“Mnja, nu ilgi es blūskajā nenoturējos. Viens PČ hokejā, un esmu atpakaļ šitajā purgatorijā. Ja nu tomēr kāds grib uzmest Maska platformu – blūskajā jauki, bet vietējo prikolu trūkst,” raksta kāds tvitera lietotājs, un viņš ne tuvu nav vienīgais.
Tā kā Latvijā ne visi ir tvitera jeb, kā tagad šo platformu oficiāli sauc, “X” lietotāji, tad jāpaskaidro, par ko ir runa un kāpēc par to vispār šeit rakstu.
Ilgus gadus sociālā vietne “Tvitter”, tāpat kā daudzas citas, tika pakļauta visai nopietnai cenzūrai. Platformai bija atsevišķa milzīga nodaļa ar daudzskaitlīgu (ap 2000) personālu, kura rūpējās, lai netiktu pārkāptas noteiktas ētikas normas. Kā tas mēdz notikt ar pilnīgi visām birokrātiskām struktūrām, šī satura uzraudzītāju nodaļa kļuva arvien plašāka, bet “ētikas normas” arvien šaurākas.
Kā aktīvs un ilggadējs tvitera lietotājs varu teikt, ka vismaz latviešu tviterī šīs normas nebija pārāk ciešas un tikpat kā neierobežoja vārda un domu brīvību. Arī ierakstu parādīšanās algoritms nelikās kaut kā īpaši ievirzīts un tendēts. Ko nevar teikt par tvitera galveno - anglisko vidi, kur tā brīža ASV prezidenta Donalda Trampa kontu vispirms vairākkārt bloķēja uz noteiktu termiņu, līdz 2021. gada 8. janvārī aizklapēja ciet uz “mūžīgiem laikiem”.
Mūžīgie laiki izbeidzās, kad 2022. gada oktobrī tviteri par 44 miljardiem ASV dolāru nopirka miljardieris Īlons Masks. Viņš izdzenāja visu ētikas normu uzraudzītāju nodaļu (ne tikai to) un pasludināja tviteri par brīvu no cenzūras valgiem. Tiesa, šī atbrīvošanās no cenzūras nebija gluži godīga.
Tika mainīti tā dēvētie algoritmi, un bieži vien šī algoritmu maiņa bija tik krasa un uzkrītoša, ka to nevarēja nepamanīt.
Pat vēl vairāk, tā bija tik kaitinoši uzbāzīga, ka radīja vēlmi no šīs platformas bēgt, īpaši, ja šī uzbāšanās bija ideoloģiski pretdabīga. Runa ir par trampisma/putinisma klajas propagandas uzspiešanu vistiešākajā, nekaunīgākajā veidā. Nevis kaut kā viltīgi, slēpti, bet tieši un prasti, kā ar cirvi.
Tā kā tviteris jau nebija sociālo vietņu monopolists, tad varēja it kā pāriet uz citām līdzīgām platformām. Tāda gluži normāla konkurence. Jānorāda, ka šīs paralēlās platformas radās jau tad, kad tviteris vēl bija ar kreisi liberālu ievirzi un bloķēja Trampu. Tās bija vairākas: “Mastadon”, “Threads”, “Truth Social” (Trampa izveidotā), “Bluesky”. Pēdējā kļuva īpaši populāra pēc tam, kad tviteri pārņēma Masks un tas kļuva, kā rakstīja sākumā minētais šīs vietnes lietotājs, par “purgatoriju”. Tas ir, arēnu, kur notiek verbālās kaujas bez noteikumiem.
Pēc Trampa uzvaras 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās atsevišķos brīžos tviteris ar savu trampisma propagandu, kas vienlaikus gāja ciešā kopsolī ar putinisma propagandu, kļuva gluži vai neizturams. Daudzi Latvijā populāri viedokļu līderi uz šo tvitera atklāto pārvēršanos par “miskasti” reaģēja, demonstratīvi (tas ir, publiski par to paziņojot) aizejot no šīs platformas uz blūskaju.
