Notikumu attīstība Irānā ir ārkārtīgi nozīmīga ne tikai tāpēc, ka Irānas tautai ir parādījusies kārtējā iespēja atbrīvoties no represīvā un nepopulārā islāmistu režīma, bet arī tāpēc, ka šī režīma krišana iezīmētu vienas no ļaunuma ass balsta kājām sabrukumu.
Kas īsti notiek Irānā? Lai labāk saprastu šobrīd tur notiekošo, nedaudz jāieskicē šīs situācijas vēsturiskais fons. Irāna (Persija) ir valsts ar ārkārtīgi senu un bagātu vēsturi. Paši irāņi mīl piesaukt sešus tūkstošus gadu, lai gan drīzāk varam runāt tikai par kādiem divarpus tūkstošiem gadu (Kīrs Lielais Aheminīdu impēriju dibināja ap 550. gadu p.m.ē.). Jebkurā gadījumā tas ir vairāk nekā arābu kalifāta valstiskumam (632.-1258. gads).
Tā kā Irānā runā farsi valodā, kas ir viena no indoeiropiešu grupas valodām, un tur valdošā reliģija ir islāma šiītisma novirziens, tad Irāna ir kā tāds svešķermenis apkārtesošajā arābu, tjurku valodu un sunnītu islāma ielenkumā. Irānas attiecības ar apkārtējām valstīm vienmēr ir bijušas visai saspringtas, jo irāņi (persi) tradicionāli sevi uzskata par piederīgiem pie augstākas kultūras nekā arābi un tjurki. Skaidrs, ka šāda augstprātība nevar palikt bez sekām un savstarpējas nepatikas. Īpaši tagad, kad Persijas līča monarhijas (Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Katara) ir kļuvušas bagātākas un modernākas par “mullu” Irānu.
Vēl pagājušā gadsimta 70. gados Irāna bija reģiona attīstītākā un rietumnieciskā valsts. Tolaik kaimiņvalstīs, tur, kur tagad slejas Dubaijas un Dohas debesskrāpji, galvenais transporta līdzeklis bija kamielis. Pat ja to uztveram kā pārspīlējumu, lietas būtību tas nemaina. Irānā pie varas bija rietumnieciski orientētais šahs Mohamads Reza Pehlevi. Pēdējam piemita nenoslēpjama tieksme pēc greznības un dārgām mantām.
70. gados šahs realizēja vērienīgus valsts modernizācijas plānus. Pilsētās ieplūda liels skaits strādnieku no laukiem, kuri dzīvoja visai smagos apstākļos. Milzīgais kontrasts starp elites grezno, rietumniecisko dzīvesveidu (kas turklāt saistījās ar visaptverošu korupciju) un daudzu kliedzošo nabadzību veidoja sprādzienbīstamu sociālo kokteili.
Valstī pieauga antiamerikānisms un nepatika pret valdošo monarhiju. Sabiedrībā arvien populārākas kļuva trimdā (Parīzē) dzīvojošā teologa, ajātollas Ruholāha Homeini egalitārisma (vienlīdzības) idejas, ietērptas islāma frazeoloģijas drānās.
1978. gadā masu neapmierinātība sasniedza kritisko stāvokli. Irānas lielākajās pilsētās sākās neskaitāmas, gandrīz nepārtrauktas masu demonstrācijas, vispārējie streiki, un 1979. gada februārī šahs bija spiests bēgt uz ārzemēm.
No trimdas dzimtenē triumfējoši atgriezās Homeini. Teherānas lidostā viņu sagaidīja (pēc Rietumu žurnālistu aplēsēm) līdz pat pieciem (!) miljoniem irāņu, kuri viņu jau no lidmašīnas trapa nesa uz rokām. Tā paša gada 31. martā Irānā notika referendums, kurā bija tikai viens jautājums: vai jūs gribat, lai tiktu saglabāta monarhija vai tiktu pasludināta Irānas islāma republika? 98% vēlētāju (nav liecību, ka vēlēšanas būtu viltotas) nobalsoja par islāma republiku.
Kreisi noskaņotās Teherānas universitātes studentes, profesoru/intelektuāļu iedvesmotas, ar prieku “joka pēc” pielaikoja eksotiskās parandžas un burkas. Vau! Cik “cool”, smējās vakardienas mini svārku un apspīlētu džinsu valkātājas, pat neiedomājoties, ka šīs “joka pēc” uzvilktās drēbes viņas būs spiestas valkāt līdz sirmam vecumam. Tas, kas sākumā daudziem likās kā aizraujošs, revolucionārs piedzīvojums, izvērtās paliekošā murgā pusgadsimta (vismaz divu paaudžu) garumā.
