Valdības augstajos modes namos dizainēts jauns politisko svārku piegriezums: vēl vakar visu nēsātās “birokrātijas samazināšanas” vietā šodien jau mugurā tiek vilkts jaunākais modes kliedziens – “valsts pārvaldes izdevumu samazināšana”.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens runā par 450 miljoniem eiro, kuri būšot jāsamazina trīs gadu laikā; Latvijas uzņēmēju organizācijas runā par 850 miljoniem, kurus “jāatrod”, kā samazināt, jau šogad. Kā parasti šādos gadījumos, visi runā ar pārnopietnām sejām, un novērotājam no malas varētu likties - pareizu ceļu ejat, biedri (kungi). Sen bija laiks.
Tā patiešām varētu domāt, ja to visu redz pirmo reizi. Taču visa šī runāšana ar sīkām, nenozīmīgām atšķirībām detaļās atkārtojas gadu no gada, tiklīdz parādās kādas problēmas ar naudu. Tā kā šīs problēmas ir gandrīz vai mūžīgas (naudas trūkst vienmēr, tad veselībai, tad izglītībai un zinātnei, tad demogrāfijai, tad infrastruktūrai, tagad aizsardzībai), tad runas par izdevumu samazināšanu “nāk modē” ar apbrīnojamu regularitāti.
Tā kā arī šodienas “mode” nav nekāds jaunums, nav jābūt Finkam vai Nostradamam, lai jau tagad pateiktu, kā tas viss beigsies: lielā brēka, maza vilna. Kā vienmēr. Iespējams, ka kaut ko par kādu nieku arī samazinās, bet visticamāk to, ko samazinātu tāpat arī bez visām skaļajām diskusijām. Ja kāds nezina teiciena “liela brēka, maza vilna” etimoloģiju, tad atgādinu, runa ir par cūkas cirpšanu. Kviekšana milzīga, bet iegūtās vilnas (saru) apjoms - nožēlojams.
Vai tas nozīmē, ka situācija ir bezcerīga? Ne gluži. Kā šobrīd mēdz teikt, gan citā sakarā: jānovērš problēmas pirmcēlonis. Kāds tas ir?
Kad tiek runāts par naudas sadali un pārdali, tad vienmēr jāatceras viena ārkārtīgi svarīga lieta: lielākā daļa šīs naudas (nav tik svarīgi, cik - 60% vai 90%) tiek sadalīta (novirzīta) savējiem. Ar savējiem saprotot ne tikai personiski (kaut attālu) pazīstamus personāžus, bet arī tos, kuri šķiriski tuvi. No vienas politiski ideoloģiskās nometnes.
Tieši šī “savējo” būšana ir galvenais iemesls, kāpēc neko nevar īsti nogriezt un samazināt. Ņemam to pašu SIF. Ja tagad pie varas būtu citi politiskie spēki ar citu ideoloģisko ievirzi, tad SIF tiktu izformēts un likvidēts burtiski dažu dienu laikā, līdzīgi kā to Tramps Amerikā izdarīja ar USAID.
Šeit mēs nerunājam par SIF likvidācijas lietderību vai nelietderību. Šeit mēs runājam par likvidācijas vai saglabāšanas principiem: ja kaut kur sēž savējie, tad šo iestādījumu likvidēt, sašaurināt vai reorganizēt ir nesalīdzināmi grūtāk nekā tad, ja tur sēž nosacītie “ienaidnieki”. Tas neattiecas tikai uz tādām šauri specifiskām iestādēm kā SIF. Tas attiecas uz pilnīgi visu pārvaldes sektoru.
Tas uzskatāmi parādījās, realizējot gan reģionālo reformu, gan ostu pārvaldības reformu. Grūti iedomāties, ka valdība savulaik tik mērķtiecīgi būtu cīnījusies par izmaiņām ostu pārvaldībā, ja tolaik Rīgas un Ventspils ostas kontrolētu “Vienotībai” tuvi spēki.
Tas, ka “savējo” būšana un visa laukuma pakāpeniska pārklāšana ar “savējiem” ir valsts attīstību bremzējošs faktors, ir zināms jau sen. Tāpat zināmas ir efektīvākās “zāles” pret šo kaitīgo parādību. Tā ir regulāra varas maiņa.
Latvijas problēma ir tā, ka kopš 2009. gada (ierēdniecībā vēl senāk) Latvijas politiskajā vidē dominē “Vienotība” un tās līdzinieki. Jau 16 gadus valsts politiskais tīrums nav piedzīvojis nopietnu nezāļu ravēšanu. Tās gluži dabiskā kārtā ir vienkārši pārņēmušas visu lauku.
Teorētiski viss būtu vienkāršāk par vienkāršu. Jāpadzen no politiskās skatuves “Vienotība”. Tās “kadri” ir acīmredzami aizsēdējušies. Viņiem laiks doties politiskā pensijā. Tas šobrīd ir kļuvis acīmredzams jau gandrīz visiem. Tad kur problēma?
Problēma ir sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā. Asā opozīcijā “Vienotībai” ir spēki, kuri vairāk vai mazāk atklāti simpatizē Krievijai, Putinam, Orbānam, Trampam un šī virziena politiķiem, kuriem Latvijas neatkarība, starptautiskās tiesības, demokrātiskās normas, liberālās vērtības ne tikai neko nenozīmē, bet ir iekšēji pretdabīgas. Var lamāt līdz apnikumam varas nomenklatūru, bet ko likt vietā? Vai tos Trampa atdarinātājus, kuri Latvijas politikā grozās vēl kopš pagājušā gadsimta? Nē taču, tas nav nopietni.
Ko darīt? Kā tajās krustcelēs: iesi pa kreisi, tur priekšā viens lācis, iesi pa labi - tur jau cits, ne mazāk bīstams zvērs. Vai tas nozīmē pilnīgu bezizeju? Noteikti nē. Kā optimists esmu pārliecināts, ka pasaulē viss iet tikai uz labu. Ne lineāri, ar lielām atkāpēm, bet vispārējais vektors ir tieši tāds. Tāpat esmu kolektīvā saprāta teorijas atbalstītājs. Cilvēki kopumā nebūt nav tādi muļķi, kā vienam otram varbūt šķiet, un kritiskā situācijā, kad pacietības kauss ir pilns, viņi izdara pareizo izvēli.
Ja “Vienotība” un tās piesūcekņi neveiks radikālu savas partijas praktisko transformāciju, tad tā ir nolemta noiešanai no politiskās skatuves. Agri vai vēlu parādīsies jaunas, spēcīgas figūras, kuras galvenajās lomās nomainīs šo aizsēdējušos “prīmu”. Tādas jau pamazām parādās. Šajā priekšvēlēšanu periodā atturēšos nosaukt konkrētus uzvārdus.
“Vienotībai” un visai ar to saistītajai pārvaldes nomenklatūrai ir tikai viena iespēja saglabāt savas siltās vietiņas un izvairīties no savu idejisko amata brāļu un māsu likteņa ASV. Tā ir: pašiem nostāties “jauno pārmaiņu” kolonnas priekšgalā, visenerģiskāk vicinot pārmaiņu vēju karogus. Tukšā muldēšana ar pārgudru sejas izteiksmi šodien jau ir galīgi izgājusi no modes.