Jāsaka, ka arī man vienu brīdi apnika bloķēt neskaitāmos trampistu/putinistu kontus, kuri spiedās manā laika lentē, neatkarīgi no manām iepriekšējām darbībām, un piereģistrējos blūskajā. Taču, līdzīgi kā minētais lietotājs, ilgi tur nenoturējos. Iemesls tas pats: neiedomājama garlaicība, kad viss tik pareizi, tik viennozīmīgi, bez asām diskusijām, konfliktiem.
Kāpēc par to visu vispār rakstu? Tāpēc, ka šī blūskaja “bezkonfliktu” sabiedrība ir tā pasaule, kādu acīmredzot grib redzēt vēl nesen Rietumu pasaulē valdošā sabiedriskā doma: sabiedrība ar ierobežotām emocijām. Pirmām kārtām tādām emocijām kā nepatika, naids, agresija. Nav diskusiju par to, ka šīs emocijas ir negatīvas. Jautājums ir cits. Vai tās ir nešaubīgi nevēlamas un izskaužamas? Vai tas ir izdarāms, un kādas varētu būt sekas? Vai mežs bez vilkiem ir veselīgs mežs?
Proti, vai, izskaužot negatīvās emocijas, var saglabāt līdzīgas emocijas, tikai ar pretējo zīmi? Vienkāršā valodā runājot: vai, izskaužot tādu spēcīgu emociju kā naids, nepazūd arī tāda pretējas zīmes emocija kā mīlestība?
Taču pat tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir kas cits: cik dzīvotspējīga ir pasaule, kurā valda tikai kontrolētas emocijas? Cik konkurētspējīga ir šāda sabiedrība? Zināmu atbildi uz šo jautājumu sniedz 19. gadsimta aristokrātijas liktenis.
Šī stīvā apvaldītās uzvedības modeļa konfrontācija ar brīvo, atraisīto, mežonīgi primitīvo uzvedības modeli uzskatāmi parādīta Džeimsa Kamerona leģendārajā filmā “Titāniks”, kur vienā pusē ir melnās frakās tērptie, pie stērķelētiem galdautiem pusdienojošie un izsmalcinātās frāzēs runājošie pirmās klases pasažieri, bet otrā - rūtainos kreklos uz galdiem dejojošie apakšējo klāju iemītnieki. Vieni bāli, bez dzīvības, bez enerģijas, kamēr otri dzīvespriecīgi, jautri un gatavi “jaunu pasauli sev celt”.
Mūsdienu tā dēvētie liberāļi ar savu pasaules redzējuma modeli, kur skaitās nepiedodams grēks izrādīt dabīgo nepatiku pret kaut ko svešu, nezināmu, pretdabisku, ar savu pārspīlēto sniegpārsliņu pietāti pret visu seksuālo ir pamazām nonākuši 19. gadsimta aristokrātu lomā, kaut savā prātā redz sevi kā to antipodus.
Tāpat kā agrāko laiku aristokrāti viņi uzdodas par vienīgajiem patiesajiem pareizās pasaules nesējiem un uzturētājiem. Par šī redzējuma konkurētspēju uzskatāmi liecina šie centieni “emigrēt” uz blūskaju, un tur turpināt uzturēt to pasauli, kurā viņi līdz šim ir lieliski jutušies. Tagad, kad pasauli pārņem jauna ēra (ko iemieso gluži neprātīgais Tramps ar savu “proletārisko” dīvaiņu komandu), viņi jūtas kā no laivas izmesti un cer atrast patvērumu blūskaja iluzorajā pasaulē.
Vēlreiz uzsveru, ka, runājot par blūskaju, to šeit neminu tik daudz kā sociālo platformu, cik noteiktu pasaules mikromodeli, kurš ar savu sterilo miermīlību, kontrolēto pieklājību ir vienkārši tikpat garlaicīgs kā mākslīgās puķes lielveikalu gaiteņos. Tam trūkst elementārās dzīvības sulas. Kā teiktu Gētes Fausts: “Draugs, visa teorija pelēka, tik dzīves koks ir mūžam zaļš.”
