Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas 7. jūnijā būs jau otrās, kurās vietējie “saimnieki” tiks ievēlēti pēc 2021. gadā īstenotās pašvaldību reformas. Laiks izvērtēt šīs reformas rezultātus.
Vienu no uzskatāmākajiem politiskās darbības izvērtējuma rezultātiem dod vēlēšanas, jo tās vienlaikus ir arī plašākā un precīzākā sabiedriskās domas aptauja. Administratīvi teritoriālās reformas galvenos iniciatorus un aktīvākos bīdītājus - laulāto pāri “Latvijas attīstībai” un “Kustība “Par!”” - vēlētāji novērtēja jau 2022. gada Saeimas vēlēšanās. Īsi, skaidri, nepārprotami - atstājot ārpus strīpas.
Var jau teikt: ne jau pašvaldību reforma bija galvenais iemesls, kāpēc “Attīstībai/Par!” palika ārpus Saeimas, bet tomēr. Tā kā viņi un it īpaši viņu bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Saeimas frakcijas “Attīstībai/Par” priekšsēdētājs Juris Pūce bija šīs reformas centrālās figūras, tad diez vai viņiem būtu tik bēdīgs rezultāts, ja sabiedrības vairākums šo reformu uztvertu kā kaut ko pārliecinoši pozitīvu.
Arī šodien pirms gaidāmajām pašvaldību velēšanām publiskajā telpā daudz izskan “vienkāršo” iedzīvotāju domas par savu pašvaldību darbu. Jūsmīgu atbalstu šai reformai šajās atsauksmēs nedzird. Nedzird iedzīvotājus sakām: pirms reformas bija tā, bet tagad kļuvis krietni labāk. Biežāk nākas dzirdēt pretējo: agrāk viss bija tuvāk, vieglāk un saprotamāk, tagad tālāk, grūtāk un nesaprotamāk. Kas agrāk bija par velti, tagad ir tikai par naudu. Varbūt esmu nepietiekami sekojis līdzi, bet nav gadījies lasīt, redzēt un dzirdēt pretēju vērtējumu.
Tiesa, nav arī vispārējas vēlmes atgriezties pie vecā administratīvā sadalījuma. Varbūt arī tāpēc, ka visiem skaidrs: tas nav iespējams, jo nav politisko spēku, kuri gribētu vēlreiz ķerties pie šīs neizdevīgās tēmas. Tomēr kopumā jāsaka: šo administratīvi teritoriālo reformu grūti vērtēt kā izdevušos no iedzīvotāju aspekta. Vienīgie, kuri to vērtē atzinīgi, ir uz Rīgu centrētie politiķi un sabiedriski politiskie aktīvisti (tai skaitā un varbūt pat īpaši no provinces nākušie).
Kāpēc pie šīs pašvaldību reformas ir vērts atgriezties vēl un vēl? Tāpēc, ka tā ir viena no reformām (bet ne vienīgā), kura tika realizēta ideoloģiski iekrāsotu politisku apsvērumu dēļ. Rīgas “progresīvā inteliģence” izcīnīja saldu uzvaru pār lauku “atpalikušajiem, pārbarotajiem kolhozu priekšsēdētājiem” (šeit un turpmāk - viss nosacīti).
Tā kā šādus pretējo pušu apzīmējumus neviena puse neuzdrošinājās atklāti izteikt, tad vieni runāja par pašvaldību aparāta dārgajām un it kā nevajadzīgajām izmaksām, kamēr otri par cilvēku vajadzībām pēc sev tuvas administratīvās palīdzības un atbalsta. Tā kā visa lielā cīņa notika Rīgā un Rīgā bāzētajos medijos, tad likumsakarīgi uzvarēja pirmie.
Kāds ir šīs cīņas praktiskais iznākums? Iespējams, ka pāris miljonus eiro no lauku reģioniem ir izdevies ietaupīt (tas ir, izņemt). Vai šie pāris vai pat pārdesmit miljoni kaut ko nopietni nozīmē valsts budžetam? Uz miljardu fona, protams, ka nē. Vai šo miljonu izņemšana no lauku finansiālās aprites ir ietekmējusi šo reģionu depopulāciju? Visticamāk, depopulācija būtu turpinājusies jebkurā gadījumā, bet apritē esošās naudas samazināšana to noteikti ir tikai pastiprinājusi.
