Ikviens, kurš pazina latviešu basketbolisti Uļjanu Semjonovu, ar pārliecību var teikt, ka sirsnība un labestība bija viņas galvenās cilvēciskās īpašības. Nu viņas dvēsele greznos debesu velves. Uļjana, kuru visi dēvēja par Uļu, bija latviešu sieviešu basketbola simbols.
Bet patiesībā ar to vārdu bija tā. Dzimšanas apliecībā ir rakstīts Iulijaka. Interesanti, ka Uļa dzimusi vecticībnieku ģimenē, bet viņu bībelē nebija vārda - Uļjana. Bija tikai Iulijana. Bērnu nokristīja ar viena burta kļūdu: par Iulijaku. Skolā un mājās viņu sauca par Uļjanu vai Uļu. Pases saņemšanas brīdī Uļa gribēja dokumentā ierakstīt “Uļjana”, taču Maskavā, kad viņa jau bija PSRS junioru izlasē, to neļāva darīt.
Jauks kuriozs sanāca arī ar dzimšanas vietu. Semjonovu māja atradās apmēram piecus kilometrus no Latvijas mazpilsētas Medumiem. Mamma gaidīja meitas dzimšanas brīdi, tāpēc steidzami vajadzēja doties uz dzemdību namu. 1952. gada pavasaris bija dziļi sniegots. Tētis steigšus iejūdza ragavās zirgu un pa meža ceļu veda topošo māti uz Lietuvas pilsētu Zarasiem, jo tā bija mazliet tuvāk par Medumiem. Un tā 1952. gada 9. martā Lietuvas pilsētā Zarasos piedzima Uļjana Semjonova. Pagāja gadi, Uļjana kļuva slavena, un lietuvieši jokoja, ka Uļjana kaut nedaudz ir arī no Lietuvas - tieši tāpēc, ka piedzima Lietuvā.
Bet nu par basketbolu. Uļjana ir viena no pirmajām 12 basketbolistēm pasaulē, kas 1976. gadā Monreālā kļuva par olimpiskajām čempionēm. Viņa trīs reizes bija pasaules čempione un desmit reizes Eiropas čempione. Kopā ar Rīgas TTT komandu viņa 15 reizes bija PSRS čempione, 11 reizes ieguva FIBA Čempionu kausu, ar Latvijas (PSR) izlasi četras reizes uzvarēja PSRS Tautu spartakiādē.
Jā, Uļjana bija neparasti gara auguma meitene, un šis apstāklis burtiski mudināja izvēlēties basketbolu. 5. klasē Uļas augums bija jau 180 centimetri. Protams, vecāki uztraucās, domājot, ka tā kāda patoloģija. Veda pie ārstiem, bet tie neko sliktu neatklāja. Uļa mājās darīja visus darbus, bet vai kāds varēja iedomāties, ka tālākais ceļš vedīs uz basketbolu?
Jaunatnes sporta treneris Tālivaldis Pētersons izsludināja gara auguma jauniešu meklēšanu. Ziņa no Medumiem nonāca līdz Pētersonam. Uļa spēlēja bumbu, katru dienu nogāja astoņus kilometrus - no mājām līdz skolai un atpakaļ, - viņai patika augstlēkšana, rokasbumba, slēpošana… Meiteni uzaicināja uz Rīgu. Sākumā bija bail, viņai nepatika pamest laukus un mammu. Viņa pat mēdza iebēgt mežā, lai paslēptos no Rīgas onkuļiem, kurus interesēja garā meitene, kuru varētu iemācīt kārtīgi sportot. Kad Uļa jau bija Rīgā, viņa pāris reizes pat mēģināja aizbēgt uz mājam.
Taču pagāja laiks, un basketbols Uļai iepatikās. Sākums bija nedrošs, metieni - tikai no apakšas, bet progress bija acīmredzams. Un Uļai sāka gribēties spēlēt slavenajā komandā - TTT. Uļa tur arī iekļuva - par pamatspēlētāju. Uļa nokārtoja, ka līdz vecāku mājām pievelk elektrību, nopirka televizoru. Nu tēvs ar māti varēja skatīties meitas spēli.