Tā kā šobrīd, kad mainās laikmeti, valda milzīgs sajukums - kas ir kas, tad atsevišķi punkti jāpaskaidro sīkāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajos laikos atkal tiek piesaukts Markss, sociālisms, komunisms, 1917. gada revolūcija un tamlīdzīgi jēdzieni.
Jebkuras vēsturiskās paralēles ir nepilnīgas. To nekad nedrīkst aizmirst, tāpēc jebkuras analoģijas ir nosacītas. Tomēr Tramps nav nekāds 1917. gada revolūcijas antipods, kā dažiem trampistiem (Vija Beinerte: “Rekonstrukcija pret dekonstrukciju jeb Neredzamais karš”, 15.05.2025, LA.LV) gribētos domāt. Tramps, lai arī tāpat kā Ļeņins un Trockis nav nekāds trūkumā dzīvojošs proletārietis (šo lomu Trampa komandā pilda “hillbillijs” Dž. D. Venss), balstās uz sabiedrības zemākajiem, mazizglītotajiem slāņiem. Ne tikai ASV. Arī visur citur, ieskaitot Latviju, dažādi Trampa atdarinātāji balstās uz to pašu sociālo slāni, uz kuru savulaik balstījās Ļeņina, Trocka boļševiki.
Tas, ka lozungi ir nedaudz citi, nemaina lietas būtību. Trampa piedāvātā “revolūcija” nav nekas cits kā proletāriešu dumpis pret Hārvardas “briļļaino” un Vašingtonas “šlipsaino” kundzību. Tramps piedāvā atraisīties no buržuāzisko (kreiso liberāļu) aizspriedumu valgiem. Viņš aicina jautājumus risināt vienkārši - pēc strādnieku/zemnieku modes. Ar dūri un motorzāģi. Uzspļaujot buržuju likumiem.
Sabiedrība patiešām ir nogurusi no šī nosacīti briļļaino un šlipsaino buržuju (liberāļu) diktāta. Tā ar prieku atraisās no šiem valgiem, bet šī atbrīvotība ir abpusēji griezīga. Pie kā tā var novest, uzskatāmi liecina Krievijas piemērs, kur “atgriešanās pie saknēm”, pie atraisīšanās no visiem Rietumu uzspiestajiem aizspriedumiem notiek jau 20 gadus. Tā ir novedusi sabiedrību pie neslēptas asinskāres, pie naida pret visu apkārtējo pasauli un neapvaldītām tumšāko zemapziņas dziņu izpausmēm. Tieši pie tā paša, ar ko Krievija saskārās uzreiz pēc 1917. gada.
Trampam un viņa dedzīgākajiem atbalstītājiem Putins ir kā Staļins un Ļeņins Mao Dzedunam. Priekštecis, kurš rāda ceļu. Ideoloģiski tuvākais pasaules politiķis. Līdzvērtīgs mērogā. Tas arī izskaidro Trampa apbrīnojamo pielaidību, lai neteiktu atklāto mīlu pret Putinu.
Ja jāatbild uz jautājumu, ko ar to visu gribu pateikt, tad jāsaka: netaisos nostāties kādā noteiktā pozīcijā visā šajā ārkārtīgi sarežģītajā ideoloģiski politiskās cīņas mudžeklī. Tā patiesi ir samudžināta kā Gordija mezgls un neiedomājami daudzplākšņaina. Tā nekādā gadījumā nav melnbalta, kurā var viegli pateikt, kuri tad ir pareizie un kuri sliktie. Atcerēsimies vēlreiz Gēti: “Draugs, visa teorija pelēka, tik dzīves koks ir mūžam zaļš.”
To biežāk derētu atcerēties gan tiem, kas katru vārdu saskaņo ar savām ideoloģiskajām nostādnēm, gan tiem, kas uzdodas par nelokāmiem cīnītājiem pret “sociālismu” un rīkojas ne mazāk dogmatiski.
