Notikumi ap Ukrainas kara “miera sarunām” iegūst arvien kinematogrāfiskāku raksturu. Tas viegli izskaidrojams, jo galvenās darbojošās personas – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, ASV prezidents Donalds Tramps un Krievijas diktators Putins – ir politiķi ar tendenci uz teatrāliem efektiem.
Uz Putina nakts uzrunu, kurā viņš, noraidot Trampa sākotnējo un vēlāk Eiropas līderu pārtverto 30 dienu pamiera priekšlikumu, piedāvāja vienkārši sākt sarunas (bez karadarbības pārtraukšanas), Zelenskis atbildēja gluži kā kinofilmu varonis: “Ceturtdien būšu Turcijā un gaidīšu Putinu. Personiski.”
Tagad atbildes gājiens jāizdara Putinam. Proti, jāizdomā, kā izvairīties no šīs tikšanās, lai pats neizskatītos “nekonstruktīvs”. Prasība pēc “konstruktīvisma” pēdējā laikā ir kļuvusi noteicošā, jo visa diplomātiskā spēle notiek ar vienu galveno uzdevumu - nebūt tam sliktajam, kurš liek šķēršļus “ģeniālajam” Trampa “miera plānam”.
Galvenais ir radīt pēc iespējas pārliecinošāku iespaidu: esmu par mieru, piekrītu Trampa redzējumam par kara bezjēdzīgo raksturu un izsaku dziļu nožēlu par nevajadzīgajiem cilvēku upuriem. Vairs nav runas, ka mieram jābūt taisnīgam. Vairs nerunā par to, kurš ir agresors, kurš upuris. Morāli ētiskie jautājumi ir pat ne atbīdījušies dibenplānā. Tie ir atmesti pilnībā kā nevajadzīgi balsta riteņi bērnu velosipēdam. Jautājums ir viens: kurš enerģiskāk mās ar galvu Trampa runas laikā. Par to šobrīd notiek galvenā cīņa.
Uzreiz jāatzīmē, ka šīs cīņas “galvenais tiesnesis” - Tramps - nav neitrāls un abiem cīkstoņiem vienlīdz simpatizējošs. Viņam tīri emocionāli tuvāks ir Putins. Tāpēc Zelenskim jābūt ievērojami pārākam, lai varētu cerēt kaut uz neizšķirtu novērtējumu no Trampa puses. To Zelenskis ir sapratis un vairs necenšas apelēt pie “tiesneša” godaprāta, taisnīguma izpratnes un kaut formālas objektivitātes. Zelenskis ir pilnībā pieņēmis Trampa noteikumus un piekrīt visam, ko viņš saka vai raksta.
Arī Putins ir pieņēmis Trampa noteikumus, taču traktē tos nedaudz citādi. Proti, Trampa labvēlību viņš pieņem nevis kā dāvanu no augšas, bet gan kā paša gudrību. Tā dzīvē bieži gadās, kad cilvēki veiksmi pieraksta nevis vienkārši veiksmei, bet gan kaut kādam savam īpašajam viedumam, īpašām prasmēm. Savukārt neveiksmēs, ja tādas gadās, vaino visu pasauli, tikai ne sevi pašu. Tā arī Putins Trampa labvēlību uztver kā pašsaprotamu un mūžīgu.
Jāatzīst, ka pagaidām Putinam nav bijis pamats šo savu pārliecību apšaubīt. Tramps vienmēr, bez izņēmuma, ir atzinis par pamatotu katru Putina atrunu. Arī šoreiz, kad 10. maijā četri Eiropas valstu līderi - Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Polijas premjerministrs Donalds Tusks, Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs - plus Zelenskis izteica Putinam ar Trampu saskaņotu (faktiski paša Trampa) priekšlikumu nekavējoties pasludināt 30 dienu uguns pārtraukšanu, Putins šo Trampa jau agrāk izteikto priekšlikumu noraidīja. Ko šajā situācijā darīja Tramps? Tas pats Tramps, kurš pirms pāris nedēļām atklāti sūdzējās, ka viņam rodoties iespaids, ka tiekot vazāts aiz deguna.
