Pazīstamais krievu rakstnieks, literatūrzinātnieks un publicists Dmitrijs Bikovs interneta izdevumā “Republic” publicējis eseju, kurā atšifrē mūsdienu Krievijas impēriskās tradīcijas “lielo stāstu” – “krievu ideju”.
Bikovs pazīstams ne tikai kā rakstnieks un dzejnieks, bet arī kā ļoti ražīgs publicists un literatūrzinātnieks. Pateicoties savai fenomenālajai atmiņai (viņš atceras pilnīgi visu līdz sīkākajai detaļai visos darbos, kurus jebkad lasījis, bet lasījis viņš ir neaptverami daudz), Bikovs dažādus pasaules sociālpolitiskās arhitektūras elementus izskaidro ar literārā mantojuma piemēriem.
Ar “krievu idejas” meklējumiem Krievijas impēristi/šovinisti bija aizrāvušies jau 19. gadsimtā, kad visā Eiropā uzplauka romantiskais nacionālisms. Kad tika idealizēta pagātne un veidojās tā dēvētie nacionālie mīti. PSRS laikos par galveno “krievu ideju” uz laiku kļuva pasaules komunistiskās kustības centra ideja, kas trāpīgi iemiesojās PSRS ģerbonī - sirpis un āmurs pār visu zemeslodi.
Pēc PSRS sabrukuma galvu pacēla līdz tam pagrīdē iedzītie klajie Prohanova tipa šovinisti, kuri atkal sāka skaļi spriedelēt par jaunu, dižu “krievu ideju”. Par šo spriedelēšanu trāpīgi savā romānā “Generation P” (1999. g.) ironizēja Viktors Peļevins. Lūk, epizode, kurā krievu bandīts Vovčiks (no šodienas skatupunkta ļoti zīmīgs vārds) reklāmu rakstītājam Tatarskim pasūta sacerēt “krievu ideju”: “Чтоб чисто реально было изложено, без зауми. И чтобы я любого импортного пидора - бизнесмена там, певицу или кого угодно - мог по ней развести. Чтоб они не думали, что мы тут в России просто денег украли и стальную дверь поставили. Чтобы такую духовность чувствовали, бляди, как в сорок пятом под Сталинградом, понял?” (Lai reāli, pa smuko būtu izklāstīts. Bez pārgudrībām. Lai es katru importa pidaru - biznesmeni tur kādu, dziedātāju, da jebkuru - varētu ap pirkstu aptīt. Lai nedomā, ka mēs te Krievijā vienkārši tāpat naudu esam izzaguši un tērauda durvis uzlikuši. Lai tādu garīgumu sajustu, maukas, kā četrdesmit piektajā pie Staļingradas, saprati?) Jāatzīst, ka Krievija tieši pēc šīs ideoloģijas arī dzīvo - Чтобы такую духовность чувствовали, бляди, как в сорок пятом под Сталинградом, понял?
Bikovs piedāvā citu “krievu idejas” atšifrējumu, kurš gan daudz neatšķiras no Peļevina (Vovčika) versijas. Bikovs par literāro pirmavotu ņem Leonīda Ļeonova romānu “Piramīda”. Šo romānu Ļeonovs rakstīja pusgadsimtu. Iesāka 1940. gadā, un tas pirmo reizi tika publicēts 1994. gadā dažus mēnešus pirms autora nāves 95 gadu vecumā. Romāns ir neparasti apjomīgs - pusotra tūkstoša lappušu trijos sējumos, un nav brīnums, ka 1994. gadā tas iznāca tikpat kā bez jebkādas plašākas sabiedrības reakcijas.
Dmitrijs Bikovs: “Tā sauktajā krievu partijā nekad nav bijis daudz talantīgu cilvēku. Ļeonovs bija vienīgais, kuram pietika drosmes un spēka formulēt, kas tad īsti ir “krievu ideja”. Tiesa, tam nevajadzēja veltīt trīs sējumus - es jums visu tagad paskaidrošu piecās lappusēs.”
Bikovs savā esejā piecās lappusēs neiekļaujas, jo izplūst plašās literārās atkāpēs, kuras šeit izlaidīsim. Galvenās viņa tēzes saīsinātā versijā:
Tā vien šķiet, ka mūsdienu pasaule vairāk vai mazāk ir nonākusi pie vienprātības par ideālo sociālo kārtību: tādas nav. Labākajā gadījumā viss notiks tā, kā tas notiek tagad - kustība pa sinusoīdu, svārsta princips, nestabilitāte un “kaut kā tā”.
