…Man bija 16 gadu, un es pirmo reizi aizgāju uz Raimonda Paula koncertu Dzintaru koncertzālē. Atceros dziesmu, kas mani dziļi saviļņoja. “Savāda vasara”. Dziedāja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jutu, ka visapkārt virmo mīlestība. Raimonda Paula pieskārienos klaviertaustiņiem, Noras un Viktora dziedājumā, katrā klausītājā. Arī manī. Tolaik droši vien vēl nesapratu, ka mūzika var radīt mīlestību. Bet laiks tecēja, un es sāku to saprast. Saprast to, ka Raimondu Paulu nevar nemīlēt. Šodien, viņa 90. dzimšanas dienā, es viņu mīlu tāpat kā toreiz, kad man bija sešpadsmit gadu.
Ieskatījos savā datorā. Interviju vai vienkārši sarunu ar Raimondu Paulu man ir desmitiem. Varbūt kāpj pāri simtam. Ne visas sarunas ir publicētas. Tās man vienkārši gribējās saglabāt. Kāds nepabeigts teikums, kāda šaubu ēna, kāds taktisks aizrādījums, sak, tam dziedātājam vajadzēja to augšējo “do” uztaisīt pārliecinošāku… Pauls saliek rokas krusteniski un nogrudzina savu tradicionālo smiekliņu. Nekad neesmu dzirdējusi viņu paceļam balsi. Vienīgi - izbrīnu acīs, ja kaut kas nav noticis tā, kā vajag.
Kad savulaik par Paulu runāju ar Jāni Peteru, viņš teica: “1982. gadā uzrakstīju grāmatu par Raimondu. Vai viņš ir mainījies šo gadu laikā? Jā, viņš ir mainījies, ļoti mainījies. Pamati, protams, ir palikuši. Darba griba, darba spējas, precizitāte, atbildība, sava talanta apzināšanās, arī šaubu apzināšanās, paškritika. Bet izmainījies ir viņa stils. Man šķiet, ka Raimonds jaunībā nēsāja skarbi ironisku masku, aiz kuras labi var paslēpties. Viņš neielaidās emocionālās sarunās, nemēdza jutekļoties un atklāt sirdi. Bet tā jūtīgā sirds “nodeva” viņu jebkurā notī un dziesmā.
Viņš atraisījās tad, kad pieauga viņa meita Anete, - kad viņa kļuva par pieaugušu sievieti, un nākamais mirklis - kad viņš kļuva par vectētiņu divām mazmeitām - Anetes meitām. Manuprāt, mazmeitas Raimonda dzīvē ieņem tikpat svarīgu vietu kā viņa mūzika.
Par to mainīšanos runājot… Viņš no skarba un dzēlīga, mazliet maskēta (lai sevi aizsargātu!) jauna mūziķa, kuram jaunībā piemituši, maigi sakot, pasaules grēki un netikumi, ir mainījies uz akadēmiskas uzvedības mākslinieku, ģimenes cilvēku, vectēvu. Nē, viņš nav kļuvis mietpilsonisks: Raimonds prot savienot savu ģimenisko sirsnīgumu ar skatuvisko momentu.”
Kādā no mūsu sarunām - pirms Latvijas simtgades - vaicāju Raimondam Paulam: kas ir tas, kas viņu aizkustina, domājot par valsts lielo jubileju? “Tie paši dziesmu svētki. Iepriekšējos gados pats esmu ļoti daudz piedalījies svētku organizēšanā, tāpēc zinu vājos punktus. Piemēram, koru dziedātāji. Viņu var pietrūkt. Latviešu amatiermāksla - tā ir unikāla, tā jāsaglabā. Eiropā nekā tamlīdzīga vairs nav. Ja kaut kas ir, tas jau mirst nost. Protams, ārzemēs ir kaut kādi atsevišķi kolektīvi, bet tas nav tā, kā ir pie mums: lauku kultūras namos ir kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri... Cik ilgi mums izdosies to visu uzturēt? Es nezinu. Lūk, tas mani satrauc.”
Bet vai Latvijas simtgade ir citāda, salīdzinot ar pārējām jubilejām? “Nē, nav,” Pauls toreiz atbildēja, “vismaz man personīgi - nav. Man visu laiku ir koncerti, jubilejas gads neatšķiras no citiem. Bet, ja tu neaizraujies ar to lietu, ko dari - vienalga, kādā profesijā strādā, - tad nekas nesanāks.”
Šķiet, neviens nav spējis saskaitīt, cik dziesmu sacerējis Raimonds Pauls, bet zināms, ka viņš ir mūzikas autors vairākiem mūzikliem, trīs baleta izrādēm, vairāk nekā 50 filmām, tostarp “Vella kalpi”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Dāvana vientuļai sievietei”, “Teātris”, “Ilgais ceļš kāpās” un citām, kā arī daudzām teātra izrādēm. Paula dziesmas 11 reizes uzvarēja “Mikrofona” dziesmu aptaujā. Ja Pauls būtu sacerējis vien “Manai dzimtenei” (ar Jāņa Petera vārdiem), jau tad tā būtu viņa mūža slava.
Par politiku Paulam gan īpaši nepatīk runāt, bet fakti paliek fakti: No 1985. līdz 1990. gadam Raimonds Pauls bija LPSR Augstākās Padomes deputāts, arī kultūras ministrs Viļņa Edvīna Breša vadītajā Ministru padomē. 1989. gadā viņu ievēlēja PSRS Tautas deputātu padomē no Latvijas Tautas frontes saraksta. Pauls bija arī Saeimas deputāts.
“Politikas laikus” Pauls gan uzskata par diezgan bezjēdzīgiem, jo tie atņēma laiku jaunradei. Jo Paulam neko citu nevajag: vien klavieres, kas izpauž viņa jūtas, domas, pārliecību. Lai jums daudz baltu dieniņu, Maestro!