Pareizi. To pašu, ko vienmēr. Izlikās, ka nemana Putina acīmredzamo viltību. Tramps pieķērās kā slīcējs pie salmiņa Putina frāzei par gatavību sarunām un atkal stingri uzspieda uz Ukrainu: jums tas ir jādara. Tas ir, jāpieņem šis Putina priekšlikums. Jāatzīmē, ka angļu valodas vārds “must” Trampa tekstos parādās vienīgi saistībā ar Ukrainu, ar Zelenski, bet nekad saistībā ar Krieviju un Putinu.
Tas, ka Putins uz šo Eiropas un ASV kopīgo aicinājumu par nekavējoša 30 dienu pamiera ieviešanu atbildēja ar pavisam ko citu, Trampu nemulsināja. To viņš izlikās neredzam. Galvenais, ka Putins atkārto Trampa iemīļoto tekstu par sarunām. Tas, ka pilnībā tiek nomainīts sarunu priekšmets - no karadarbības pārtraukšanas uz sarunām sarunu pēc - Trampu neuztrauc. Arī ES līdz 15. maijam ir atlikusi jaunās sankciju paketes ieviešanu, ko draudēja ievest, ja Putins atteiksies pieņemt uguns pārtraukšanas priekšlikumu.
Ko no 15. maija Stambulā varam sagaidīt mēs? Šobrīd galvenās šo sarunu intrigas ir divas. Pirmā, kas uz tām ieradīsies, jo arī Tramps sev ierastajā nekonkrētībā un neizlēmībā ir ieminējies, ka pats varētu ierasties Stambulā. Kaut arī vairums novērotāju atzīst, ka šī Trampa klātbūtne ir stipri apšaubāma, to tomēr nevar izslēgt, jo šajās dienās paredzama Trampa vizīte Tuvajos Austrumos (Saūda Arābijā, AAE, Katarā), un viņš varētu pa ceļam paviesoties Stambulā, ja sarunās piedalītos Putins. Arī ASV valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tagad kļuvis par Trampa tuvāko padomnieku ārpolitiskajos jautājumos, šajā laikā būšot Turcijā.
Lai arī par iespējamo Putina ierašanos uz šīm sarunām ir vēl lielāka skepse, arī šādu brīnumu nevar pilnībā izslēgt. Lai cik mikroskopiska būtu šī varbūtība. Ja Putins uz kaut ko tādu saņemtos, tad tas būtu Zelenskim grūti pārsitams Putina gājiens. Tādā gadījumā Putins un Tramps kopīgiem spēkiem varētu izdarīt tādu spiedienu uz Ukrainas prezidentu, ka viņam būtu grūti iziet sausām kājām.
Vakar Kremlim tuvā “Komsomoļskaja gazeta” publicēja ziņu, ka Krievijas delegāciju vadīšot ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Līdz ar to sarunas varētu noritēt ārlietu ministru līmenī, piedaloties tajās arī Rubio. Taču vienlaikus Krievijas medijos izskan ziņas, ka uz šīm sarunām Kremlis varētu nosūtīt pavisam maznozīmīgus personāžus, kā atbildi uz Zelenska: būšu un gaidīšu. Gaidi vien, mēs uz šo tikšanos nosūtīsim klaunu [tādu pašu kā tu]. Konkrēti tiek nosaukts “Comedy Club” aktiera Dmitrija Gračova vārds.
Otra intriga (patiesībā galvenā) ir: kādi varētu būt šo sarunu rezultāti? Makrons jau izteicis bažas, ka visa Krievijas politika šobrīd ir vērsta uz “gumijas stiepšanu”. Lai karadarbība netiktu pārtraukta, bet vienlaikus turpinātos [nebeidzamas] “sarunas”. Tāds ir Eiropā dominējošais situācijas novērtējums.
