Jaunais, 2026. gads ir ne tikai Uguns Zirga gads (no 17. februāra), bet arī 15. Saeimas vēlēšanu gads (3. oktobrī). Atsevišķi politiskie spēki neslēpj, ka ies uz vēlēšanām ar domu aizmēzt šobrīd valdošo politisko šķiru vēstures mēslainē. Viņu argumenti ir vispārzināmi: Latvija joprojām daudzos tautsaimnieciskās izaugsmes rādītājos atrodas ja ne gluži pēdējā, tad vienā no pēdējām vietām ES. Turklāt daudzos rādītājos atpaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas.
Tā kā kopš 2009. gada 12. marta Latvijas valdības ilgstoši ir vadījuši “Vienotības” premjerministri (izņemot Māra Kučinska (ZZS) valdību no 2016. gada 11. februāra līdz 2019. gada 23. janvārim), gluži pašsaprotami par šo atpalicību ir vainot “Vienotību”, kura arī šobrīd ir vadošais un virzošais politiskais spēks Latvijā.
Ko “Vienotība” var likt pretī? Ierastie un līdz banalitātei nodeldētie stāsti par “Parex” bankā ieguldīto miljardu, par “oligarhiem”, par “gāzi grīdā” politiku varbūt vēl iedarbojas uz dedzīgāko “Vienotības” fanu prātiem, bet neitrālāk noskaņotie var jautāt: labi, “Vienotība” valsts vadīšanas stūri pārņēma mūsu valstij ne tajā vieglākajā brīdī, to mēs saprotam, bet pagājuši jau 16 gadi. Pa šo laiku visas agrāko, “slikto” vadītāju sastrādātās nejēdzības, viņu pieņemto likumu izkropļojumus varēja novērst ne vienu reizi vien un visu izlabot. Tā vietā mēs redzam tukšus, bezseguma “uzrāviena” plānus 4x4.
Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu: priekšvēlēšanu debatēs no opozīcijas puses skanēs tieši šie pārmetumi. Ko tam pretī liks “Vienotība” un pārējās valdošās koalīcijas partijas? Laika daudz nav, jo līdz vēlēšanām Latvija no pēdējām vietām ES neizkārpīsies un arī savus kaimiņus neapdzīs. Tātad jāliek pretī kaut kas cits. Kas?
“Vienotības” valdes priekšsēdētājs, viņš arī Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics intervijā “Neatkarīgajai” kā 2026. gada galveno uzdevumu likumdošanas jomā nosauc grozījumus iepirkuma likumā un citas mazāka apjoma izmaiņas citos normatīvajos aktos, kuri bremzē birokrātijas samazināšanas iespējas.
Jāatzīst, ka izmaiņas iepirkuma likumā ir nobriedušas un nepieciešamas jau sen. Latvijā katru gadu tiek noslēgti līgumi par vairāk nekā 5,5 miljardiem eiro, kas ir 13-14% no IKP, taču iepirkumu procedūru sarežģītība, to rezultātu mūžīgā apstrīdēšana un tiesāšanās (kas gan pati par sevi nav nekas nosodāms) kopējo iepirkuma procesu padara smagnēju un lēnu.
Pērn martā finanšu ministrs Arvils Ašeradens izveidoja darba grupu, kas izstrādāja priekšlikumus iepirkuma regulācijas uzlabošanai. Tika konstatēts, ka publiskajos iepirkumos ļoti būtisks ir konkurences trūkums. Otra problēma ir regulējuma sarežģītība. Trešā: nepietiekama digitalizācija, kas rada papildu administratīvo slogu.
Viens no nozīmīgākajiem priekšlikumiem ir atcelt nacionālās iepirkuma procedūru līgumcenu robežvērtības, paliekot tikai pie ES līgumcenu robežvērtībām. Darba grupa piedāvā pārskatīt publisko iepirkumu sliekšņus. Attiecīgi preču un pakalpojumu iepirkumos pašreizējo slieksni 10 000 eiro ieteikts palielināt līdz 143 000 eiro, bet būvdarbu iepirkumos - no 20 000 eiro līdz 5 538 000 eiro. Tas nozīmē, ka pasūtītājiem būs lielāka rīcības brīvība, būtiski mazināsies birokrātija, varēs elastīgi izvēlēties labāko risinājumu, kādā veidā noslēgt līgumus. Citiem vārdiem, iepirkuma procedūras paātrināsies. Tas nozīmē - jo drīzāk tiekam līdz līgumam, jo raitāk nauda nonāk ekonomikā un tiek nodrošinātas sabiedrības vajadzības.