Neviens nevar precīzi pateikt, kā šī “taupība” uz attālāko reģionu rēķina ietekmē turienes iedzīvotāju skaitu, viņu noskaņojumu, biznesa attīstības iespējas utt., bet viens ir skaidrs - “ietaupītā” nauda ir santīmi iepretim depopulācijas neatgriezeniskajiem ilgtermiņa zaudējumiem. Runājot par ietaupīto naudu valsts mērogā, vienmēr jāatceras, ka šis ietaupījums galīgi nav tas pats, kas katra cilvēka individuāls, sadzīvisks ietaupījums, jo valsts mērogā kāda ietaupītais ir cita nenopelnītais.
Piemēram, ja visi Latvijas iedzīvotāji kādu dienu nolemtu “ietaupīt” un neko netērēt (vispār, ne centu), tad valsts ekonomika vienkārši apstātos. Tautsaimniecībai tas būtu nevis ieguvums, bet milzu zaudējums. Reģionālās reformas ietvaros slēgta vietējā ambulance nozīmē naudas samazinājumu arī vietējam veikalam, frizierim un citiem sīkajiem biznesiem.
Jāpiezīmē, ka tas attiecas ne tikai uz administratīvi teritoriālo reformu. Tas pats attiecas arī uz izglītības reformu, kuras ietveros notika mērķtiecīga skolu tīkla sašaurināšana mazapdzīvotos reģionos, padarot tos vēl mazāk apdzīvotus, lai neteiktu dzīvei pavisam nepiemērotus.
Latvijas īpatnība ir tā, ka lauku/provinces nīcināšanas avangardā ir tie politiskie spēki, kuri sevi pieskaita pie progresīviem, uz nākotnes attīstību vērstiem. Parasti šie spēki iestājas par reto, uz iznīcības robežas esošo puķīšu un kukainīšu sargātājiem. Proti, industrija ar saviem miljardiem var pastāvēt malā, ja jāglābj degunradzis no izmiršanas. Cīnīsimies par “pēdējo mohikāni” līdz pēdējam, lai cik tas maksā tautsaimniecībai.
Taču Latvijas mazās skolas, tālie lauku ciematiņi šo “progresīvistu” skatījumā neietilpst reto, aizsargājamo objektu kategorijā. Par “nabaga bēglīšiem”, kuri salstot nost uz Latvijas/Baltkrievijas robežas, jācīnās ar stiklaini mirdzošām acīm, bet uz mazajām lauku skolām jāskatās pilnīgi citādi. Enerģiski, mirdzošām acīm jācīnās par to slēgšanu un provinces pašvaldību finansiālo apcirpšanu. Galu galā, ko gan viņi tur iedomājas - visādus SPA centrus būvēt, peldbaseinus un citas ekstras. Uz maizes un sāls viņiem tur tajos dziļajos “pāķos” jādzīvo. Kādi vēl peldbaseini? Kurš tajos peldēs, jo nav taču kas tur dzīvo.
Teikšu godīgi. Man kā rīdziniekam trešajā paaudzē nav saprotams dažu Rīgā dzīvojošo naids vai skaudība pret atsevišķu pašvaldību iespējamo izšķērdību. Apzinos, ka salīdzinājums nav korekts, bet: ja jau esi tik gudrs, pareizs un šķīsts, tad brauc uz to provinci, dzīvo tur, startē vēlēšanās un rādi priekšzīmi visiem uz vietas, nevis no Rīgas mīkstā dīvāna māci citiem dzīvot.
Es vēl saprastu, ja paši šo provinces pilsētu iedzīvotāji skaļi protestētu pret šo naudas nelietderīgo izlietošanu, bet, ja nāk rīdzinieki (vai uz Rīgu no provinces sabraukušie) un sāk mācīt vietējos, kā viņiem pareizi domāt, kā pareizi naudu tērēt, tad tas nekādi nesasaucas ar modernu, progresīvu (bez pēdiņām) sociālo pasaules redzējumu. Tad tā ir tāda koloniāla (imperiāla) augstprātība. Ar visām no tā izrietošajām elektorālajām sekām.
