Teātra kritiķes Zanes Radzobes raksts “Tālāk?” izdevumā “Teātra Vēstnesis” ļāva atklātībā izlauzties liesmām, kuras teātra dzīves zemdegās gruzdēja jau sen. Kas noticis ar mūsu režijas izcilnieku Alvi Hermani? Kāpēc viņš ir mūs pametis? Šo Hermaņa attālināšanos no teātra cunftes nebeidzamā burziņa Radzobe formulē nesaudzīgi skaudri: “Šobrīd Latvijas teātra vide pret Hermani ir noskaņota stipri noraidoši.”
Mēģināju atcerēties kādu seksa skandālu augstskolā, kurā savulaik mācījos, proti, Latvijas Valsts universitātē (tagad – Latvijas Universitāte). Neatcerējos. Jo par seksa skandālu diez vai varētu nodēvēt kādas gados nobriedušas pasniedzējas apprecēšanos ar krietni jaunāku studentu vai kāda docenta laulības ar savu studenti. Visi pilngadīgi cilvēki, nedara neko neaizliegtu. Protams, runas par viņiem bija, taču – par kuru gan nerunā? “Seksa skandāls”, kas piemeklējis Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA), gan ir citā kategorijā liekams. Bet ir nianses.
Nav tā, ka ar tūrisma nozari viss būtu slikti. Pēc drūmā kovidlaika tūrisms atkopjas, viesnīcās un citās tūrisma mītnēs apkalpoto personu skaits pārsniedz divus miljonus, tūrisma īpatsvars ekonomikā ir 4% vai vairāk no IKP, nodarbināti šajā nozarē ir 8–10% ļaužu. Visās Latvijas malās, pateicoties Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstam, kā sēnes pēc lietus ir sabūvētas naktsmājas un kempingi. Ir jauki piedāvājumi visos virzienos – dabas, kultūras un veselības tūrismā.
Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.
Straujā un, galvenais, patiesos iemeslus slēpjošā kultūras ministru nomaiņa izraisīja vispārēju neizpratni. Kāpēc? Kā dēļ? Kas slēpjas aiz šiem “personiskas dabas apsvērumiem”? Kā šī nomaiņa ietekmēs politisko stabilitāti valsti? Vai tā būs vienīgā ministru nomaiņa?
Putina pompozā vizīte Phenjanā pie diktatoru cunftes kolēģa Kima Čenuna iezīmē ne vairāk un ne mazāk kā jaunu lappusi cilvēces vēsturē. Skaidri, bez aizplīvurojumiem tiek pasaulei demonstrēta jaunā konstrukcija: Krievijas – Ziemeļkorejas ass. Parakstot “visaptverošas stratēģiskās partnerības” līgumu, abi diktatori it kā nostājas kopā ar mugurām pret pārējo naidīgo cilvēci, kura it kā grib viņiem atņemt smagā, asiņainā cīņā iegūto varu.
Pirmdienas rītā kultūras ministre Agnese Logina (“Progresīvie”) paziņoja par savu demisiju. Publika pat vēl nepaguva sagremot šo negaidīto jaunumu, kā partija jau izvirzīja kultūras ministres amatam Agnesi Lāci.
Par pazīstamās žurnālistes un videoblogeres Jūlijas Latiņinas Latvijas Nacionālajam teātrim veltīto ierakstu tviterī varētu arī nerunāt, ja vien šis impēriskais redzējums nebūtu tik ļoti raksturīgs visai Maskavas emigrācijai. Idejiski līdzīgu ierakstu savā “Telegram” kanālā publicējusi arī cita žurnāliste. Vienmēr inteliģentā un impēriskus uzskatus agrāk nepaudusī Ksenija Larina.
Konflikts starp Grīziņkalna apkaimes biedrību un “Ghetto Games” (GG) ir nonācis tuvu kulminācijai. Tiesa ir lēmusi par pagaidu noregulējumu, tiesas process vēl nav pabeigts, un ir arī cerības, ka konfliktējošās puses varētu vienoties par kompromisu. Abas iesaistītās puses izrāda šādu vēlmi, tomēr viedokļi dalās. Rīgas dome meklē juridiski taisnīgus risinājumus, un par to “Neatkarīgās” saruna ar Rīgas vicemēru Edvardu Ratnieku.
Lai arī vairums politisko apskatnieku atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijā beigušās gandrīz pilnīgi bez jebkādiem pārsteigumiem, pat šie sagaidāmie rezultāti ir iniciējuši runas par iespējamo koalīcijas paplašināšanu jeb, pareizāk sakot, par “Apvienotā saraksta” sašķelšanu, valdībā iesaistot vienus, bet tajā nepielaižot citus.
