Pusdivos naktī no sestdienas un svētdienu Krievijas diktators Putins “preses konferencē” uzstājās ar runu. Pēdiņās, jo šī bija “preses konference” bez jautājumiem. Runāja tikai pats Putins.
Lai arī pirms šīs jau iepriekš pieteiktās “preses konferences” izskanēja visdažādākās spekulācijas par to, ko jaunu vai pat sensacionālu Putins varētu šajā uzrunā pateikt, taisnība izrādījās tiem, kuri prognozēja: nekas jauns pateikts netiks, un Putina politiskais kurss nemainīsies pat par loka sekundi.
Šāda nakts runa parasti tiek saistīta ar domu, ka Putins šādi uzrunā to valstu vadītājus, kuri dzīvo stipri atšķirīgās laika zonās. Pirmām kārtām ASV prezidentu. Tā 2014. gada 21. jūlijā plkst. 1.40 naktī Putins uzstājās ar runu, kurā taisnojās (tas noticis bez manas ziņas) par iepriekšējā dienā notriekto Malaizijas pasažieru lidmašīnu “Boeing” (reiss MH17). Tika uzskatīts, ka Putins šādā veidā centās tieši uzrunāt toreizējo ASV prezidentu Baraku Obamu, noveļot no sevis atbildību par 298 cilvēku bojāeju un aicinot Obamu nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.
Jāatzīst, ka situācija pasaulē 2025. gadā radikāli atšķiras no situācijas 2014. gadā. Tolaik šķita (tai skaitā arī Putinam), ka tik smags noziegums pret cilvēci kā pasažieru lidmašīnas notriekšana var izraisīt ļoti nopietnas un tālejošas sekas. Tagad mēs zinām, ka cilvēces tolerances robežas ir bezgalīgas. Tikpat bezgalīgas kā krievu tautas pacietība (Josifa Staļina tosts 1945. gada 24. maijā, Kremļa pieņemšanā par godu uzvarai pār Vāciju).
Tāpēc šī jaunākā Putina nakts uzruna “pasaulei un pilsētai” nesaturēja nedz taisnošanos, nedz brīdinājumus “nepārsteigties”. Tā drīzāk skaidrojama ar Putina bezmiegu un darba ritma pārbīdi arvien tālāk uz nakts stundu pusi. Ņemot vērā, ka Putins arvien vairāk pielaiko sev Staļina mundieri, iespējams, neapzināti viņš kopē sava vēsturiskā elka darba ritmu. Staļins beidza darbu ap četriem pieciem rītā un cēlās nākamajā diena ne agrāk par vienpadsmitiem.
Kāds bija Putina uzrunas galvenais vēstījums? Putina runa bija kā atbilde uz četru Eiropas valstu līderu - Francijas prezidenta Emanuela Makrona, Lielbritānijas premjerministra Kīra Stārmera, Vācijas kanclera Frīdriha Merca un Polijas premjerministra Donalda Tuska - vizīti Kijivā un viņu kopīgi ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski 10. maijā izteiktajiem miera priekšlikumiem. Šo priekšlikumu centrālā ideja: 30 dienu uguns pārtraukšana bez iepriekšējiem nosacījumiem un nekavējoša sēšanās pie sarunu galda.
“Ja [Putins] nopietni domā par mieru, tad viņam ir iespēja to parādīt darbos,” Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru citē BBC: “Pietiek klausīties uz visiem šiem “ja” un “bet”, pietiek šo dažādo nosacījumu un mūžīgo atlikšanu uz rītdienu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tikai viena valsts sāka šo nelikumīgo konfliktu, un tā bija Krievija. Tikai viena valsts bloķē ceļu uz tā mierīgu atrisinājumu, un tā ir Krievija.”
Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs no savas puses izteica cerību, ka jau šīs nedēļas beigās vajadzētu būt skaidram, vai Kijivas sabiedrotie spēs sasniegt savu mērķi - panākt pamieru. Putins Mercam un citiem, kuri cerēja uz kādu būtisku pavērsienu miera procesā, atbildēja vēl ātrāk, negaidot līdz svētdienas vakaram: visas jūsu cerības, visi jūsu “ultimāti” un “stingrās stājas” demonstrācijas, jaunu sankciju draudi mani - Putinu - neietekmē ne mazākajā mērā.