Tā kā Irāna nekad nav bijusi īpaši reliģioza, mullu režīms tur ātri zaudēja sākotnējo, revolucionāro pievilcību un kļuva nepopulārs. Gandrīz visus šos gadus tas pārsvarā ir balstījies uz Islāma revolūcijas sargu korpusa “durkļiem” (KUDS). Vienlaikus jāatzīst, ka Irānā joprojām saglabājas būtiski demokrātijas elementi. Tur notiek laicīgās varas vēlēšanas ar samērā demokrātiskiem nosacījumiem.
Piemēram, atšķirībā no mūsu kaimiņvalstu režīmiem Krievijā un Baltkrievijā, kur jau pirms vēlēšanām ir nešaubīgi zināms, kurš būs prezidents un kura būs valdošā partija, Irānā saglabājas vēlēšanu rezultātu neskaidrība. Tur gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanām ir noteikta sabiedrības spriedzi amortizējoša loma.
Cits jautājums, ka par prezidenta un parlamenta deputāta kandidātu var kļūt tikai tāda persona, kura ir augstākā garīgā līdera - 86 gadus vecā ajātollas Ali Hamenei akceptēta. Līdz ar to vēlēšanas ir it kā demokrātiskas, taču tikai šauri noteiktā politiskajā spektrā. Tāpat režīma noturību stiprina valsts ārējā atvērtība. Visi ar režīmu neapmierinātie no tās var brīvi izbraukt, kas vājina neapmierinātības spiedienu.
Draugs, ko Putins nespēj aizsargāt
Esot visai dziļā starptautiskā izolācijā (Irāna atrodas zem smagām starptautiskām sankcijām jau vairāk nekā 40 gadus), Irāna ir spiesta meklēt sabiedrotos pie citiem “izstumtajiem”. Pirmām kārtām pie Putina Krievijas. Irāna ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām dažādu raķešu un bezpilota kaujas lidaparātu (“Šahedu”) piegādātājām Krievijai.
Kā ziņo aģentūra “Bloomberg”, Teherāna Maskavai pārdevusi militāro produkciju vairāk nekā četru miljardu dolāru vērtībā, tajā skaitā raķetes un dronus gandrīz trīs miljardu dolāru vērtībā. Irāna ir piegādājusi Krievijai simtiem “Fath-360” tuvās darbības ballistisko raķešu, gandrīz 500 citu tipu ballistisko raķešu, kā arī apmēram 200 pretgaisa aizsardzības sistēmu raķešu. Pēc Rietumu drošības dienestu aplēsēm Irāna Krievijai ir nodevusi arī vairākus miljonus munīcijas vienību un artilērijas lādiņu.
Līdz ar to Teherānas režīma krišana Kremlim būtu ļoti smags trieciens. Ne tikai tāpēc, ka varētu pārtrūkt Irānas militārās piegādes Krievijai, bet arī tāpēc, ka tas uzskatāmi parādītu Kremļa vājumu un spējas paglābt “draugu”.
Īpaši pazemojoši tas izskatītos pēc nupat notikušā cita “drauga” Nikolasa Maduro kaunpilni vieglās (Krievijai) izzagšanas no viņa rezidences Karakasā. Uz šo ASV gājienu Putins tā arī nekādi nav atbildējis un šo sev nepatīkamo incidentu pat cenšas nepieminēt.
Pašreizējā Irānas tautas sacelšanās, cenšoties nokratīt režīmu, kuru šodienas nemiernieku priekšteči pirms 47 gadiem tik vieglprātīgi uzcēla uz pjedestāla, ir jau vismaz piektā. Vai šoreiz izdosies?
Rietumos apjukums
Pasaule pēdējā laikā ir kļuvusi ievērojami cietsirdīgāka. Arī dažādi totalitārie režīmi kļūst arvien nežēlīgāki. Ideja, ka pietiek, ja uz ielām iziet kritiskā masa (cik tur tie %), praksē izrādījusies maldīga. Visu nosaka spēka struktūru vienotība un gatavība uz nemierniekiem šaut. 2020. gadā Baltkrievijā uz ielām izgāja cilvēku jūra, bet Lukašenko režīms noturējās, jo “drošībnieki” nenosvārstījās.
