Evikas Siliņas (“Jaunā vienotība”) valdība drudžainā steigā un stingrā slepenībā lēmusi, ka Latvijai vairs nav vajadzīga savas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” akciju kontrolpakete. 26 gadu laikā šajā uzņēmumā no valsts budžeta ir iepumpēti 500 miljoni eiro, bet tagad ministri izdomājuši, ka aviokompāniju var “uzsist gaisā”, paturot valsts rīcībā 25% akciju.
“Sajūtas labākas nekā pērn. Pirmkārt, tāpēc, ka manis vadītajā skolā netrūkst neviena pedagoga. Ir ieviesti dažādi jauninājumi, ir nedaudz sarežģītāks stundu saraksts, ir iesācēju grupas vācu valodā, savukārt pamatskolas klasēs sākam mācīt spāņu valodu.” Tā par jauno mācību gadu stāsta Rūdolfs Kalvāns, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents. Kas notiek skolās, un kas notiek ar skolām?
Krievija atzina Latvijas Republikas neatkarību 1991. gada 24. augustā, taču Krievijas karaspēks no mūsu valsts tika izvests pirms 30 gadiem – tikai 1994. gada 31. augustā. Tās bija padomju okupācijas īstās beigas, un tikai šis beigu punkts deva iespēju Latvijai iestāties ES un NATO. Līdz tam Latvijā bāzējās no 50 000, iespējams, līdz pat 100 000 krievu militārpersonu (to skaits nemitīgi mainījās), karaspēka daļas atradās 24 no 26 administratīvajiem Latvijas rajoniem. Šis melnais pūlis bija reāls drauds mūsu neatkarībai. Krievijas armijas izvešana nenotika vienkārši.
Par spīti asiem iebildumiem sociālajos tīklos, rakstiem medijos; par spīti Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča skaidri paustajiem iebildumiem, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) nepārskatīšot topošās vienotās VSIA “Latvijas sabiedriskais medijs” (LSM) valdes locekļu sastāvu un algas apmēru.
Pagājušā gada augustā milzīgi krusas graudi Zemgalē, Vidzemē, Latgalē sabojāja jumtus, automašīnas, ābolu ražu un labības laukus. 11. jūlijā spēcīgs vējš lauza kokus Bauskā, taču izrādījās, ka tie bija tikai ziediņi salīdzinājumā ar 29. jūlija vētru, kas lielā daļā Latvijas nodarīja sen nepieredzētu postu.
Lai arī bijušā premjerministra un ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa politiskā karjera formāli noslēdzās vakar ar Saeimas deputāta mandāta nolikšanu, viņš bija ja ne politisks līķis, tad smags invalīds jau kopš Eiroparlamenta vēlēšanām šā gada 8. jūnijā.
Nav skaidrs, kāpēc ASV neļauj ukraiņiem veikt triecienus pa tālākiem mērķiem, kas atrodas Krievijā. Iestājies pamanāms jūklis: vienubrīd amerikāņi it kā atļauj ukraiņiem mērķēt un šaut uz Krievijā esošiem militārajiem objektiem, citubrīd tas tiek noliegts. Kas īsti notiek? Par to runājam ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Turpinot atspoguļot Konkurences padomes (KP) vadības sniegto informāciju par farmācijas holdingkompānijas “AB City” veiksmes stāstu, secināms, ka farmācijas milža “AB City” pārstāvošie uzņēmēji savu interešu virzīšanai un biznesa nosargāšanai no iespējamām valsts represijām gatavojušies ļoti rūpīgi. Publiski pieejamā informācija atklāj, ka uzņēmējiem ne tikai ļoti brīnumainā kārtā izdevies panākt SIA “Latvijas aptieka” kapitāla daļu atsavināšanas termiņa pagarinājumu, bet arī sakārtot uzņēmumu struktūru tā, lai, gadījumā, ja arī valsts saņemtu dūšu lemt iekasēt sodu no farmācijas milžiem par konkurences pārkāpumiem farmācijas jomā, čiks vien sanāktu.
Sociālās tiešsaistes platformas “Telegram” izveidotāja, Krievijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Francijas pilsoņa Pāvela Durova aizturēšana sestdien, 24. augustā, Parīzes lidostā “Le Bourget” aktualizējusi jautājumu par dažādu tiešsaistes (interneta) platformu izveidotāju atbildību par to, kas šajās platformās notiek.
Lietus periodā Āfrikā zvēri līksmi grauž sazaļojušo zāli un augļus. Grauž, dej un vicina astes. Kad uznāk sausums, lietas vairs nav tik jaukas, kustēties nākas lēni un apdomīgi, jāmeklē, kur kāda ēna un peļķe.