Demokrātija ir smagi kompromitēta, bet totalitārisms ir kompromitēts vēl vairāk. Tomēr pasaule nespēj izdomāt neko trešo. Doma, kura nāk prātā arvien biežāk intelektuāļu un pat vienkāršo cilvēku galvās - cilvēce iznīcinās pati sevi. Šāda gala neizbēgamība, pēc Ļeonova domām, ir saistīta ar “uguns un māla” līdzsvara izjaukšanu cilvēkā; ar personisko interešu pārsvaru pār garīgumu; iekāres un iedomības pārsvaru pār mīlestību. Cilvēki ir izsalkuši pēc sajūtām, nevis idejām. Tā to formulē Ļeonovs, un tas attiecas gan uz pēcrevolūcijas Krieviju, gan demokrātiskajiem Rietumiem.
Varam konstatēt tiešu sakarību starp vilšanos pašā “cilvēka” projektā un eshatoloģiskām gaidām, pesimistisku skatījumu uz vēsturi un dziļu iekšējo pārliecību, ka cilvēks, atstāts vienatnē ar sevi, neizbēgami novedīs sevi līdz katastrofai. Cilvēkam ir vajadzīga vai nu absolūta ticība, vai arī totalitāra diktatūra, kuras galvenais uzdevums ir saglabāt “status quo”, noliegt progresu vai, vēl labāk, to apturēt pavisam.
Naids pret pašu progresa ideju ir tā sauktās krievu partijas pamats. Tādēļ arī tā īpaša interese par ekoloģiju (ar ko aizrāvās krievu rakstnieki, lauku dzīves apjūsmotāji PSRS laikos, “počveņņiki”). Ekoloģija un eshatoloģija ir dvīņubrāļi. Dabas aizsardzības vārdā ekologi ar prieku upurē cilvēku intereses, viņu alkas pēc zināšanām un tieksmi pēc komforta. Ekoloģija bija PSRS laiku “krievu idejas” juridiskā un publiskā daļa, kas patiesībā pieprasīja slaktiņus, represijas, grautiņus un autoritāru varu, bet to visu maskēja ar rūpēm par tīriem avotiem un svaigu gaisu.
Galvenā problēma, par ko raksta Ļeonovs, ir tieši tā pati, kura tolaik uztrauca brāļus Strugackus. Šos abus šķietami atšķirīgos autorus saista ne tikai simpātijas pret zinātnisko fantastiku, bet arī spēja iet pāri padomju problemātikai, saskatīt patiesās vēstures problēmas ārpus jebkāda marksisma, šķiriskās pieejas un citām sovjetisma fantāzijām. Gan Strugacku “Neglītie gulbji”, gan Ļeonova “Piramīda” patiesībā atbild uz vienu un to pašu jautājumu: ja jau progress mūs iznīcinās - vai mums ir lietderīgi atbalstīt šādu progresu?
Šodien jau ir skaidrs un tikai naivākie ideālisti par to var šaubīties: tā Krievijas konstrukcija, kuru pasaule pazīst jau sešus gadsimtus, nav konkurētspējīga. Valsts ar vertikālu varu, ar absolūti beztiesīgiem iedzīvotājiem un pagānisku dzimtenes kultu, kad tā vienmēr bez ierunām stāv augstāk par patiesību, nav savienojama ar progresu. Tāda valsts to vienkārši iznīcina.
Krievija ir ideāls purvs, kas izveidojies tur, kur sastingst ūdens. Šis purvs uzkrāj milzīgas kūdras rezerves, un ar metānu, kas tur izdalās, var uzsildīt visu planētu. Šis purvs draud ne tikai uzkarsēt, bet arī applūdināt pārējo cilvēci. Tas nespēj pastāvēt savās robežās un draud izplesties, pārpurvojot visu apkārtni, jo tam ir nepieciešams konflikts ar pārējo pasauli. Tas nevar konkurēt, bet tieši globālisms, pasaules koncerts ir konkurences pamatā. Tādā pasaulē kaut kas nemitīgi ir jāpiedāvā un jāaizstāv, nevis tikai jādraud un jāuzspiež.