Miers iespējams tikai ar maniem nosacījumiem, un tie ir nemainīgi: četru Ukrainas apgabalu atzīšana par Krievijas teritoriju to esošajās administratīvajās robežās plus Krima; Ukrainas demilitarizācija (ierobežots Ukrainas bruņoto spēku kvantitatīvais un kvalitatīvais sastāvs, nekādas pievienošanās NATO, nekādi Krievijai nedraudzīgu valstu bruņotie spēki Ukrainas teritorijā); Ukrainas denacifikācija (politiskās sistēmas radikāla maiņa un Krievijai draudzīgas valdības izveidošana); visu Rietumu sankciju atcelšana un jebkādu pretenziju noņemšana no Krievijas saistībā ar kara izraisīšanu.
Svētdien Krievijas ārlietu ministrija Eiropas līderu priekšlikumus noraidīja ar vārdiem: “Spriežot pēc Zelenska izteikumiem, viņš ir slikti izlasījis Putina paziņojuma stenogrammu. Tajā skaidri teikts: vispirms sarunas par konflikta pirmcēloņa novēršanu, pēc tam pamiers.” Konflikta pirmcēlonis Putina izpratnē ir neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšana.
Skaidrs, ka ne Ukraina, ne Rietumi šos Putina nosacījumus pieņemt nevar, jo agresora apetīti apmierināt nevar nekad. Tā ēdot tikai pieaug, bet jebkura piekāpšanās tiek uztverta kā vājums. Vācijas vai Francijas (beigu beigās visas Eiropas) nonākšana Gruzijas vai Baltkrievijas statusā nav tā nākotne, kuru tai gribētu redzēt Eiropas līderi.
Četru Eiropas līderu plus Zelenska 10. maija kopējais paziņojums (pēc telefoniskas saskaņošanas ar ASV prezidentu Donaldu Trampu) tika pasaulē uztverts kā zināms “pēdējais brīdinājums”: laiks izbeigt šo politisko pokeru un atgriezties pie civilizētām jautājumu risināšanas metodēm. Pretējā gadījumā būs nopietni jāpastiprina spiediens uz Kremli.
Putina atbilde bija nepārprotama: pat neceriet mani iebiedēt. Ja jūs tik ļoti gribat karu, tad jūs to dabūsiet. Putins ar zināmu paštīksmi uzsver: jūs labi zināt, uz ko esmu spējīgs, tāpēc “stājieties vien miera stājā un maigi lunciniet astīti, kad pasaules saimnieki nāk”. Putins, protams, šādiem vārdiem to neteica, bet doma bija nepārprotama.
Putina runa skaidri lika saprast, ka Ķīnas vadoņa Sji Dzjiņpina ierašanās Maskavā uz 9. maija svinībām Putinu ir krietni iedvesmojusi un iedrošinājusi. Viņš savā runā vairākkārt izteica dziļu pateicību Ķīnai un Ķīnas līderim par atbalstu un palīdzību. Dažkārt dzirdamās runas, ka Putins esot nonācis neapskaužamā Ķīnas vasaļa lomā, manuprāt, ir vēlamā uzdošana par esošo.
Nav noliedzama Krievijas milzīgā atkarība no Ķīnas (tā šobrīd ir galvenā Krievijas naftas un gāzes pircēja), taču tas nenozīmē, ka Putina rīcība tiek pilnībā diriģēta no Pekinas. Pat ja Pekinas ilgtermiņa plānos ir pakļaut Krieviju, tad šī “cilpas savilkšana” notiks lēni un nesteidzīgi. Kā jau Austrumos pieņemts. Kad priekšā mūžība.
Ņemot vērā Putina īpašās attiecības ar ASV un to pašreizējo prezidentu Trampu, kā arī “preses konferences” laiku, varētu domāt, ka Putina runas galvenais adresāts ir Tramps. No runas teksta šāds iespaids neradās, ja vien Putina plānos nebija speciāli “iespļaut viņa zupas šķīvī”.
Putns uzskaitīja visus, kurus uzskata par “labajiem”, un neskopojās ar pateicības vārdiem, taču šajā garajā “draugu” sarakstā Tramps tika minēts pēdējais, aiz visiem Kimiem, Brazīlijas, Dienvidāfrikas Republikas un citu trešās pasaules valstu līderiem. Tramps tika nosaukts kā teātra programmiņā aktieris, kuram uz skatuves ir tikai dekoratīva funkcija bez teksta. Trampa padomniekiem būs stipri jāpiepūlas, lai šo Putina uzrunu interpretētu kā Trampam glaimojošu.
