Ik reizi, kad runājam par situāciju Latvijas mediju vidē, jāatceras vairākas lietas. Latvijas mediji darbojas: 1) milzīgas lingvistiskās nevienlīdzības apstākļos; 2) milzīgas finansiālās nevienlīdzības apstākļos; 3) milzīgas ideoloģiskās nevienlīdzības apstākļos. Atšifrēsim visas šīs nevienlīdzības un pamēģināsim ieskicēt iespējamos risinājumus, kā situāciju uzlabot.
Lingvistiskā nevienlīdzība. Latviešu valoda atrodas spēcīgā divu skaitliski daudz lielāku valodu - krievu un angļu valodas - ielenkumā. Latvijā pēdējā laikā ir aktivizējušies cilvēki, kuri popularizē libertariāniskās idejas. Proti, nav nekas jāatbalsta. Visam jāļauj iet savu gaitu. Brīvajam tirgum jānosaka - kam jādzīvo, kam jāiet bojā. Pēc šīs loģikas, latviešu valoda kopā ar citām valodām jāliek asas valodu konkurences arēnā. Ja tā izdzīvot nevar, tad tā tam arī jābūt. Nav ko lieki mocīties.
Par laimi latviešiem un latviešu valodai, šīs idejas Latvijā nav diez cik populāras. Vismaz pagaidām valda pārliecība, ka latviešu valoda ir maksimāli jāsargā un jāatbalsta. Turklāt runa ir par kaut ko vairāk nekā tikai ideju. Tā ir Satversmē ierakstīta mūsu valsts pamatvērtība. Līdz ar to atbalsts latviešu valodā iznākošajiem medijiem ir pašsaprotams un nekādas īpašas diskusijas neizraisa. Tā kā Latvijā ir tikai viena valsts valoda, atkrīt arī jautājums par atbalstu citās valodās iznākošajiem medijiem.
Finansiālā nevienlīdzība. Šis jau ir nedaudz strīdīgāks jautājums. Vēl gadsimta sākumā Latvijā bija spēcīgi, naudīgi mediji, kuri daudz ko varēja atļauties, bet tagad ir izveidojusies milzu disproporcija starp mediju rocībām. Ir valsts finansēts sabiedriskais medijs, kura finansējums (2025. gadā 61 miljons eiro) ir lielāks nekā visiem pārējiem medijiem kopā.
Skaidrs, ka šāda situācija ir konkurenci kropļojoša, bet, tā kā sabiedriskais medijs nedarbojas komerciālās reklāmas tirgū, tad no finanšu konkurences aspekta Konkurences padomei šeit nav ko teikt. Cita lieta, ka veidojas ne visai taisnīga konkurence auditorijas aptveres jomā. Privātajiem medijiem jākonkurē ar daudz bagātāko sabiedrisko mediju, kas praksē liek tiem balansēt uz pārlieka “dzeltenuma” (tā dēvētās klikšķu ķeršanas) robežas.
Tā kā reklāmdevējiem svarīga ir auditorijas aptvere, tad viņi skatās “Gemius” datus par skatījumu skaitu, kas “dzeltenajiem” gabaliem gandrīz vienmēr ir lielāks nekā “nopietnajiem”. Tā ir atbilde tiem, kas pārmet medijiem dzīšanos pēc lielāka klikšķu skaita. “Brīvais tirgus” (kurš, kā redzams, nemaz nav tik brīvs) uz to spiež.
Ideoloģiskā nevienlīdzība. Tā kā sabiedriskais medijs ir par kārtu bagātāks nekā privātie mediji ar Latvijas finansējumu, tad tas var brīvāk darboties “nopietnajā” galā, daudz neuztraucoties par klikšķiem, kurus nodrošina “dzeltenais” gals. Taču sabiedriskajam medijam ir cits “vājais” punkts. Tā kā tas ir 100% atkarīgs no valsts budžeta, tad tam veidojas savdabīgas attiecības ar valsts varu.
Savdabīgas - tāpēc, ka jebkurš sabiedriskā medija darbinieks ar 100% ticību un pārliecību apgalvos, ka jūtas pilnīgi neatkarīgs no jebkādiem valdošajiem politiskajiem spēkiem, un, spriežot pēc pieredzes, viņu ne ar kādiem argumentiem neizdosies pārliecināt par pretējo. Kaut vai tāpēc, ka lojalitāte pret naudas avotu bieži vien rodas gluži neapzināti un cilvēks ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš tieši tāpat arī domātu, ja nekādu darba attiecību nebūtu.
