Pagājušajā gadā Latvijas IKP samazinājās par 0,4%. Vēl sliktāk starp ES valstīm klājies tikai Austrijai. Tur IKP samazinājies par 1,2%. Iemesli, kāpēc Latvijai tik vāji rādītāji, kā vienmēr tiek nosaukti daudzi, bet, atsijājot verbālos graudus no pelavām, izkristalizējas viens galvenais. Vāji tiek apgūta ES fondu nauda. Pērn, kā norāda ekonomikas ministrs Viktors Valainis, neapgūtā summa ir vairāk nekā 500 miljoni eiro.
Šis ir tas gadījums, kad vārdi - apgūt naudu - jālieto bez pēdiņām. Tas ir pusmiljards eiro, kurš nav ieplūdis Latvijas ekonomikā un tādējādi kavējis mūsu izaugsmi. Ja šie 500 miljoni būtu nonākuši ekonomikas apritē, tad skaidrs, ka nekādi mīnus 0,4% nebūtu bijuši. Būtu plusi. Cik lieli, tas jau ir cits jautājums.
Ja reiz galvenais atpalicības iemesls ir noskaidrots, tad loģiska uzdevumu risināšanas secība būtu iet tālāk un šo iemeslu novērst. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lēnā fondu apguve ir mūsu valsts pārvaldes “firmas zīme”. Nav jau pirmā reize, kad augstas valsts amatpersonas žēlojas par kūtro fondu apguvi.
Taču reālajā dzīvē (kura nav pakļauta loģikas likumiem) šajā vietā arī viss apstājas. Nuja, fondus neapgūstam, to esam pateikuši, un ar to arī viss beidzas. Runājam tālāk jau par citiem iemesliem un citām neizdarībām. It kā galvenais būtu nosaukt virkni iemeslu, kāpēc kaut kas nenotiek, nevis šīs problēmas risināt.
Taču šai acīmredzamajai negribēšanai problēmas risināt ir viegls izskaidrojums. Tās nav atrisināmas esošā valsts pārvaldes mehānisma ietvaros, jo šis mehānisms neparedz sodu par vāji izpildītu darbu. Šis mehānisms vispār neparedz sodu, ja vien neesi izdarījis kaut ko gandrīz vai kriminālu.
Par šiem 500 neapgūtajiem miljoniem eiro ir atbildīgi konkrēti aparāta ierēdņi, kuru vājo vadītspēju dēļ šī nauda nav ienākusi Latvijas ekonomikā. Ar vadītspēju šeit jāsaprot plašs prasmju kopums, tai skaitā prasmes izveidot sekmīgi funkcionējošas zemāka līmeņa struktūras līdz pašai apakšai.
Būtu taču tikai loģiski, ja publisko diskusiju laikā, ministram nosaucot iemeslus, kāpēc valsts uzrāda vājus ekonomiskās izaugsmes tempus, sekotu plašs atbildīgo amatpersonu darba izvērtējums un vainīgo meklējumi. Latvijā nekas tāds nenotiek. Valainis nosauc 500 miljonus eiro, kuri nav apgūti, un ar to arī viss beidzas. Ejam tālāk.
Vai kāds no augsta ranga ierēdņiem kaut kad ir ticis sodīts (atlaists) par kādām neizdarībām? Varbūt kaut kad kaut kur tādi brīnumi ir notikuši, bet nekas par tiem nav dzirdēts. Jau vairāk nekā desmit gadus par Finanšu ministrijas valsts sekretāri strādā Baiba Bāne un neatkarīgi no fondu apguves, neatkarīgi no budžeta izpildes, neatkarīgi ne no kā saņem prēmijas, saņem lielu algu, sēž Rīgas brīvostas valdē, un nekādi valsts finanšu rādītāji neapdraud viņas atrašanos aparāta galvgalī.
Šeit konkrēto ierēdni - Bāni - minu tikai ilustrācijai, jo viss mūsu pārvaldes aparāts ir būvēts pēc asimetrijas principa - ja reiz esi ticis augstākajā ierēdniecībā, tad ārā no tās tevi tikpat kā neizdabūt. Prēmijas tiek dalītas uz galviņām un regulāri, bet sodus par neizdarīto sistēma neparedz. Vispār. Sodīt var tikai par kaut ko apzināti nepieļaujamu (kas neatbilst MK noteikumiem, nerunājot nemaz par krimināllikumu), bet ne par nedarīšanu vai pārāk lēnu darīšanu.
Respektīvi, galvenais ierēdņa uzdevums ir nedarīt neko tādu, ko sistēma nepieļauj. Jo mazāk tiek darīts, jo drošāk, ka neko nepieļaujamu neizdarīsi. Savukārt par lēnu, piesardzīgu darīšanu (faktiski nedarīšanu) nekas nedraud. Galvenais, lai viss gludi, lai neviens (no aparāta) nebūtu neapmierināts, nejustos aizvainots, apiets. Galvenais neizlēkt un nedot iemeslu teikt: vai viņam vajag vairāk nekā citiem?
Vai tur kaut ko var mainīt, labot? Baidos, ka nē, jo ierēdniecība šobrīd ir Latvijā sociāli visaizsargātākā sabiedrības daļa. Nav neviena politiskā spēka, kurš uzdrošināties nostāties pret šo aparāta spēku.
Politiķi un ar politiku saistītie gadu desmitiem runā par korupciju. Gandrīz visu partiju programmās “cīņa pret korupciju” tiek minēta kā viena no svarīgākajām. Nav noliedzama korupcijas graujošā ietekme uz valsts pārvaldes sistēmu kopumā. Taču kāpēc absolūtā novārtā tiek atstāta cīņa pret neizdarību, cīņa pret nespējniekiem valsts pārvaldē, cīņa pret aparāta visvarenību?
Kāpēc pie lielā zvana netiek kārti šie 500 miljonu “marinētāji”? Vai viņu kūtruma, pārspīlētās piesardzības, vienkārši slinkuma un vadīt neprasmes dēļ radītie zaudējumi ir mazāk kaitīgi nekā korupcijas radītie zaudējumi? Kāpēc pret vieniem vēršamies ar visu likuma bardzību, bet pret otriem ar baltiem cimdiem?
Kamēr radikāli netiks pārskatīta sabiedrības attieksme pret nekā nedarītājiem, tikmēr ne uz kādu uzrāvienu varam necerēt. Tikmēr turpināsies tukšmuldētāju, nekā nedarīšanas attaisnojumu meklētāju ziedu laiki. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