Kāda šajā politiskajā spēlē ir Eiropas un tās līderu loma? Eiropas līderi 10. maijā Kijivā centās demonstrēt vienotību, solidaritāti un gatavību stāties pretī Putina vēlmēm “noliekt” Rietumus. Šī vienotība, solidaritāte un gatavība izskatījās pārliecinoši līdz brīdim, kad Tramps kārtējo reizi nostājās Putina pusē. Eiropa joprojām cer un gaida, ka Trampam beigu beigās tomēr “atvērsies acis”, viņš norobežosies no “draudzības” ar Putinu un nostāsies Rietumu pusē.
Cik šīs cerības ir pamatotas? No vienas puses, ir samērā skaidrs, ka Tramps nekad netiks uztverts Putina, Sji, Kima un Āfrikas diktatoru kompānijā kā savējais. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu Trampam būs jāsaprot, ka ASV nacionālajās interesēs ir veidot ciešākas attiecības ar citiem Rietumu līderiem, nevis dažādiem autokrātiem.
No otras puses, gaidāmā vizīte Tuvajos Austrumos, kur paredzēta Trampa tikšanās ar turienes monarhiem un Palestīnas autonomijas līderi Mahmudu Abāsu, ignorējot Izraēlu, liecina, ka Trampa pasaules redzējumā: kam lielāki finanšu resursi, tas arī lielāks draugs. Visas transatlantiskās solidaritātes, kopīgā vēsture, kultūrkodi, demokrātiskās vērtības, tas viss Trampam ir tukša skaņa. Viņš šādās kategorijās ne tikai nedomā, bet pat nesaprot šo kategoriju jēgu.
Lai arī Krievijas vieta pasaules kopējā ekonomikā ir salīdzinoši neliela, Krievijas vieta uz pasaules ģeopolitiskās kartes ir nesalīdzināmi lielāka. Gan milzīgā kodolarsenāla dēļ, gan PSRS ideoloģiskā mantojuma dēļ, jo Krievija kā PSRS mantiniece daudz kur trešajā pasaulē tiek uztverta kā liels ASV globālais atsvars. Tramps, atšķirībā no Baraka Obamas, Krieviju neuztver kā reģionālo lielvaru. Tramps Putinu uztver kā pasaules augstākās līgas spēlētāju. Turklāt mentāli tuvāku nekā nīstā Džo Baidena draugus - Makronu, Zelenski un citus “demokrātus”.
Atbilde uz virsrakstā minēto jautājumu - kādu rezultātu no šīm sarunām sagaidīt - nevar būt kategoriska un konkrēta. Iespējamo variantu spektrs ir plašs, tomēr visticamāk karadarbība turpināsies kā līdz šim, jo no Krievijas puses nav nekādu indikāciju, ka tā vēlētos to izbeigt.
Notiek acīmredzama laika vilcināšana, kura ir redzama pilnīgi visiem, izņemot Trampu. Tāpēc gandrīz viss ir atkarīgs tieši no viņa. Kamēr Tramps pret Putinu izturēsies kā pret akli mīlētu dēlu, tikmēr karš turpināsies ar nerimstošu intensitāti. Ja Tramps savu attieksmi mainīs, tad arī iespējamas izmaiņas karadarbības raksturā un var parādīties gaisma tuneļa galā.
Diemžēl pagaidām arī šī varbūtība ir maz ticama, jo uz tiešiem jautājumiem: vai jūs būtu gatavs pastiprināt spiedienu pret Putinu, ja viņš atteiksies no jūsu priekšlikuma par uguns pārtraukšanu, Tramps vēl ne reizi nav atbildējis apstiprinoši. Vienmēr viņš neslēpti cenšas izvairīties no tiešām atbildēm. “Domāju, ka Putins piekritīs,” ir lielākais, ko Tramps var no sevis izspiest.
