Šis Latvijā ir lielo vēlēšanu gads. Ik pēc četriem gadiem Latvijā tiek “cepts” kārtējais politiskais pīrāgs, ar kādu mums būs nākamie četri gadi jādzīvo. Šoreiz šīs vēlēšanas notiek otrajā gadā, kopš ASV prezidents Donalds Tramps uzsācis savu “pārbūvi”.
Manas paaudzes laikā tā jau ir otrā politiskās konstrukcijas transformācija. Pirmā bija Mihaila Gorbačova “perestroika”. Daudzas pazīmes liek domāt, ka tagadējo, Trampa iniciēto pārmaiņu sekas būs ne mazākas par tām, kuras uzsāka Gorbačovs pirms 40 gadiem. Uzreiz gan jāatkārto bieži dzirdētā atruna: jebkādas vēsturiskās analoģijas un paralēles ir tikai aptuvenas. Tās neko nedz pierāda, nedz arī par kaut ko liecina.
Ko mēs redzam? Līdzšinējā pasaules kārtība ir sevi izsmēlusi. Tas attiecas ne tikai uz ANO un starptautisko kārtību, bet arī uz valstu iekšējo kārtību. Vecās, ierastās struktūras; vecie, ierastie noteikumi zaudē vēl neseno nesatricināmību un šķietamo “mūžīgumu”. Pamati sākuši ļodzīties un zust zem kājām. Tajā pašā laikā, par spīti visam, kuģa orķestris turpina braši spēlēt un greznās drēbēs tērptie kuģa pasažieri pat nedomā atstāt deju zāli, lai meklētu iespējas glābties.
Ja pārejam no alegorijām uz reālo dzīvi, tad jāsecina: tie, kas zaudēja Trampam, neko nevēlas saprast. Viņi neko nevēlas mainīt savā rīcībā, uzvedībā un pasaules redzējumā. Viņi turpina dzīvot pārliecībā, ka viņi joprojām ir labie, pareizie, progresīvie, bet viņu oponenti - ļaunie, dumjie, aplamā ceļa (atpakaļ) gājēji.
Vispārīgi ņemot, tā varbūt arī ir, taču ar vienu būtisku iebildi. Ja jau tāds acīmredzams narciss, augstprātīgs nekauņa un nejēga kā Tramps varēja demokrātiskās vēlēšanās uzvarēt empātisko, iejūtīgo, iekļaujošo un zinātnē balstīto spēku pārstāvi, tad jāizdara nopietni secinājumi. Diemžēl šādi secinājumi izdarīti netiek. Tiek meklēti visādi gudri skanoši “zinātnē”, tas ir, “pētījumos” balstīti iemesli (pieaugot nevienlīdzība, palielinās sociālo tīklu nozīme un tamlīdzīgi), lai gan šie iemesli ir kliedzoši un pašā virspusē redzami bez īpašiem “pētījumiem”.
Ja par nacionālo varoni tiek pasludināts narkomāns, bandīts recidīvists, pie kura zelta zārka demonstratīvi ziemeļkorejiešu stilā raud augstas amatpersonas un tas tiek uztverts kā norma, tad skaidrs - kaut kas ar šo sabiedrību ir aizgājis galīgi garām. Ja cilvēks, kas kandidē uz augstu amatu, nespēj skaidri, īsi un nepārprotami atbildēt uz jautājumu, vai vīrietis spēj palikt stāvoklī, tad ir jānāk kādam, kas šo sabiedrību sakārto kā savandītu istabu.
Protams, ne jau Tramps būs tas sakārtotājs. To izdarīs laiks, un pati sabiedrība pārkārtosies tā, kā uzskatīs par labāku. Līdzīgi kā pirms 35-40 gadiem. Tramps, lai cik būtu atšķirīgs no Gorbačova, objektīvi dara to pašu. Noārda pinekļus, kuros sabiedrība sapinusies.
Taču mūs vairāk interesē notiekošais pašu mājās. Kopš pasaulē uzlēkusi Trampa zvaigzne, galvenais Latvijas politikas jautājums ir viens - kurš būs Latvijas Tramps? Kurš ieņems šo vakanto vietu?
Sākotnēji bija vairāki pretendenti, kuri kā spoži meteori uzzibsnīja pie Latvijas politiskā debessjuma vēl pirms Trampa otrās atnākšanas. Artuss Kaimiņš, Aldis Gobzems uzliesmoja kā supernovas, bet ātri izdega, jo viņu politiskās degvielas krājumi izrādījās niecīgi. Īpaši salīdzinot ar ambīcijām. Ambīcijas milzīgas, bet varēšanas nekādas.
Trampa otrās atnākšanas ķīļūdenī Latvijas politikā atgriezās Ainārs Šlesers. Viņš nekautrējoties pieteica sevi kā uzticamāko Trampa skolnieku abpus Daugavas krastiem. Pat savu partiju nosauca viņa saukļu vārdā - “Latvija pirmajā vietā”. Taču atšķirībā no Trampa, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanās, Šlesers Saeimā palika dziļā opozīcijā. Viņš izmēģināja spēkus arī Rīgā. Ar līdzīgu rezultātu. Atļaušos prognozēt, ka arī 15. Saeimas vēlēšanās 3. oktobrī nekas daudz labāks viņam nespīd. Par spīti bravūrīgajiem Krištopanu ģimenes locekļu izsaucieniem.