Nav jāveic īpašs sabiedriskā medija monitorings, lai konstatētu, ka sabiedriskā medija attieksme pret dažādiem politiskiem spēkiem un dažādām ideoloģijām nav vienāda. Ja kāds to noliedz, tad viņš vienkārši atsakās pieņemt realitāti. No otras puses, šāda ideoloģiskā redzējuma diference ir pilnīgi loģiska, jo pilnīgi objektīvi dažādas partijas pārstāv atšķirīgus sabiedrības slāņus un grupas. Tāpēc tās arī saucas partijas (daļas no kaut kā).
Sabiedriskais medijs jau pats par sevi ir viena liela sabiedriskā grupa ar savu iekšējo vērtību sistēmu. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tajā valda zināma ideoloģiskā ievirze. Tā nebūtu problēma, ja sabiedriskais medijs būtu vienādās konkurences pozīcijās ar citiem medijiem. Milzīgo finanšu iespēju atšķirību dēļ tas tā nav. Tāpēc (bet ne tikai tāpēc) ir izveidojusies liela ideoloģiskā nevienlīdzība.
Kā šīs minētās nevienlīdzības mazināt? Tas, ka drukātajiem medijiem latviešu valodā ir pienākuši grūti laiki, kļuva skaidrs jau vismaz pirms 15 gadiem. Spēcīgs signāls par gaidāmo krīzi nozarē (lai neteiktu krahu) izskanēja 2009. gada jūlijā, kad Zviedrijas mediju koncerns “Bonnier” pārdeva tās īpašumā esošo, tobrīd ārkārtīgi ietekmīgo laikrakstu “Diena”.
Drīz vien, pateicoties interneta attīstībai, kļuva skaidrs: atbalsts būs nepieciešams visiem medijiem latviešu valodā, jo arvien lielāku reklāmas pīrāga daļu paņēma lielie, globālie sociālie tīkli (“Youtube”, “Facebook” un citi). Diemžēl tobrīd vēl Latvijā valdošā sabiedriskā doma nepieļāva kādu īpašu pretimnākšanu vietējiem latviešu medijiem.
Piemēram, 2017. gadā Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) izveidoja mērķprogrammu “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”. Kā redzams, šī programma nebija domāta vietējiem medijiem latviešu valodā. Diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti. Pirms tam nebija vispār nekāda valstiska atbalsta privātiem medijiem.
2021. gada sākumā Kultūras ministrijas paspārnē esošā SIF ietvaros beidzot tika izveidots Mediju atbalsta fonds (MAF). Tā mērķis: “stiprināt nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā”, tiesa, ar piebildi: “atbalstot medijus sabiedriski nozīmīga satura veidošanā”.
Kā jebkurā birokrātiskā sistēmā uz papīra viss izskatījās glīti, pareizi un neapstrīdami. Vai tad kāds iebilst, ka jāatbalsta tikai “sabiedriski nozīmīga satura veidošana”.
Taču tiklīdz parādās jebkādi vērtējumi, kuri ir tīri subjektīvi, tā arī parādās gluži cilvēcīgas iespējas šo atbalstu noteikt jau pēc citiem kritērijiem. Pēc vienkāršā - patīk/nepatīk vai, vēl trakāk, savējais/svešais kritērija. Lai arī visbiežāk šī savējo būšana balstās uz ideoloģisku tuvību, tā var balstīties arī uz tīri praktiskā izdevīguma principiem. Pat tādiem niekiem kā “seni paziņas”, “kādreiz kopā strādājām”, “vienā skolā gājām” utt.
2025. gadā Kultūras ministrija rosināja veikt izmaiņas MAF naudas sadales kārtībā, mainot sadales proporciju starp dažādiem mediju veidiem. Taču neatkarīgi no tā, vai šī MAF naudas sadales kārtība mainīsies vai paliks iepriekšējā, naudu arī turpmāk dalīs (piešķirs/nepiešķirs) speciāla vērtēšanas komisija, kuru veido: 1) valsts pārvaldes pārstāvji; 2) NVO sektora pārstāvji; 3) nozares eksperti (tā konkursa nolikumā).
Lai kāds arī būtu šīs vērtēšanas komisijas sastāvs, tajā vienmēr pārliecinošā pārsvarā būs vienas nometnes cilvēki. Lieki teikt, kādas, jo visu šo sektoru gandrīz pilnībā ir pārņēmuši cilvēki, kuri pēdējos 20-30 gadus ar apskaužamu mērķtiecību rūpīgi auda šo globālo “filantropu” naudas zvejošanas tīklu. Tad, kad globālo “filantropu” nauda beidzās, tad šīs naudas zvejas radari pavērās uz ES fondu un pašmāju valsts budžeta pusi.
