Pagājušajā nedēļā sākās KNAB iniciēts tiesas process, kuru var arī dēvēt par “ārstu lietu”. Apsūdzības celtas pret Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītāju Alekseju Višņakovu, viņa vietnieku Genādiju Ričardu Rusanovu un bijušo RAKUS medicīnas tehnoloģiju direktoru Gintu Cīruli.
Viņi tiek apsūdzēti par svešas mantas iegūšanu ar viltu jeb krāpšanu (Višņakovs), par šīs darbības atbalstīšanu (Rusanovs) un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā (Cīrulis). Spriežot pēc apsūdzības pantiem, apsūdzēto amatiem un KNAB iesaistes, varētu domāt, ka šie “ļaundari” izstrādājuši kādu viltīgu shēmu, kā no valsts izkrāpt miljonus un tos iebāzt savā kabatā. Patiesībā šī “ārstu lieta” lieta ir tik sīka un prozaiska, ka izskatās gluži kā farss. Kā smalka ņirgāšanās par visu mūsu tiesībsargājošo sistēmu.
Īsos vārdos lieta ir šāda (prokuratūras ieskatā): 2024. gada 6. janvārī RAKUS Neatliekamās medicīnas klīnikas kolektīvs aizvadīja neformālu pasākumu - ziemas balli kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Pasākums izmaksāja 14 560 eiro. Telpu, inventāra un personāla noma - vairāk nekā 3000 eiro, 150 personu ēdināšanai vairāk nekā 8000 eiro, vakara vadītājam - 500 eiro, mūziķu grupai - gandrīz 2700 eiro.
Tā kā šo summu ar dalībnieku dalības maksu nevarēja segt, galvenais pasākuma organizētājs Višņakovs devās pie Cīruļa, kurš darbojas ar slimnīcas publiskajiem iepirkumiem, un mudināja Cīruli pierunāt dažādus sadarbības partnerus apmaksāt pasākuma ēdināšanas pakalpojumus. Cīrulis uzrunāja šos uzņēmumus, kuri to bija gatavi apmaksāt (SIA “Tradintek” - 1500 eiro, SIA “Amerikas Baltijas Tehnoloģiju korporācija” - 3000 eiro, SIA “UAB Medus Medical” Latvijas filiāle - 2000 eiro). Tā kā ar šo naudu nav pieticis, Višņakovs ar Rusanovu paņēmuši gandrīz 4500 eiro no RAKUS atbalsta fonda, minēto balli uzdodot par konferenci (dokumentu viltošana un krāpšana).
Kā redzams, visa “viltīgā shēma” saistīta nevis ar kādu personisku bagātināšanos “mantkārīgos nolūkos”, bet gan darbinieku pasākuma finansēšanu. Līdz ar to rodas jautājums: par ko īsti tiesā šos medicīnas darbiniekus?
Pirmajā brīdī var šķist: kā par ko? Par svešas mantas iegūšanu viltus ceļā. Tas ir, par krāpšanu, kā apgalvo prokuratūra. Formāli tā ir, lai gan patiesībā ir tieši otrādi. Viņus apsūdz par neprasmi krāpties. Proti, par neprasmi noformēt dokumentus tā, lai nevienam nebūtu kur piesieties. Lai būtu kā leģendārajā Jāņa Streiča filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kad Mirtas tante pārliecinoši skandēja: “Man visi dokumenti ir kārtībā.”
Šis ir kārtējais uzskatāmais piemērs, kurš liecina: nav svarīga lietas būtība, svarīgi ir, kā tas izskatās uz papīra. Vai visi dokumenti noformēti 100% atbilstoši normatīvajiem aktiem. Visa šī lieta burtiski kliedz: jāprot izvilkt no valsts naudu tā, lai tas kaut formāli atbilstu normatīvajiem aktiem. Tādā gadījumā nekas nebūs. Valsts kontrole var atklāt milzu izšķērdības miljonu eiro apmēros, bet ja papīri noformēti “kā vajag”, tad nekāds KNAB, nekāda prokuratūra tur neko izdarīt nevar.
Šis piemērs liecina par visai bīstamu fokusēšanos uz “piesiešanos sīkumiem”. Burtiskā tiesiskuma apoloģēti var iebilst: nav lielu un mazu pārkāpumu. Visi ir jāizmeklē un jāsoda vienādi. Šim apgalvojumam var tikai piekrist. Taču te ir viens milzīgs bet.
Mazās lietas mēs redzam - ārsti balli cenšas uzdot par konferenci un prasījuši sadarbības partneriem apmaksāt ēdināšanas pakalpojumus - bet kur ir tās lielās? Kur ir tās lietas, kur izšķērdēti vai šaubīgā veidā dažādu firmu kontos aizplūduši miljoni?
Ak tādu lietu nav? Tad ir divas iespējas, divi varianti. Vai nu šādu lietu nav tāpēc, ka viss mūsu valstī notiek tik godīgi un likumīgi, ka nav ko izmeklēt, vai arī KNAB ir kļuvis pārāk bezzobains. Abi varianti nav KNAB labvēlīgi.
Ja korupcija ir de facto izskausta un palikuši tikai sīki tās recidīvi par dažiem tūkstošiem eiro, tad varbūt jāizskata jautājums par KNAB turpmāku lietderību. Ja valstī ar koruptīvajiem noziegumiem viss ir tik lieliski, ka jāsāk ārstus tramdīt par ne tā noformētiem pasākuma (balles vai konferences) izdevumiem, tad jādomā, vai ir vērts tērēt miljonus šīs iestādes uzturēšanai. Ar tādiem sīkumiem, jādomā, tiktu galā arī citas izmeklēšanas iestādes.
Savukārt, ja KNAB ir zaudējis tvēriena asumu un lielo korupcijas zvēru ķeršanas vietā sācis ķerstīt sīkmaņus, tad tas nedara godu KNAB vadībai.
“Ārstu lietas” farss atsedz vēl kādu tīri ētisku problēmu. Kad sākās kovida epidēmija, tad ārstus uz rokām nēsāja. Viņi riskēja un bija pirmajās līnijās. Daudzas ēdināšanas firmas apgādāja neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes ar bezmaksas pusdienām. Mākslinieks Aigars Bikše pie Mākslas akadēmijas ēkas izvietoja skulptūru “Mediķi pasaulei” (“Dakterīte” - paša mākslinieka dotais nosaukums). Nediskutējot par šī darba māksliniecisko kvalitāti, tā vēstījums bija - pateicība mediķiem.
Tagad, kad tie paši neatliekamās medicīnas darbinieki sarīkojuši balli (vai konferenci) un viņu vadītājs naudu savācis ne tādā veidā, kā paredz normatīvie akti, tā kriminālprocess un tiesa. Neviens neko savā kabatā nav iebāzis, bet tik un tā - likuma burts ir negrozāms un svēts.
Nevēlos, lai mani pārprot. Nekādi agrākie nopelni nav attaisnojums nelikumībām. Runa ir par samērojamību. Vai tie daži tūkstoši, kuri ne tā noformēti, ir visas tās juridiskās jezgas vērti? Pat kā precedents, lai citi baidītos? No kā? No tā, ka jāprot viltīgāk noformēt papīrus, rīkojot balli/konferenci? Kāds no tā labums sabiedrībai?