“Ja Putinu patlaban nesakaus Ukrainā, tas apdraudēs pirmām kārtām Baltiju un Poliju, kā arī visu pārējo pasauli,” ir pārliecināts Einars Repše, “un viņu sakaut šobrīd ir tikpat nepieciešams kā pagājušajā gadsimtā vajadzēja sakaut Ādolfu Hitleru.” “Neatkarīgās” sarunā ar sabiedrisko darbinieku un procesu ekspertu Einaru Repši uzzinām daudz neparasta.
Laiku pa laikam dzirdami izteikumi, ka mūsu ekonomika virzoties sociālisma virzienā, bet tas esot ceļš, kurš vedot uz nekurieni. Tāpēc nepieciešams attapties un atgriezties uz vecā, labā kapitālisma ceļa. Iespējams, ka šajos brīdinājumos ir liela daļa patiesības. Problēma tikai tā, ka ar šo “sociālismu” katrs saprot ko savu.
Jau tas vien, ka premjerministre Evika Siliņa piekrita iet uz tiešraides interviju LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, jāvērtē kā drosmīgs solis, jo viņas priekšgājējs Krišjānis Kariņš uz to tā arī nesadūšojās. Viņš tam izrādījās par gļēvu.
Latvijas Bankas prezidenta algu 161 947,21 eiro 2023. gadā (13 495,60 mēnesī) saņēmušais Mārtiņš Kazāks uz valdības sēdi, kurā izskatīja valsts budžeta pamatnostādnes nākamajam un turpmākajiem trijiem gadiem, neuzskatīja par vajadzīgu ierasties. Ministru kabinetu viņš uzrunāja attālināti.
Nemainīgi skaists un aizraujošs ir mūsu valdības darba teātris. Vakar sākās epizode ar nosaukumu “Valsts budžets”. Lai negarlaikotu aktīvākos sekotājus, pieķersimies, mūsuprāt, atraktīvākajiem kadriem (Ministru kabineta sēdi varēja vērot tiešraidē) un zīmīgākajiem vārdiem, jo – beigu beigās – “pirmā patiesi kreisi centriskā valdība”, kā to pērn nodēvēja progresistu deputāts Andris Šuvajevs, proletāriski un taisnīgi pievērsās tautas pamatvajadzībām. Jāteic gan, ar dažiem ieklupieniem.
Apjausma, ka agri vai vēlu valsts budžetā veidosies neaizpildāms caurums, bija jau sen. Vēl iepriekšējās Krišjāņa Kariņa valdības laikā Finanšu ministrijas paspārnē tika izveidota Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupa, kuras uzdevums bija reformēt nodokļu sistēmu atbilstoši mūsdienu ekonomikas un OECD prasībām.
Šodien valdībā sāk skatīt 2025. gada valsts budžetu. Pagaidām tikai tiks “iztaustīti” ministriju pieprasījumi, ekonomiskās attīstības prognozes un izslavētā “fiskālā telpa”. Kopējā bilde iezīmējas biedējoša. Naudu vajag visiem un visam, prognozes ir sliktākas, nekā agrāk plānots, bet fiskālā telpa – negatīva.
Evikas Siliņas valdība tuvojas sava pirmā gada darbības izvērtējumam. Viena no šīs valdības iezīmēm ir tās šķietamā dzelzsbetona stabilitāte. Pat šīs valdības ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls vai nedienas ar “Rail Baltica” būtiski neiedragāja Siliņas valdības kopējo reitingu un koalīcijas iekšējo stabilitāti.
“Dzīve man vairs neko nesniedz. Esmu jau visu redzējis un piedzīvojis. Bet galvenais, ka es neieredzu šo laikmetu, man no tā kļūst nelabi. Neieredzu šos cilvēkus. Viss ir neīsti, viss – pakaļdarinājums. Cieņa vairs neeksistē, neviens nepilda savus solījumus. Nozīme ir tikai naudai. Katru dienu, no rīta līdz vakaram mēs dzirdam tikai par noziegumiem. Zinu, ka atstāšu šo pasauli bez nožēlas,” kādā 2018. gada intervijā teica izcilais Alēns Delons.
“Pašsajūta ir OK. Neesmu no mirējiem, vismaz pagaidām ne,” teic Evija Unāma, Latvijas Radio producente, labdarības maratona “Dod pieci” satura redaktore un vēstnese. Evija ar vēzi saslima divas reizes – 2011. un 2017. gadā, bet tika ar to galā. Nu nelaime ir atnākusi trešo reizi. Evijas sasirgšana atklāj arī bezcerīgo kaiti valstiskā līmenī, jo viņa nav vienīgā, kura cieš no šīs nelaimes.
Ukrainas bruņoto spēku negaidītais un vismaz pagaidām sekmīgais iebrukums Krievijā, Kurskas apgabalā, rada daudzus jautājumus. Gan par šī iebrukuma mērķiem, gan par šīs pārdrošās militārās operācijas sekām.
