Kultūras ministrijas virzītajos grozījumos likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” pa kluso mēģināts sašaurināt mediju iespējas informēt sabiedrību par valsts pārvaldes darbu. Likuma 7. pantā ar vienu mazu, tikpat kā nemanāmu rokas kustību vārda “noslēpums” vietā ierakstīts vārds “informācija”.
Lūk, kā šī manipulācija izskatās, ja sekojam līdzi uzpirksteņu bīdītāju rokas kustībām. Bija: “Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums...”, kļuva: “Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts vai cita ar likumu speciāli aizsargāta informācija.”
It kā sīkums. Vārds “noslēpums” nomainīts ar vārdu “informācija”. Tikai lieta tāda, ka “valsts noslēpums” ir specifisks jēdziens (termins), kuram ir ļoti skaidras juridiskās robežas, savukārt “cita ar likumu speciāli aizsargāta informācija” jau ir visai izplūdis, stipri staipāms jēdziens, zem kura var pabāzt ļoti daudz ko. Arī tādu, kam ar valsts noslēpumu mazs sakars, bet ko valsts pārvaldes aparātam negribētos publiskot. Piemēram, amatpersonu atalgojumu vai to, kurš vai kuri ir attiecīgu likumprojektu autori un aktīvākie bīdītāji.
Tieši par to, kurš ir šīs sīkās manipulācijas (nelietosim vārdu - blēdības) autors, ir vērts runāt, jo konkrētais gadījums ļauj jautājuma būtību krietni paplašināt. Kultūras ministrija norāda, ka konkrētie grozījumi likumprojektā esot parādījušies pēc tam, kad no Tieslietu ministrijas esot saņemti 70 “tehniski uzlabojumi”, bēdīgi slavenajā “saskaņošanas procesā”.
Jālieto šis vārdu savienojums - bēdīgi slavenajā - jo “saskaņošana” ir viena no mūsu valsts pārvaldes problēmām: jebkurš dokuments pirms nonākšanas dienas gaismā iziet garu saskaņošanas procedūru visās ieinteresētajās struktūrās, kuras laikā no sākotnējās dokumenta jēgas maz kas paliek pāri, toties tas apaug ar daudzām dažādu saskaņošanas procesā iekļauto personu vēlmēm un vēlmītēm.
Tā kā visas šīs vēlmes un vēlmītes paliek anonīmas, tad samērā droši, ne no kā nebaidoties, var šajos likumprojektos ierakstīt gandrīz jebko. Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ir visai specifisks tajā ziņā, ka skar tieši tos, kuri nodarbojas ar sabiedrības informēšanu par valsts pārvaldē notiekošo, tāpēc konkrētā manipulācija nepalika sabiedrības nepamanīta un atbildīgās amatpersonas jau sola “visu izlabot”.
Taču simtos citu likumprojektu, kuri nav mediju īpašā uzmanības lokā, var pavisam viegli iemanipulēt tādus grozījumus, kuri kopumā izskatās pavisam sīki un nenozīmīgi, bet konkrētām personām var dot ļoti lielu un taustāmu labumu. Tāpēc varbūt būtu nepieciešams radikāli mainīt likumprojektu virzīšanas noteikumus?
Iespējams, tas varētu būt pat svarīgāk nekā mainīt Saeimas vēlēšanu likumu, jo politiķi jau tikai nobalso par likumu. To gatavo ierēdniecība, kura līdz šim faktiski palika anonīma “aiz kadra”.
Bieži tiek piesaukta cita “bēdīgi slavena” parādība - politiskā atbildība. Pareizāk sakot, politiskā bezatbildība. Politiķi nomināli it kā nes atbildību par saviem pieņemtajiem lēmumiem, bet de facto tikpat kā nekādu atbildību nenes. Ja arī politiķis zaudē sabiedrības uzticību, tad parasti tas notiek nevis par kādiem konkrētiem lēmumiem, bet gan par savu kaitinošo uzvedību.