Kāds ir šo Ukrainas miera procesam visai intensīvo dienu rezultāts? Ir nostiprinājusies proukrainisko spēku alianse Eiropā. Tramps ir gatavs izstāties (aizmirst) savu “miera plānu”, bet vienlaicīgi netraucēt Eiropai un nepalīdzēt Putinam. Putins vismaz ārēji neizrāda nekādas pazīmes, ka kaut kas neietu kā gribētos un būtu jāsāk domāt, kā izbeigt karu, saglabājot seju.
Savā uzrunā Putins atkārtoja līdz banalitātei nodeldētās frāzes par ukraiņu nacionālistiem un viņu aizrobežu “kuratoriem”, kuri ukraiņu rokām vēloties turpināt karu ar Krieviju. Tieši šo “kuratoru” pieminēšana vistrāpīgāk raksturo Putina izpratni par notiekošo un šīs izpratnes nemainīgumu pat tad, kad tā jau galīgi vairs neatbilst realitātei.
Putins augstprātīgi un demonstratīvi ir noraidījis “kuratora” Trampa pasniegto roku, pilnu ar dažādiem labumiem. Acīmredzot viņš ir pārliecināts, ka visu to un vēl vairāk var dabūt, turpinot karadarbību un izdarot arvien lielāku militāru spiedienu uz pretinieku.
No malas šāda Putina stratēģija izskatās stipri avantūriska, jo reālu iespēju pastiprināt šo spiedienu nav nemaz tik daudz, bet Putins acīmredzot balstās uz pārliecību, ka viņa iekšējais “dzelzītis” ir daudz stingrāks un izturīgāks nekā Rietumu līderu no saviem vēlētājiem atkarīgā “politiskā griba”. Ar zināmu rūgtumu jāatzīst: nevar izslēgt, ka Putinam beigu beigās izrādīsies taisnība. Tas gan vēl nenozīmē, ka tā būs, jo, no otras puses, vēstures nenovēršamā gaita ļauj domāt, ka tieši Putins ir nostājies vēstures nepareizajā pusē un agri vai vēlu šis arhaiskais, mežonīgais, barbariskais kurss cietīs smagu krahu.
Diemžēl šī pati vēsture arī liecina, ka šo krahu Putina tipa līderi cieš tikai pēc tam, kad apkārtējai pasaulei pietiekami daudz ļaunuma nodarījuši. Eiropas līderu 10. maija Kijivā pieņemtais paziņojums ir visai skaidrs signāls ne tikai Putinam, bet arī visai tai pasaulei, kura gribētu dzīvot pēc Kremlim tīkamiem likumiem: Eiropa darīs visu, lai atjaunotu savu kā civilizācijas galvenās attīstības lokomotīves statusu.
Ne tikai ar savu kultūras ietekmi. Ne tikai ar savu ekonomisko varenību, kas pēdējos gados zaudējusi agrāko nozīmi, bet arī ar militāro spēku un tā atdzimšanu. Eiropa ir gatava atgriezties pasaules arēnā ne tikai kā “vainīgā pie visām pasaules nelaimēm”, bet gan tieši otrādi: kā jaunais pasaules līderis situācijā, kad galvenajā Rietumu lielvalstī - ASV - pie varas ir tikuši, maigi sakot, dīvaiņi.
Ko tas nozīmē pasaulei? Visticamāk, jaunu eskalācijas ciklu, jo pašreizējais konfrontācijas līmenis nevienai pusei nešķiet tik bīstams, ka būtu steigšus jāgriež stūre sāņus, lai izvairītos no frontālas sadursmes. Galvenā problēma ir tā, ka Rietumiem nav variantu.
Ja Rietumi nogulsies zem Putina, “nolieksies”, kā mēdz teikt Kremlī, tad tas arī būs “Rietumu jautājuma” galīgais risinājums. Tā būs noiešana no globālās skatuves uz mūžīgiem laikiem. Galveno lomu atdošana tiem, kuri 9. maija parādē Maskavā, Sarkanajā laukumā, sēdēja blakus Putinam. To pieļaut nedrīkst. Nekādā gadījumā.
