Pat regulārā telpu izīrēšana pasaulē pretrunīgi vērtētajai deju grupas “Shen Yun” komandai acīmredzami nav spējusi aizpildīt caurumu Dailes teātra budžetā. No dejotāju soļiem knapi pieklusušo rīboņu teātra cellēs nomaina asaras – tiek atlaisti aktieri, jo naudas nav. Tā bija un izbija...
“Aktrises iekšējās norises ir kā austeres norītas,” ir sacījis dzejnieks Jānis Rokpelnis. Taču mēdz būt gadījumi, kad aktrises sadumpojas un nespēj vairs klusēt.
“Gads ir iesācies ļoti specifiski manā situācijā,” Dailes teātra aktrise Lelde Dreimane raksta savā “Instagram” kontā. Viņa gājusi uz sarunu ar teātra direktoru Juri Žagaru un pa ceļam sastapusi noraudājušos kolēģi, kas pavēstījusi par 20 cilvēku atlaišanu aktrises departamentā. Tad sekojusi saruna ar direktoru.
Žagars pastāstījis, ka notiek štatu samazināšana sakarā ar valsts dotāciju samazināšanos un lielajiem pēdējo izrāžu izdevumiem, kas nav nesuši cerēto peļņu. Tādējādi Dreimanei ir divas iespējas: aiziet pašai vai teātris samazina viņas štata vietu. Dokuments par aiziešanu no darba jāparaksta nekavējoties.
Uz Dreimanes teikto, ka viņai ir tiesības uz pārdomām, jo viņa ciena sevi un savu attieksmi pret teātri, direktors piedraudējis izsaukt divus aktrises kolēģus, kuri būs liecinieki un parakstīs dokumentu viņas vietā.
“Es sapratu, ka tā bija ekstra neordinārākā situācija manā dzīvē, es nekad mūžā neesmu bijusi šādā situācijā. Es nesaprotu, ko šādā situācijā darīt,” intervijā “jauns.lv” atzīst aktrise. “Kolēģi jau ir klāt. Labi, es izlasīšu šo dokumentu, un tas ir paziņojums par to, ka teātrim šobrīd nav darba pozīcijas, kas atbilstu manai kvalifikācijai. Tas ir ļoti specifiski, jo, ja es parakstītu vienošanos, brīvprātīgi aizejot, tad es varētu turpināt spēlēt savas izrādes, savas lomas, un tad pēkšņi sanāk, ka es tomēr esmu kvalificēta un atbilstu savai darba pozīcijai. Bet ja es tieku atlaista no viņu puses ar šo paziņojumu, kuru viņš man liek parakstīt, tad tur ir punkts, ka es nekvalificējos un manas prasmes neatbilst teātra vajadzībām.”
Lelde Dreimane 2015. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru kursu pie kursa vadītājas Annas Eižvertiņas un 2015./2016. gada sezonā kļuvusi par Dailes teātra aktrisi. Viņa sadarbojusies ar daudziem slaveniem režisoriem, piemēram, tādiem kā Selčuks Aidemirs, Džefs Vespa, Pēteris Krilovs, Edmunds Freibergs, Dž. Dž. Džilindžers un citi.
Nav zināms, kā turpmāk ritēs viņas karjera, bet, spriežot pēc iepriekšējās, viņa varbūt atradīs vietu kādā citā teātrī vai tuvu tam, ko ir mācījusies un prot.
Lai gan latvieši ir teātra tauta un uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā aktieru un teātra skatītāju skaits droši vien ir stipri virs vidējā Eiropas
Savienības līmeņa un varbūt pat kādā no pirmajām vietām, makroekonomikas cipari ir skumji, un tur Latvija ir pašā lejasgalā.
Nauda, nauda, visur trūkst naudas. Dailes teātra biļetes maksā ļoti daudz, taču ir izpirktas tālam laikam uz priekšu. Tomēr tik un tā trūkst naudas, jo samazinājusies valsts dotācija.
Tas ir diezgan briesmīgi, jo viena klasiska latviešu aktrise mūsdienās vairs nevar izdzīvot klasisko latviešu aktrišu evolūciju no Ieviņas uz Antoniju un no Antonijas uz Bebeni. Antonijas vecuma aktrisēm nākas spēlēt gan Ieviņas, gan Bebenes lomas....
Un, ja tiešām no Dailes teātra tiks atlaisti 20 aktieri, tad tas ir traģiski. Būt aktierim ir specifiska profesija. Lai gan aktieri ir mīlēti un latvieši ir teātra tauta, teātru lauciņš Latvijā nav pārāk plašs. Pastāv arī visādas skaudības un grupējumi. Pārcelties spēlēt pie konkurentiem ir morāli grūti un visādā citādā ziņā maz iespējami.
Ko atlaista aktrise var darīt? Var strādāt par kasieri “Rimi”...
Valsts atbildība par situāciju ir liela, un valdība riskē zaudēt popularitātes punktus (latvieši ir teātra tauta). Taču arī Dailes teātra vadība (Juris Žagars) kaut ko nav samenedžējuši un ir izmežģījuši. Ja uz teātri skatās kā uz uzņēmumu un biznesu, un tāds ir signāls no Latvijas politiķiem, tad no malas izskatās, ka teātris ar diezgan vieglu roku taisa dārgus projektus, lai gan ieņēmumi no tiem varbūt nav nekādi dižie. 2023. gadā pieaicinātā ģeniālā aktiera Džona Malkoviča izrāde varbūt deva teātrim prestižu, bet vai viņam samaksātā nauda bija sveču vērta? Par to iznāktu mēneša alga 100 skatuves strādniekiem un gaismotājiem vai varbūt 50 aktieriem.
Ir arī projekti, kas varbūt bijuši finansiāli veiksmīgi? Piemēram, Dailes teātrim pašam nav nekas jādara, kā tikai jāizīrē telpas reliģiskas organizācijas “Faluņguņ” sastāvā esošai deju grupai “Shen Yun”. Par šo organizāciju ir ļoti pretrunīgas atsauksmes. Piemēram, Kanādā, Otavā un Monreālā, deju grupas koncerti tika atteikti. Latvijā naudai priekšroka. Bet naudu taču par to Dailes teātris nopelnīja labu? Taču laikam par maz, lai noturētu aktieru kolektīvu. Varbūt biežāk telpas jāizīrē reliģiskām organizācijām?
Vai piepešā Žagara knapināšanās un taupīšana uz aktieriem nav kaut kāda “sapīšanās meistarībā”? Kur paliek nauda, ko par dārgajām biļetēm maksā teātrmīļi?
Tas ir arī skarbs cinisms, teātra vadības neiejušanās aktieru ādā. Tādu varētu attaisnot, ja zivju fabrika atlaiž konservu ceha strādniekus, jo nevar atrast eksporta tirgu un bankrotē. Taču Dailes teātrim diezin vai draud bankrots. Cerams, ka nedraud.