Pirmdienas rīts atnāca ar zināmu pārsteigumu. Neslēpsim, katram nacionāli noskaņotam cilvēkam – patīkamu pārsteigumu. “Progresīvo” kosmopolītiskā kultūras ministre Agnese Logina atkāpusies. It kā personisku iemeslu dēļ.
Agnese Logina (PRO) brīvprātīgi (?) pamet ministres amatu, zibenīgi tiek nosaukta amata pretendente – KM parlamentārā sekretāre Agnese Lāce (PRO).Vētrainās perturbācijas Kultūras ministrijā, kas politikas izgāztuvē aiznes vienu kultūras jomai nepiemērotu ministri, vietā aicinot citu – iespējams, vēl nepiemērotāku –, liek sastingt priekšnojautās: kas notiks ar latviešu kultūru?
15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.
Ikviens būs redzējis “Rail Baltica” projekta reklāmas rullīti, kurā glīti, moderni vilcieni plūdeni pārvietojas pa Baltijas valstu laukiem un futūristiska dizaina stacijām. Iespaids pārliecinošs. Apburoša animācija, kurai nav iespējams pretoties. Pusotrā stundā Tallinā. Vakarā iesēdies vilcienā un no rīta jau esi Berlīnē.
Administratīvā rajona tiesa apmierinājusi Grīziņkalna apkaimes biedrības pieteikumu noraidīt biedrības “Streetbasket” jeb jaunatnes ielu sporta organizētāju lūgumu Rīgas domei ļaut turpināt jaunatnei nodarboties ar ielu sportu Grīziņkalna parkā.
1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.
“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju – vēlas skaidru atbildību”, “Tā kā līdz šim – turpināt nevēlos” – lūk, virsraksti dažādos plašsaziņas līdzekļos. Visbeidzot, uzstājoties Saeimas ārkārtas plenārsēdē ar atskaiti par savas valdības paveikto, premjere sacīja vēsturiskus vārdus, ka “Rail Baltica” projekta pašplūsma ir beigusies.
Dažkārt saplēšas ne vien idejiskie pretinieki, bet arī līdzīgi domājošie. Uz līdzenas vietas. Par it kā neko. Nupat lielu sabiedrības rezonansi (vismaz mediju vidē) izraisīja ziņa, ka Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) pieprasījis nodibinājumam “Re:Baltica” atmaksāt daļu seriāla “Šķelšanās” veidošanai piešķirtās naudas – 36 590 eiro.
Pēc gadiem divdesmit igauņi, baudot poļu alu, pa vilciena logiem vēros jostas savilkušos latviešus sērīgi raugāmies uz ne pārāk ātri ritošo vilcienu Eiropas virzienā – latviešiem nav laika vizināties, viņiem jāatdod ārējie parādi un čakli jāmaksā augstie nodokļi – aptuveni šādu ainu uzbur lasītais Valsts kontroles publiskotā dokumentā ““Rail Baltica” projekta situācijas izpēte (Kopīga situācijas izpēte Tallina, Rīga, Viļņa, 2024. gada 11. jūnijā)”.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja tviterkontā 7. jūnijā parādījās ieraksts: “Jūnijā izkaram varavīksnes karogu, lai simbolizētu vienotību un cīņu par vienlīdzību. Mēs ticam, ka tikai sabiedrība, kurā demokrātija, cilvēktiesības un rūpes citam par citu ir būtiskas pamatvērtības, var būt ilgtspējīga sabiedrība. Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi! #PrideMonth”. Tvitera vētra nebija ilgi jāgaida: tā sākās uzreiz. Notikušo “Neatkarīgajai” skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri.
Atsevišķi opozīcijas politiķi, mehāniski saskaitījuši aizvadītajās Eiroparlamenta vēlēšanās koalīcijas partiju iegūtās vēlētāju balsis, jau sākuši skandēt saukļus par esošās valdības neleģitimitāti. Tā, lūk, nepārstāvot iedzīvotāju gribu, tāpēc esot vai nu jārīko jaunas vēlēšanas, vai jāveido jauna valdība.
Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti paziņoti, un galvenais to pārsteigums ir tas, ka ne Latvijā, ne ES kopumā nekādu īpašu pārsteigumu nebija. Gandrīz viss notika tieši tā, kā prognozēts.