Piemēram, Krišjānis Kariņš krita nevis savu lidojumu dēļ, bet gan tāpēc, ka sabiedrībai bija apnikusi viņa mūžīgā “izlocīšanās” un vainas grūšana uz citiem. Tieši tāpat sabiedrība aizsūtīja “diplomātiskajā darbā” Solvitu Āboltiņu nevis par ūjināšanu, bet gan par ilgstošu “zīmēšanos”. Atcerēsimies viņas “svinīgo ripas iemetienu” hokeja spēles sākumā. Ūjināšana tikai pielika punktu.
Politiķi ir skatuves priekšplānā, un, tiklīdz skatītājiem (vēlētājiem) viņu spēle kļūst garlaikojoša, viņi sāk neapmierināti plaukšķināt. Sist ar kājām un dzīt viņus nost no skatuves. Lai nāk nākamais sastāvs. Atraktīvāks. Un nāk arī. Ar to pašu rezultātu.
Tikmēr aizkulisēs darbojas suflieri un rekvizitori, kuri aktieriem saka priekšā tekstus un košām etiķetēm aplīmētās konjaka pudelēs lej vīgriežu tēju. Jebkurš teātra režisors pateiks - uz skatuves ir pieci cilvēki, bet izrādi nodrošina vismaz piecdesmit pieci dažādu cehu darbinieki. Tieši tāpat ir ar politiķiem. Valdībā sēž padsmit ministru, bet ierēdniecības aparātā dokumentus ražo tūkstoši.
Aktieri nāk un iet, suflieri un rekvizitori paliek. Tas ir, kariņi un ašeradeni nāk un iet, bet nosacītās bānes paliek. Kamēr šie “mazie” cilvēki ar milzīgajām algām paliks “aiz kadra” un ne par ko neatbildēs, tikmēr valsts pārvaldē nekas nemainīsies. Neatkarīgi no politiķu ievēlēšanas kārtības vai no ievēlēto sastāva.
Ir dzirdēti stāsti par agrāko laiku inženieriem, kuri ir stāvējuši zem tilta arkām to pārbaudes laikā. Respektīvi, par savu uzbūvēto konstrukciju stiprību atbildējuši ar savu galvu. Tieši tāpat vajadzētu būt ar likumprojektu un likumu grozījumu autoriem. Ja pie katra no 70 likumprojekta “tehniskajiem uzlabojumiem” būtu klāt pierakstīts šī “uzlabojuma” autors, tad tagad varētu viņam prasīt - kāpēc viņš šo konkrēto manipulāciju ar vārda “noslēpums” nomaiņu pret vārdu “informācija” veicis. Lai arī atbild. Lai skaidro un pamato.
Tas attiecas ne tikai uz šo likumprojektu. Tas vēl vairāk attiecas uz daudziem citiem, kuros šādi sīki “tehniskie uzlabojumi” praksē var izmaksāt miljonus. Ja būtu zināms katra šāda “uzlabojuma” autors, tad 1) ierēdņi justu lielāku atbildību par savu darbu; 2) tik viegli nepakļautos dažādu lobistu vēlmēm; 3) vienmēr varētu viegli atrast to, kurš vainīgs pie konkrētā likumdošanas brāķa.
Stāsti par to, ka šāda prasība vēl vairāk bremzētu ierēdņu iniciatīvu, jo viņi baidītos no papildu atbildības uzņemšanās, neiztur kritiku. Tieši šī apgalvojuma iekšējā pretrunīguma dēļ. Ja kāds baidās uzņemties atbildību, tad lai iet strādāt tur, kur nekādu atbildību nevajag. Lai gan citur tādu darbu pat grūti atrast. Visur, pat sētniekam un apkopējai, nemaz nerunājot par kasieri veikalā, prasa atbildību par sava darba rezultātu. Sanāk, ka visiem visur jāatbild par darbu. Izņemot ierēdniecību. Izņemot valsts pārvaldē. Viņus no atbildības sargā likums par ierēdniecību.
Lūk, tieši ar šī likuma grozījumu būtu arī jāsāk “lielās pārmaiņas”. Jāpalielina ierēdniecības atbildība. Šādi secinājumi rodas no Kultūras ministrijas virzītajiem grozījumiem likumā par presi.