Tiesa, pēdējā laikā arvien biežāk publiskajā telpā izskan pārmetumi gan SIF, gan NVO sektora virzienā par bezjēdzīgu naudas izpumpēšanu no budžeta. Liela sabiedrības daļa ikgadējo lielas naudas (miljoniem eiro) piešķiršanu dažādām “patvēruma meklētāju integrācijas”, “valodas apmācību”, inkluzivitātes un līdztiesības programmām uztver kā vienkāršu “naudas apgūšanas” mehānismu.
SIF un lielā mērā arī NVO sektors (uzreiz jānorāda, ka ne viss, bet atsevišķa tā daļa) vairs nav tas visvarenais sabiedriskās domas noteicējs, kurš vēl nesen vienpersoniski “diriģēja parādi”. Laiki ir mainījušies. Jau šā gada vēlēšanās aktualizēsies jautājums par šīs iestādes likvidāciju vai vismaz radikālu reorganizāciju, jo SIF ar visu savu tīklojumu zaudējusi lielu daļu savas autoritātes. Daudzu uztverē tā pārvērtusies par primitīvu naudas pārdales kantori savējiem.
Kāds ir risinājums? Naudas piešķiršanas kārtība latviski iznākošajiem medijiem jāmaina principiāli. Nevis kosmētiski, bet fundamentāli. Proti, jānovērš jebkāds subjektīvisms. Galu galā runa ir par Satversmē ierakstīto vārda brīvību. Tiklīdz parādās kaut kādi vērtētāji, kas nosaka, kas ir labs, bet kas ne tik labs saturs, tā mēs vārda brīvību sākam ierobežot.
Šeit obligāti jāuzsver, ka mēs nerunājam par sliktu saturu. Tas ir, tādu, kas ir pretrunā Satversmei un citu likumu burtam un garam. Mēs runājam par saturu, kurš atbilst visām Latvijas likumdošanas normām, bet dažādu iemeslu dēļ nepatīk atsevišķiem vērtēšanas komisijas locekļiem. Īpaši vēl, ja šajā komisijā pārsvarā atrodas pārstāvji no vienas ideoloģiskās nometnes.
Šo subjektīvismu var novērst pavisam viegli un vienkārši. Jālikvidē mediju atbalsta konkursi un vērtēšanas komisijas. Jānosaka nevis kvalitatīvi, bet gan kvantitatīvi kritēriji. Apmēram kā ar finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām. Mums var nepatikt viena vai otra partija, bet ja tā ir ieguvusi vairāk par 2% balsu Saeimas vēlēšanās vai vietu pašvaldībā, tad šai partijai pienākas finansējums no valsts budžeta. Bez jebkādiem konkursiem un vērtēšanas komisijām.
Tieši tāpat būtu jābūt arī ar atbalsta finansējumu medijiem. Vispirms jāreģistrējas kā medijam, jāsasniedz noteikts unikālo lietotāju skaits (piemēram, nacionālajiem medijiem - 100 000 mēnesī, reģionālajiem medijiem noteikts procents no pašvaldībā dzīvojošo skaita), jāizpilda oriģinālā satura īpatsvara kritērijs, un automātiski saņemams atbalsts no MAF, ar mērķi mazināt raksta sākumā minētās trīs nevienlīdzības.
Bet kā tad ar “sabiedriski nozīmīga satura” kritēriju? Summas, kuras tiek tērētas latviešu valodas mediju telpas atbalstam, ir tik nenozīmīgas uz Latvijas kopējā IKP fona, savukārt pēc iespējas plašākas latviskās mediju telpas uzturēšanas nozīme ir tik būtiska latviešu nācijas ilgtermiņa eksistences nodrošināšanai, ka nav nekādas vajadzības vēl matus skaldīt - vai šis medijs ir pelnījis tos pārdesmit vai pārsimt tūkstošus vai nav pelnījis.
Protams, var šajā atbalsta mehānismā iestrādāt punktus: ja nu medijs galīgi nodarbojas ar tīro melu vai blēņu atražošanu, tad tam finansējumu noņem, bet tas jau būtu tīri tehniskas dabas jautājums. Galvenais ir nodrošināt reālas vārda brīvības dziļāko jēgu, jo, skaties kā gribi, satura vērtēšanas komisija pēc savas dziļākās būtības nav nekas cits kā cenzors. Lai kā arī to sauktu un kādiem labiem nodomiem tas neaizsegtos.
Ja es zinu, ka, rakstot tā, ka satura vērtēšanas komisijai tas nepatiks, tad mans medijs paliks bez atbalsta finansējuma, bet, ja rakstīšu tā, ka naudu varēs saņemt, tad kas tas ir, ja ne cenzūra? Atkārtoju, kas tad tas ir? Bet pret cenzūru mums jābūt nulles tolerancei, ja gribam būt normāla, attīstīta valsts.