Nav šaubu, ka šie grozījumi mūsu ekonomiskajai izaugsmei ir ārkārtīgi nozīmīgi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka iepirkumu likums ir cieši saistīts ar lielām naudas plūsmām. Tas nozīmē, ka atsevišķu normu iestrādē vai, tieši otrādi, to izņemšanā no likuma būs ieinteresēti daudzu dažādu un ietekmīgu grupu pārstāvji. Līdz ar to palielinās bažas, ka beigu beigās sanāks kārtējais “kompromisu” likuma uzlabojums bez iecerētās vilkmes.
Jāatzīst, ka jebkurā gadījumā iepirkuma likuma grozījumiem no elektorālā viedokļa nebūs īpaši liels svars, jo tas, lai arī ir pietiekami nozīmīgs un cilvēku ikdienas dzīvi skarošs jautājums, tomēr ir visai specifisks. Lielākajai sabiedrības daļai maz saprotams. No elektorālā viedokļa “Vienotībai” nepieciešams kaut kas iespaidīgs, lai būtu ko likt uz galda, iebilstot pret pārmetumiem par pēdējām vietām.
Pats Jurēvics skaidro, ka daudzi sīki likumu grozījumi, kuri ļautu mazināt birokrātiju, esot iestrēguši Saeimas gaiteņos. Tad varbūt ar tiem arī jāsāk, jo birokrātijas mazināšana joprojām ir sabiedriskās domas dienas kārtībā. Cilvēki šo problemātiku lieliski izprot (atšķirībā no jau pieminētā iepirkumu likuma).
“Vienotība” (jaunā vai vecā, tas šajā gadījumā nespēlē nekādu lomu) sabiedrības acīs skaitās ierēdņu, birokrātu un citu “budžetnieku” partija. Ne velti rakstu - skaitās, jo ne visi “budžetnieki” un ierēdņi balso par šo partiju un otrādi - arī cilvēki, kuri ir tālu no ierēdniecības un darbojas pavisam citās sfērās, balso par to. Līdz ar to “Vienotībai” un visai koalīcijai kopumā ir jāspēj parādīt sabiedrībai kaut ko tādu, kas kaut daļēji atsvērtu “pēdējās vietas ES”. Kas tas varētu būt?
Pērn partija “Vienotība” no valsts budžeta saņēma gandrīz miljonu eiro (992 000 eiro). Lai arī tas ir nedaudz mazāk nekā 2024. gadā (1,12 miljoni eiro), tā ir ievērojama summa. Par šo naudu “Vienotība” būtu varējusi nolīgt ekspertus (juristus), kuri izdarītu to acīmredzot grūto un apnicīgo darbu, kas netiek izdarīts un kura dēļ birokrātijas mazināšana bremzējas (Jurēvics: likumu grozījumi iestrēguši Saeimas gaiteņos).
Skaidrs, ka partijas nevēlas tērēt savu naudu lietām, kuras var izdarīt par valsts naudu. Saeimā ir it kā pietiekami liels un spēcīgs juridiskais dienests, lai šo likumu grozījumu virzība iegūtu nepieciešamo ātrumu, taču, spriežot pēc Jurēvica teiktā, it kā ir, bet de facto nav.
Tikmēr regulāri parādās ziņas par dažādiem arvien jauniem un jauniem amatiem publiskajā sektorā. Piemēram, Latvijas drošību stiprināšot ar dzimumu līdztiesības konsultanta (gender adviser) pozīcijas izveidi aizsardzības un iekšlietu resoros. Skaidrs, ka šāds konsultanta amats jāievieš, lai atbilstu “Eiropas prasībām”.
Atbilstoši Aizsardzības ministrijas dzimumu līdztiesības plānam regulāri jāveido un jāpublicē pārskati par dzimumu līdztiesību, jāveic darbinieku apmācība dzimumu līdztiesības jautājumos un jārada droša un efektīva ziņošanas sistēma par diskrimināciju. Respektīvi, jāveido Aizsardzības ministrijā birokrātiska struktūra, kura uzraudzīs un kontrolēs dzimumu diskrimināciju aizsardzības sistēmā.
Šis ir tikai viens piemērs, bet pašreizējā valsts pārvaldē tādu piemēru ir simtiem. Kur lāpstu dur, tur apakšā atklājās milzu izšķērdības un nevajadzīgas (vai maz vajadzīgas) informācijas vākšanas un apkopošanas struktūras. Valdošajai koalīcijai un pirmām kārtām “Vienotībai” jāatrota piedurknes un triecientempā jāpanāk redzami panākumi birokrātijas mazināšanā. Uzsveru, redzami panākumi. Tādi, kurus var labi “pārdot” vēlētājiem. Pretējā gadījumā “Vienotības” nelabvēļu stāsti par “vēstures mēslaini” var izrādīties pravietiski.