Taču tas nenozīmē, ka Trampa “svina zābaks” neatradīs kāju, kurai tas izrādīsies kā uzliets. Līdzīgi kā Pelnrušķītei kristāla kurpīte. Tāda kāja jau ir atradusies - režisors Alvis Hermanis. Viņš aiz sevis pulcē visus, kuriem vecā, “Vienotības” būvētā politiskā ēka ir noriebusies. Tos, kuri grib kaut ko citu. Nav pat tik svarīgi, ko tieši. Galvenais ir izbeigt to totālo bezatbildību un naudas šķērdēšanu pa labi un kreisi savējiem.
Sabiedrības pieprasījums pēc pārmaiņām, pēc citas politikas ir acīmredzams. To nevar nepamanīt. Tāpēc vēl jo dīvaināka ir valdošās politiskās šķiras uzvedība. Tā stūrgalvīgi izliekas, ka viņu turpmākai kundzībai nekādas briesmas nedraud. Viss iet savu gaitu. Kā vienmēr. Tāpat kā iepriekšējos 15 gadus, kopš “Vienotība” ir pie varas. Tādi reformatori nāk un iet, bet mēs bijām vareni, esam vareni un būsim. Redzējām jau Kaimiņu un Gobzemu ar viņu “Kam pieder Latvija?”. Kur viņi ir tagad? Un kur esam mēs?
Nu, pasakiet, ar ko “Mēs mainām noteikumus?” būs citādāka par Kaimiņa un Gobzema komandām? Ar ko?
Atbildu. Ar nosaukuma trāpīgumu. Kam pieder Latvija, bija aktuāls jautājums šī gadsimta pirmajā desmitgadē. Tagad tas maz kuru interesē. Šī tēma ir izgājusi no modes. Tagad modē ir - vecie spēles noteikumi nekam neder. Tie jāmaina un jāspēlē pēc jaunajiem.
Kā reiz teica kāds Austrumu gudrais: “Tikai muļķi ievēro likumus. Gudri cilvēki tos rada.” Hermanis ar savu “Mēs mainām noteikumus” piesaka tieši šo ideju - tagad mēs radīsim likumus. Viņš šobrīd ir politiskās modes avangardā, kamēr Kaimiņš un Gobzems savulaik ietērpās tajās politiskajās drānās, kādās staigāja visi. Bet tas, ko šodien valkā visi, jau rīt no modes ir ārā.
Bet kur tad vecie trampisti Šlesers, Krištopans, Stendzenieks & Co? Katrai sabiedrībai ir sava specifika. Kas der ASV, Ungārijai vai Izraēlai, neder Latvijai. Tāpēc Trampa stila svārki jāpiegriež atbilstoši mūsu platuma grādiem. Konkrētajā gadījumā gan ģeogrāfiskā garuma grādiem. Tas ir, Krievijas tuvumam.
Latvijas politiskā specifika ir tāda, ka pieklājīgus, noturīgus panākumus var gūt tikai tāds politiskais spēks, kuru apošņājot visjutīgākais suņa deguns nesaodīs pat niecīgāko Maskavas Kremļa smaku. Šleseram vēl kopš pagājušā gadsimta līdzi velkas Maskavas priekšpilsētas smaka, kura politiski ir grūti atšķirama no Kremļa smakas. Tāpēc viņš var kaut uz galvas stāvēt, Trampa panākumus viņam neatkārtot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas nav vienīgais viņa trūkums.
Jāatzīst, ka arī Hermanim nav viegls uzdevums. Viņš uzmanīgi skatās, lai viņa partijā nebūtu ne mazākās “Vienotības” smakas, bet vienlaikus viņš nedrīkst pieļaut, ka partijas rindās parādās Austrumu aromāti.
Tomēr vislielāko ūdens plūsmu uz Hermaņa dzirnavām nodrošina pati “Vienotība”. Var tikai pabrīnīties par pašreizējās varas elites bezrūpību. Dāsnās gada nogales prēmijas valsts pārvaldes aparātam, “Rail Baltica” amatpersonu apdrošināšana pret finanšu riskiem (ar atpakaļejošu datumu), 600 000 eiro par retas satiksmes krustojuma (Meža ielā Pārdaugavā) pētīšanu, Daugavas pāļa iekonservēšana.
Katru dienu publiskajā telpā parādās informācija par to, cik vieglprātīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Turklāt neviens ne par ko neatbild. Un valdošie patiesi ir iedomājušies, ka tā varēs turpināt mūžīgi. Nu, nu. Lai nu tā būtu.
No svešām kļūdām neviens nemācās. Pat no savām nemācās, kā to redzam tagad ASV, kur Demokrātu partijas aktīvisti aizgūtnēm lamā Trampu (bieži vien pilnīgi pamatoti), taču ne ar pušplēstu vārdu neatzīst savas kļūdas. Ne lielas, ne mazas. Nekādas.
Arī pie mums politiskā elite neko mainīt negrasās. Ne lielu, ne mazu. Neko. Un naivi cer, ka pēc 3. oktobra varēs mierīgi turpināt rullēt tālāk. Var sanākt baigais aplauziens. Jāatzīst, pelnīts.
