Valsts kontroles revīzija par valsts pieeju ēnu ekonomikas ierobežošanai ir izsaukusi pretrunīgu reakciju. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens to nosaucis par “ļoti vāju un ļoti paviršu auditu”. “Atzinumā nebija neviena laba vārda. Es gribu pateikt, ka ir pilnīgi pretēji – ēnu ekonomika Latvijā gadu no gada samazinās,” norādīja ministrs.
Neieslīgstot diskusijās par to, cik šis audits bijis vājš vai spēcīgs, jāatzīst, ka jau pašas runas par ēnu ekonomiku augstā valstiskā līmenī jāvērtē pozitīvi. Tas nozīmē, ka šis jautājums joprojām ir darba kārtībā un netiek paslaucīts pagultē.
Būtiska VK revīzijā fiksētā atziņa, kura bieži vien paliek “aiz kadra”, ir tā, ka Latvijā nav vienotas ēnu ekonomikas aprēķina metodoloģijas. Līdz ar to publiskajā apritē tiek izmantoti dažādi un stipri atšķirīgi dati, kas, no vienas puses, ļauj šaubīties par šo datu ticamību, bet no otras - ļauj politiķiem populistiski ar tiem spekulēt.
Nav šaubu, ka arī šovasar priekšvēlēšanu periodā dzirdēsim ierastās frāzes: “samazinot ēnu ekonomiku tikai par vienu procenta punktu no IKP, mēs iegūtu papildu ienākumus budžetā 450 miljonu eiro apmērā, ar ko segt izdevumus izglītībai, veselībai, kultūrai utt.”.
Taču ir liela atšķirība vai šis “tikai viens procenta punkts no IKP” ir no ēnu ekonomikas, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem (2023. gadā 6,7 % no IKP) vai profesoru Arņa Saukas un Tāļa Putniņa datiem (2023. gadā 21,4% no IKP). Lai arī makroekonomikas prognožu veikšanai Finanšu ministrija izmanto CSP datus, ēnu ekonomikas jautājumos tā tos neizmanto. Tur tiek izmantoti privātu pētnieku dati, kuri rāda vairākkārt lielāku ēnu ekonomikas īpatsvaru.
Šī metodoloģiskā nekonsekvence netieši liecina, ka valsts pārvalde ēnu ekonomiku neuztver kā nopietnu problēmu. Ja valstij gandrīz vienalga - vai 6,7% vai 21,4% - tad tas neliecina par lielu satraukumu. Šis ēnu ekonomikas jautājums vairāk tiek uztverts kā politisks sabiedrisko attiecību instruments, kuru atsevišķos gadījumos ir izdevīgi pavicināt. Tai skaitā birokrātisko vajadzību apmierināšanai.
Piemēram, VK norāda, ka “pirms astoņiem gadiem veiktā Finanšu ministrijas paplašināšana ar jaunu valsts sekretāra vietnieka amatu un departamentu ēnu ekonomikas ierobežošanas koordinēšanai vērtējama kā neracionāla un nesamērīga”. Radīts jauns amats, speciāls departaments, bet rezultātu nav.
Ar lielgabalu pa zvirbuļiem
Jebkuras darbības vērtējums ir atkarīgs no rezultāta. Savukārt, lai vērtētu rezultātu, jābūt skaidram mērķim, ko gribam sasniegt. Apskatot konkrēto jautājumu par ēnu ekonomiku, pirmajā brīdī var šķist: kas tur nav skaidrs. Galvenais mērķis ir samazināt ēnu ekonomiku. Taču tad aiz kadra paliek jautājums: kāpēc un cik daudz?
VK revīzijā atzīts, ka “ēnu ekonomiku pilnīgi novērst nav iespējams, jo tā noteiktos apstākļos ir dabiska parādība, kas pilda arī sociālo funkciju. Ēnu ekonomikai ir ne tikai negatīvs efekts, piemēram, ekonomisko krīžu laikā ēnu ekonomika var palīdzēt saglabāt noteiktu ekonomisko aktivitāti, cilvēki, kuri citādi būtu bez darba, var nodrošināt sev iztiku”.
Ja valsts pārvaldes birokrātiskais mehānisms šo vienkāršo patiesību ignorē, tad parādās dīvainas ziņas par to, kā VID darbinieki vajā personas, kas ceļa malā tirgo mežā salasītās sēnes, dārzā izaudzētus ābolus vai, sēžot pie televizora, uzadītus dūraiņus. Ja par šādiem “ēnu ekonomikas darboņiem” viss ir skaidrs - viņu ķerstīšana un trenkāšana ir šaušana ar lielgabaliem pa zvirbuļiem, tad pastāv cita ienākumu guvēju kategorija, par kuriem viss “nav tik viennozīmīgi”.