Ar mūsdienīgām tehnoloģijām purvu nosusināt, rekultivēt un pārvērst to ziedošā pļavā vai dārzā ir samērā vienkāršs uzdevums. Bet kas tad notiks ar šī purva unikālo floru un faunu? Ar visiem tiem zaigojošajiem sienāžiem un smaržīgajām puķītēm? Ar mitoloģiju un dziesmām? Ar iedzīvotāju ieradumiem? No savas puses piebildīšu: ar to “garīgumu”, kas visai pasaulei, “bļ..ģ, jāsajūt kā pie Staļingradas četrdesmit piektajā”?
Krievijai krievu vērtību sistēmā ir piešķirta katehona, t.i., “tā, kas visu satur nemainīgu”, loma. Tieši katehons ir galvenais Dugina filozofijas jēdziens. Krievu konservatīvajai filozofijai Putins ir katehons ar lielo burtu, un Krievija kopumā ir tieši šāds pasaules nemainīguma sargātājs. Ne tik daudz no apustuļa Pāvila 2. vēstules tesaloniķiešiem, cik no Čārlza Makleina tāda paša nosaukuma romāna. Pats svētais Augustīns par šo Bībeles noslēpumaino tēlu rakstīja: “Atklāti atzīšos, man nav ne jausmas, ko viņš (Pāvils) ar to domāja.” Augustīnam nebija ne jausmas, bet viņš jau nebija krievs, atzīmē Bikovs. Krieviem viss ir skaidrs: pateicoties pareizticīgo caram, cilvēce ir pasargāta no nolādēta progresa.
Krievija ir bremze uz pārējās pasaules ceļa. Tā ir norāde uz strupceļu, kurā iestrēgst jebkura ideja - sākot no kapitālisma un demokrātijas, beidzot ar fašismu. Šeit viss pārvēršas vienā un tajā pašā purvainajā matērijā - bez struktūras, ne šķidra, ne cieta, pilnīgi neuzvarama.
Ar purvu nevar cīnīties, tajā var tikai noslīkt - un saglabāties mūžīgi, jo visas organiskās atliekas tur saglabājas nemainīgi septiņsimt gadu. Purva kā glābjoša noturības spēka tēls ir izteikts Ļeonova tiešajā tekstā: "Vai nav par agru nodot slavenos krievu ratus metāllūžņos mūsu kontinentālo muklāju vidū, kuros jau gadsimtiem ilgi slīgst lakotās eiropiešu ekipāžas? Runa ir par krievu cilts piemērotību būt par izvirzītā uzdevuma risināšanas galveno instrumentu.”
Krievu ciltij ir... nu, jā, jāaptur vēsture. Vai arī tā beigsies ar pašiznīcināšanos. Klasiska fanātiska vecāka programma: nogalināt meitu, ja viņa iet uz dejām; uzspridzināt diskotēku, lai viņa no tās ko nepārnes. Iznīcināt Ukrainu, lai tā nepārdotos sātanam. Tāda ir krievu ideja - vai nu pasaule kļūs tāda kā mēs, vai arī pasaules nebūs. Iegūstot kodolieročus, Krievijai ir pavērusies iespēja šo gadsimtiem izsapņoto programmu īstenot.
Ļeonova metafora par piramīdu ir pārsteidzoši ilustratīva: tai augot, tās šķērsgriezuma laukums samazinās, un šo horizontālo šķēlumu apdzīvotāji ir spiesti palikt arvien sīkāki. Krievijas piramīdas attīstība ir tieša deģenerācijas evolūcija: zelta laikmetu nomaina sudraba laikmets, septiņdesmitajos gados mēs pieredzējām bronzas laikmetu, šodien esam sasnieguši akmens laikmetu. Piramīdu var pārvērst par kaut ko citu - bet tad tā zaudēs savu vēsturisko unikalitāti, un tās iedzīvotājiem nāksies domāt, balsot, konkurēt ar citām pasaules daļām, bet tas nav iespējams.
Un kāpēc viņiem tas būtu jādara? Drīz visa pasaule tiks veidota pēc mūsu modeļa. Kā redzam, šis purva ferments šodien ir populārs visā pasaulē, kā to paredzēja Ļeonovs: "Vai, stāvot bezdibeņa malā, nebūtu labi nobaudīt šo dzīvību nesošo garšvielu, ko krievi kādreiz pievienoja karavīru putrai un šaujampulverim, mātes pienam un cietokšņu mūra betonam?” Šis purva ferments - kā jogurta ieraugs vai šerija plēvīte - mūsdienās ir plaši izplatīts visā pasaulē, un to sauc par “labējo pavērsienu”.