Anatolija Kreipāna intervijā (“jauns.lv”) Uļa atcerējās, ka sieviešu basketbols olimpisko spēļu programmā pirmo reizi tika iekļauts 1976. gadā Monreālā. Runas bija jau pirms 1972. gada olimpiskajām spēlēm Minhenē, taču tobrīd līdz darīšanai nenonāca. “Es jau biju slavena spēlētāja, man jau bija tituli, bet olimpiskās spēles... Tādas medaļas man taču nebija. Nedomāju, ka uzreiz būs zelts, gribējās vienkārši olimpisko medaļu, gribējās redzēt, kas tas ir - olimpiskās spēles. Man vienubrīd pat kaut kāds apnikums spēlēt bija uznācis, bet tad nāca paziņojums par sieviešu basketbolu olimpisko spēļu programmā - apnikums spēlēt pazuda kā nebijis,” teica Uļa.
Anatolijs turpina Uļas teikto. “Tajā laikā spēcīgākās bija Eiropas komandas - vispirms jau Bulgārija un Čehoslovākija. Aizbraucām uz Monreālu un pat apjukām - skatījāmies apkārt lielām acīm kā aitiņas uz jauniem vārtiem... Visapkārt sporta zvaigznes. Savā sporta veidā mēs pašas bijām zvaigznes, savā vidē visas zinājām, bet tur - sēdi olimpiskajā ciematā uz soliņa un skaties, kā te slaveni vieglatlēti paiet garām, te svarcēlāji, te rumāņu vingrotāja Komeneči iet... Daži bija redzēti, dažus pazinām. Gaisotne - neaprakstāma neatkarīgi no tā, cik liela zvaigzne tu esi savā sporta veidā. Olimpiskās spēles ne ar ko nevar aizstāt, un tāpēc katram kaut vai piedalīšanās tajās ir īpašs notikums. Lielākā daļa sportistu taču tā arī nekad netiek uz olimpiādi,” pirmos iespaidus Monreālā atceras Uļa. “Gājām no olimpiskā ciemata, lai brauktu uz treniņu, redzam - riteņbraucēji atgriežas no sacensībām, jo tajā dienā bija 100 km komandu brauciens šosejā. Ejam klāt pie Kaminska no Minskas un prasām - nu, kā gāja? Tālākais man ir acu priekšā, it kā vakar tas būtu noticis - Kaminskis paver treniņjaku, un tur ir zelta medaļa. Tik skaista... Es arī tādu gribu!”
Bija daudz zelta un uzvaru, Uļa vienmēr bija komandas balsts. Bet tad pienāca 1990. gads, kad nodibināja Latvijas Olimpiešu sociālo fondu kā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) struktūrvienību. Tas uzsāka darbību 1990. gadā. Ideja izveidot šādu fondu radās pirmajam pēc neatkarības atgūšanas LOK prezidentam Vilnim Baltiņam. Izcili sportisti, kuri bija sasnieguši pensijas gadus, nereti dzīvoja uz nabadzības sliekšņa, tāpēc vajadzēja viņiem palīdzēt. Vadību uzticēja Uļjanai Semjonovai. Taču pārliecināt Uļu gan vajadzēja: tā bija liela atbildība!
Veselība Uļai bija sašķobījusies, tomēr viņa darīja visu, ko varēja. Un vienaldzības vai paviršības viņas darbā nebija. Uļu mājās apciemoja komandas biedrenes, un varēja tikai brīnīties, kā Uļa spēj sevī saglabāt optimismu un interesei par dzīvi. Viņa pastāvīgi interesējās par notikumiem sportā, daudz lasīja. Rīgā 2025. gadā bija paredzēts Eiropas čempionāts basketbolā vīriešiem. Vai Uļjana Semjonova bija starp turnīra goda viesiem un sēdēja pirmajā rindā? Nezinu. Bet tam bija jābūt tāpat kā tad, kad viņu uzņēma Basketbola slavas zālē.