Runa ir par dažādiem meistariem (amatniekiem). Starp tiem ir gan tādi, kas “piestrādā” no darba brīvajā laikā, gan tādi, kas “piestrādā” pilnu darba laiku. Lai neizplūstu plašumā, parunāsim par vienu konkrētu kategoriju: cilvēkiem, kuri remontē dzīvokļus. Privāti. Bez līguma. Skaidrā naudā. Nav lielas starpības, vai viņi klāj laminātu, balsina griestus, liek virtuves galda virsmas, nomaina vecos tualetes podus, pārvelk elektroinstalāciju vai flīzē vannas istabas.
Ja tev dzīvoklī nepieciešams veikt kādu no šiem darbiem, tad meklēsi meistarus, kas šos darbus spēs veikt. Ja vien neesi augsta valsts amatpersona, kas atrodas zem sabiedrības uzmanības lupas, tad, visticamāk, ar šiem meistariem vienkārši mutiski vienosies. Par nomainītu podu tik, par jaunu virtuves virsmu - tik. Nekāds līgums, kurā puses apņemsies samaksāt PVN, IIN, VSAOI un visu pārējo, netiks slēgts. Pat ja tu visu gribētu darīt, kā likums un VID prasa, nebūtu viegli atrast meistaru, kas būtu gatavs nomainīt virtuvē krānu, beigu norēķinu tāmē iekļaujot šīs iemaksas.
Būsim reālisti. Tuvāko divdesmit gadu laikā šajā sfērā nekāda revolūcija nenotiks un nosacītie santehniķi, kuri veiks sīkas manipulācijas, nekādos kontaktos ar VID nestāsies un valsts budžetā neko nepārskaitīs. Šeit es runāju par tiešām sīkām manipulācijām, jo par lieliem remontdarbiem vairāku tūkstošu eiro apmērā jau ir cits stāsts.
Jāmaina visa sistēma
Tad ko ar šiem nelegālajiem darbu veicējiem iesākt? Ir divi varianti. Vai nu visu atstāt kā līdz šim un šos individuālos meistarus/uzņēmējus atstāt ārpus VID (un arī valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras) redzesloka, vai arī viņus kaut kā legalizēt. Var teikt, ka jau šobrīd pastāv mikrouzņēmumu modelis, kas tieši domāts šādiem sīkajiem uzņēmējiem. Taču reālā dzīve ir pierādījusi, ka jau pieminēto “santehniķi” šajā modelī neiedzīt. Viņš labāk paliek “ēnā”.
Jādomā kaut kas cits. Tajā pašā laikā ir svarīgi nepārcensties. Jāatzīst, ka VID jau ir labs piemērs, no kura ņemt priekšzīmi. Runa ir par 10% nodokli par dzīvojamo telpu izīrēšanu.
Valsts un sabiedrība tikai iegūtu, ja arī šiem amatniekiem (sīkajiem uzņēmējiem, pašnodarbinātajiem) piedāvātu legalizēt savu darbību, nosakot tikai konkrētu (ne pārāk lielu) ikmēneša licences maksu. Par šo licenci viņi iegūtu iespēju legāli reklamēties un sniegt savus sīkos pakalpojumus.
Te, protams, parādās jautājums par viņu sociālajām iemaksām un sociālo nodrošinājumu, bet arī to varētu jēgpilni atrisināt, ja vien valsts birokrātiskais aparāts spētu apiet iedomātā “sociālā taisnīguma” sarkanos karodziņus. Proti, iebildumus par negodīgu konkurenci. Kā tad tā? Vienu un to pašu darbu darot, atšķirīgi nosacījumi. Vieni strādā pilnīgi oficiāli, vispārējā kārtībā, bet te dažiem kaut kādi izņēmumi un labāki nosacījumi.
Tā tas patiešām izskatās, ja uz jautājumu skatās tīri mehāniski, no formālā skatu punkta. Kā tautā mēdz teikt: caur ekseļa tabulām. Ja atzīstam, ka valstij tāpat nav nekādu iespēju piespiest santehniķi, kurš atnācis nomainīt krānu, slēgt līgumu un nokārtot visus maksājumus ar VID un VSAA, tad kļūst skaidrs, ka izdevīgāk viņu legalizēt darba tirgū nekā atstāt visu pa vecam. Labāk no viņa paņemt kaut minimumu nekā valsts budžetā nedabūt ne centa.
Tiesa, šāda valsts nodokļu iekasēšanas politika prasa būtiskas visas nodokļu politikas izmaiņas. Proti, viena nodokļu iekasēšanas sistēma “īstiem” uzņēmumiem un jau pavisam cita, atšķirīga “īstiem” pašnodarbinātajiem. Ne velti pie abiem šiem vārdiem - uzņēmumi un pašnodarbinātie - pieliku vārdu “īstiem”, jo šobrīd sistēmā ir gan daudzi viltus uzņēmumi, gan vēl vairāk viltus pašnodarbināto. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu gaisotnē, šķiet, pienācis laiks arī šo sfēru reformēt un savest kārtībā, atbilstoši reālajai dzīvei, nevis tā, “kā vajadzētu būt” pēc visiem birokrātiskajiem priekšrakstiem.