Krievija nepārprotami piedāvā pasaulei, kā tagad mēdz teikt, darījumu: “Vai nu jūs kļūstat tādi paši kā mēs, vai arī pēc kāda laika jūsu vairs nebūs.” Diemžēl situācija ir aizgājusi tālāk, nekā sākumā bija domāts, jo karš to ir radikalizējis: ar homeostāzi (situācijas nemainīgumu) vairs nepietiek, nepieciešams nenovēršami pieaugošs neprāts, vispārēja degradācija. Pirms kara bija iespējams aprobežoties ar Krievijas konservēšanu un “katehonizēšanu”, vienkārši tās ignorēšanu, ļaujot tai pašai tikt galā ar disidentiem un nepaklausīgiem kaimiņiem. Taču apetīte aug. Iedzīvotājus vairs nevar nomierināt ar Krimas konsensu, un drīzā “uzvaras” astoņdesmitgade draud pārvērsties tieši par to apokalipsi, ar kuru pasauli baidīja cīņas par Hersonu laikā (cirkulē ziņas, ka 2022. gada rudenī, kad Krievijas armija atkāpās no Hersonas, Kremlī esot apsvērta doma lietot taktiskos kodolieročus).
Diez vai pasaule vēlēsies lasīt Ļeonova 1500 lappušu garo romānu. Eiropa acīmredzot nelasa arī Dugina sacerējumus par katehonu. Taču reizēm pietiek ar intuīciju, lai saprastu draudu līmeni: Krievija nespēj nostāties pasaules priekšgalā, tāpēc tā ir apņēmības pilna to iznīcināt. Patiesībā tai jau nemaz nav citas izvēles.
Ļeonova romānā eņģelis Dimkovs, nobīstoties no garīgās un materiālās iznīcības mēroga, aizlidoja. Mums nav kur dēties. Velns, kas pārņēmis Krieviju, piedāvā cilvēcei nežēlīgu izvēli: vai nu tā pārvēršas par Krieviju, vai arī iet bojā, stingri saskaņā ar Ļeonova pareģojumu.
Bikovs savu eseju nobeidz vārdiem: “Man bija milzīga vēlme beigt šīs piezīmes ar ko citu, nevis ar šo prognozi. Taču Ļeonovs piecdesmit gadus centās atbrīvoties no savas apsēstības - un tik un tā nespēja izdomāt neko mierinošāku. Viņš bija, es atzīstu, slikts cilvēks, pakļauts daudziem sava laikmeta kārdinājumiem, tostarp krievu idejas spiedienam, par kuras apoloģētu viņš neapšaubāmi bija kļuvis jau četrdesmito gadu beigās. Taču viņš bija pirmklasīgs vizionārs un ievērojams rakstnieks. Viņu nevajag obligāti mīlēt, bet no viņa paustajām prognozēm neizdosies atgaiņāties.”
Arī Bikovu nevajag obligāti mīlēt. Viņš pats, lai gan dedzīgi to noliedz, ir neapšaubāms impērists, šovinists (kā bieži vien šādos gadījumos, pats viņš sevi uzskata par milzīgu internacionālistu, kuram vienalga kādā valodā runāt, ja vien tā ir viena no “lielajām” valodām), tāpēc nekādi nevar atbrīvoties no tā pasaules redzējuma, kurā Krievija vienmēr ir centrā. Pat ja tā nav pasaules priekšgalā, tad kā galvenais drauds un cilvēces iznīcinātājs.
Tāpat Bikova publicistiskie izteikumi gandrīz vienmēr ir stipri eksaltēti, ar tendenci uz pārspīlējumiem. Tāpēc Bikova eshatoloģisko prognozi nevajadzētu uztvert kā neapstrīdamu. Tai nav jātic, taču no tās arī nevajadzētu norobežoties kā slima cilvēka murgiem. Krievu “lielo” ideju viņš atklāj precīzi. Nav teikts, ka viņiem izdosies to realizēt, bet nav šaubu, ka viņi vismaz mēģinās to realizēt. Kaut vai Solovjova TV studijā.
