Evika Siliņa runāja no galvas, nevis nolasīja tekstu. Patiesības labad jāatzīmē, ka arī Valainis ik pa brīdim atrāvās no lasīšanas un norunāja pāris teikumus, skatoties zālē, taču Siliņa visu savu uzrunu norunāja pilnībā no sevis, tikai īsi uzmetot acis iepriekš uzrakstītajam plānam. Turklāt runāja tekoši, pārliecinoši par ekonomiskajām un vadības tēmām. Dažkārt dzirdētie pārmetumi par “mājsaimnieci” šajā kontekstā izskatījās pilnībā nepamatoti. Var tikai novēlēt katram prast tā norunāt.

Kas attiecas uz pašu debašu saturu, Siliņa draudzīgā tonī aicināja debatēt, nevis vienam otru kritizēt. Kopumā ņemot, viņas aicinājums atrada samērā dzirdīgas ausis. Viņa arī mēģināja ieviest, jāatzīst, neveiklu (lai gan pēc jēgas svarīgu) jaunvārdu - procesēt. Ar to domājot darbošanos darbošanās pēc. Runājot par Latvijas investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), Siliņa jautāja: “Vai LIAA strādās uz rezultātu vai procesēs? Tas ir jautājums, kas jāuzdod daudzām valsts institūcijām.”

Galvenā ideja, kura caurstrāvoja debates, bija politiskā sapratne, ka kaut kas nav kārtībā ar valsts pārvaldi. Viens no fundamentāliem ekonomisko attīstību bremzējošiem faktoriem ir ierēdniecības klajā orientēšanās uz to, kāpēc to vai citu pasākumu nevar realizēt. Viss valsts birokrātiskais aparāts ir noskaņots un strādā nevis uz to, kā kaut ko VAR izdarīt, bet gan uz to, kā to “noairēt”. Kā pamatot, kāpēc to NEVAR izdarīt.

Tā vien izskatās, ka politiskā līmenī ir izveidojusies konsolidēta sapratne, ka valstī reālo varu ir pārņēmusi ierēdniecība, kura faktiski dancina politiķus, liekot viņiem pierauties, jo neko jau nevarot izdarīt. Visur priekšā tādi likumi un šitādi normatīvie akti. Kā “Jaunās vienotības” frakcijas vārdā teica Krišjānis Kariņš: “Priekšplānā jāizvirza cīņa pret formālismu, jo visur sēž burta kalpi, kuri skatās, ka tikai nebūtu sods.” Arī NA pārstāve Ilze Indriksone norādīja, ka valsts pārvaldei ir jāmainās, jo “nav vienprātības politiķiem, uzņēmējiem un valsts pārvaldei”.

Indriksone, kā jau tas pienākas politiski tendētas partijas pārstāvei, norādīja uz politiski jutīgo darbaspēka piesaistes jautājumu, ko koalīcijas partijas centās nepieminēt. Ainars Šlesers vēlējās izdīkt no parlamenta garāku uzstāšanās laiku, taču deputāti, balsojumā atturoties, viņu neatbalstīja. Tad nu Šlesers savas 5+2 minūtes patērēja, runājot par daudzmiljardu investīcijām no Apvienotajiem Arābu Emirātiem un gaidāmo dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” būvniecības katastrofu. Tiem, kas Šleseru dzirdēja pirmo reizi, tas varbūt šķita iespaidīgi, bet tiem, kas to jau klausās trešo gadu desmitu, nekā jauna.

Uzstāšanos frakciju vārdā noslēdza “Progresīvo” Andris Šuvajevs. Viņš uzreiz, pirmajā teikumā, piesauca politiku, jo bez tās neesot ekonomikas. Viņš uzsvēra, ka politikā jāveic izvēles. Nevarot apmierināt visu vēlmes. Kā piemēru viņš minēja to, ka valsts tā arī nav spējusi izdarīt “izvēles pa nozarēm, jo politiķi nevar pretoties mazproduktīvu nozaru lobistiem, kas nāk un atražo 90. gadu stāstus par zemiem nodokļiem, lētu darbaspēku un mazām cenām”.

Šuvajevs iemeslu atpalicībai saskata tajā, ka nespējam mācīties no pasaules pieredzes. Nespējam pieņemt vispāratzītas attīstības formulas. Šuvajevs norādīja, ka neviena ekonomika nav spējusi attīstīties bez zināmas tirgus aizsardzības un valsts atbalsta. Neviena valsts nav veikusi ekonomisko izrāvienu bez ievērojamām publiskām investīcijām. Īpaši izglītībā un zinātnē. Viņš aicināja atteikties no mīta, kas valsti pretnostata tirgum. Valsts un tirgus ir sadarbības partneri, nevis pretinieki.

Šobrīd, protams, grūti spriest, kas no visa runātā tiks realizēts, bet jau tas vien, ka visaugstākajā politiskā līmenī šie jautājumi tiek skatīti, jāvērtē kā pozitīvs signāls. Kā pirmais solis garā ceļā. Ļoti gribētos cerēt, ka vismaz daļu no iecerētā izdosies sasniegt.

Komentāri

15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.