Vēl nav zināms, kā viss beigsies Irānā, jo, no vienas puses, skopā informācija no turienes (internets pārsvarā ir atslēgts) liecina par ārkārtīgu “drošībnieku” nežēlību. Bojā gājušo skaits mērojams tūkstošos. Dažādi avoti min no 2000 līdz 12 000 bojā gājušo. Pēdējās dienās izskatās, ka protestu apmērs plok, kas ir gluži dabīgi pie šāda “drošībnieku” terora. Tajā pašā laikā ASV prezidents Donalds Tramps vietnē “Truth Social” publicējis visai miglainu ierakstu, kurš nobeidzas ar vārdiem “turieties, palīdzība jau nāk”. Tiesa, nav saprotams, kāda palīdzība un kad tā beidzot “pienāks”.
Atsevišķi būtu jārunā par Rietumu sabiedrības samērā atturīgo reakciju uz Irānas protestiem. Šī atturība ir īpaši uzkrītoša, salīdzinot to ar tās pašas sabiedrības sakāpināto reakciju uz Izraēlas darbībām Gazas joslā.
Lai arī šo atturību daži saista ar Rietumu kreisi noskaņoto aprindu divkosību un liekulību, tā drīzāk atspoguļo Rietumu sabiedrības vispārējo apjukumu. Rietumu tradicionālo vērtību krīzi, kuru ir izraisījusi Trampa nākšana pie varas, un viņa visu šo vērtību (ar un bez pēdiņām) kā nenozīmīgu noņemšana no dienas kārtības.
Tā, piemēram, saistībā ar notikumiem Venecuēlā Tramps nerunā ne par demokrātiju, ne cilvēktiesībām, ne par kaut kādām brīvībām. Toties viņš katrā teikumā piesauc naftu, darījumus, izdevīgumu. Tas attiecas ne tikai uz Venecuēlu. Tas attiecas uz visu, par ko runā Tramps.
Vai tiks atkārtots Venecuēlas scenārijs?
Irānā ir gan nafta, gan gāze. Pēdējā īpaši lielos apjomos. Skaitās, ka Irānas gāzes krājumi (vēl neapgūtie) ir lielākie pasaulē. Līdz ar to, atbilstoši Trampa vērtību sistēmai, viņam par šo valsti varētu būt pietiekami liela interese. Ir izskanējušas ziņas, ka sarunās ar Irānas ārlietu ministru Abasu Aragči iesaistījies Trampa īpašais sūtnis “darījumu slēgšanas” lietās Stīvs Vitkofs. Pirms tam viņš arī kontaktējies ar 1979. gadā gāztā šaha dēlu Rezu Pehlevi, kurš šobrīd skaitās galvenā figūra, ap kuru varētu saliedēties mullu režīma opozīcija. Jāatzīmē, ka pašreizējie nemieri (pirmo reizi) notiek zem izteiktiem monarhijas atjaunošanas lozungiem. Tieši pretējiem tiem, ar kādiem irāņi pirms 47 gadiem Teherānas lidostā sagaidīja savu “glābēju” ajātollu Homeini.
Vitkofa iesaistīšanās Irānas jautājuma “noregulējumā” ir slikta zīme protestētājiem, kuri cīnās par brīvību un tiesiskumu, bet tā arī nesola neko labu “ajātollām”. Viss liecina, ka Tramps vēlas izspēlēt to pašu numuru, kas tika izspēlēts Venecuēlā - novākt no skatuves režīma līderi, saglabājot pašu režīmu, pārformatizējot to no antiamerikāniska uz proamerikānisku.
Tas, ka šajās dienās ASV ārlietu dienesti ir pieprasījuši, lai visi ASV pilsoņi atstātu ne tikai Irānu, bet arī Kataru, pēc daudzu novērotāju domām, liecinot, ka jau tuvākajā laikā iespējama kāda ASV militārā operācija pret Teherānas režīmu. Tajā pašā laikā atcerēsimies, ka pirms Maduro izzagšanas operācijas pie Venecuēlas krastiem tika savilkti milzīgi ASV jūras kara flotes spēki. Šobrīd pie Irānas krastiem šādu spēku koncentrācija nav vērojama, bet, ņemot vērā ASV permanento klātbūtni reģionā, iespējams, tas nemaz nav vajadzīgs. Viss izšķirsies tuvākajās dienās.
