Ceturtdienas Saeimas sēdē plānots izskatīt un nodot komisijām grozījumus Imigrācijas likumā. Kādas izmaiņas šie grozījumi paredz?
Imigrācijas jautājums pasaulē kļūst arvien aktuālāks, jo arī Rietumos cilvēki pamazām nonāk pie apjausmas, ka, tāpat kā ūdens plūst uz leju, tā cilvēki plūst tur, kur labāki dzīves apstākļi. Tā kā septiņi miljardi cilvēku dzīvo sliktākos apstākļos nekā tas nosacītais miljards, kas dzīvo Rietumos, tad, turot rokas klēpī un neko nedarot, šie “labākie dzīves apstākļi” Rietumos drīz vien var arī izbeigties.
Latvija piedzīvoja ļoti smagu imigrācijas vilni okupācijas periodā, un šīs imigrācijas sekas joprojām būtiski ietekmē ne tikai mūsu ikdienas dzīvi, bet arī politisko izkārtojumu. Tāpēc Latvijā cilvēki pret jebkādu pielaidību imigrācijas jautājumos ir visai atturīgi. Arī citu Rietumeiropas valstu pieredze liecina, ka liels skaits imigrantu no trešajām valstīm rada papildu slodzi gan sociālajiem dienestiem, gan tiesībsargājošajām struktūrām.
Ir svarīgi saprast, kāpēc tas tā notiek, jo publiskajā telpā dažkārt nākas saskarties ar izteikti rasistiskiem, antihumāniem un civilizētā sabiedrībā nepieņemamiem izteikumiem, kas objektīvi lej ūdeni uz šīm imigrācijas dzirnavām, jo tādējādi stingra antiimigrācijas politika sāk asociēties ar rasismu, rupjību un zemu intelektu. Tāpēc par šīm tēmām jārunā maksimāli korekti, saglabājot cilvēcību.
Pēdējo piecpadsmit gadu laikā migrantu (bēgļu/patvēruma meklētāju) transportēšana uz Eiropu (šoreiz runāsim tikai par Eiropas problēmām) ir kļuvusi par milzīgu un ārkārtīgi ienesīgu biznesu. Cilvēki no trešajām valstīm ir gatavi maksāt prāvas summas cilvēku kontrabandistiem, ir gatavi pārvarēt lielas grūtības, tai skaitā riskējot ar dzīvību, lai tikai tiktu iedomātajā leiputrijā.
Jāatceras, ka daudzviet Āfrikā jau 100 eiro mēnesī skaitās samērā pieklājīga alga, ņemot vērā vispārējo bezdarbu un regulāru ienākumu trūkumu. Informācija, ka Eiropas Savienībā pat minimālā alga daudzviet pārsniedz 1000 eiro mēnesī, daudziem rada šo ilūziju par “tur esošo paradīzi”. Tas, ka vislētākais būcenis Parīzes vai Berlīnes nomalē maksā vismaz 500 eiro mēnesī, kaut kā aizslīd gar ausīm. Tāpat kā tas, ka visparastākais sendvičs maksā astoņus eiro.
Rezultātā tad, kad cilvēks ir pārdevis visu savu iedzīvi dzimtenē, samaksājis starpniekiem, pārvarējis neskaitāmas grūtības, riskējis ar dzīvību un beidzot nonācis savā sapņu zemē - Eiropas Savienībā, drīz vien atklājas, ka dzīve šeit nemaz nav tik pasakaina un jauka, kā bija skatīts saldajos sapņos. Bieži vien seko smaga vilšanās.
Mana paša personiskā pieredze, ceļojot ārpus Eiropas, kā arī citur dzirdētā un lasītā informācija ļauj teikt, ka turienes cilvēkiem sociālais statuss (tas ir, kā viņi izskatās citu acīs) ir vēl nozīmīgāks nekā Rietumu cilvēkiem. Atzīt, ka Rietumos laimi neesi atradis un dzīvo vēl smagākos apstākļos nekā dzīvoji pirms tam savā dzimtenē, ir gandrīz neiespējami.
Protams, ir cilvēki, kuri atrod pietiekami labu darbu, iedzīvojas un ar jauno dzīvi Rietumos ir apmierināti. Taču netrūkst to, kuri ir vai nu smagi vīlušies, vai arī nopietni strādāt nekad nemaz nav gribējuši. Tieši viņi iztiku sāk pelnīt vispirms puslegāli (dažādi ielu tirgotāji), bet pēc tam jau tīri nelegāli (narkotikas, sutenerisms un tamlīdzīgi).
Kāpēc izprast šo kriminālās vides veidošanās mehānismu ir tik svarīgi? Tāpēc, ka šis mehānisms ir universāls. Visur tas ir nostrādājis pēc šī viena šablona, bez izņēmuma. Katrs, kas ir bijis kādā Rietumeiropas lielpilsētā, šo imigrācijas ēnas pusi būs pamanījis. Nav nevienas Rietumeiropas lielpilsētas, kurā nebūtu problēmu ar šiem migrantiem.
Latvija (Rīga) pagaidām ir tajā fāzē, kad jaunāko laiku migranti uzvedas klusi un mierīgi. Viņi vai nu mācās vai cītīgi strādā, piegādājot pārtiku, vai arī abas šīs darbības savieto. Taču šis šķietamais miers mūs nedrīkst iemidzināt. Jo tieši tāpat kā cilvēki plūst uz vietām, kur labāki dzīves apstākļi, viņi no vietām, kur nopelnīt grūti, plūst uz vietām, kur nopelnīt vieglāk.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visu dienu braukāt ar velosipēdu, izvadājot pārtiku, ir grūti. Tā nopelnīt neko daudz nevar, bet, iesaistoties kādās kriminālās darbībās, pie lielākas naudas var tikt daudz vieglāk. Pietiek tikai dažiem procentiem no šiem migrantiem uzkāpt uz šīs kriminālās takas, kā kopējā situācija būtiski mainās. Tā, kā to redzam daudz kur Rietumeiropā.
Tas nozīmē, ka Imigrācijas likums ir jāveido tā, lai būtu mazāk iespēju pie mums legāli ieceļot bez skaidriem ienākuma avotiem. Uz to būtu jāvērš īpašais uzsvars. Jo tajā pašā Indijā dzīvo milzīgs (vairāk nekā 100 miljonu) iedzīvotāju slānis, kuri ir turīgāki nekā mūsu pašu caurmēra Mārupes privātmāju saimnieki. Šo turīgo indiešu bērnu mācības mūsu augstskolās tikpat kā nekādu apdraudējumu nerada.
Diemžēl līdzšinējā prakse liecina, ka tieši studijas dažās augstskolās rada lielākos imigrācijas “caurumus”, pa kuriem iebrauc cilvēki bez turīgas aizmugures. Tiek samaksāta mācību maksa (kas bieži vien ir mazāka, nekā būtu jāmaksā cilvēku kontrabandistam), un cilvēks jau ir legāli ES. Nevēlos ne uz vienu mest aizdomu ēnu, bet nav noslēpums, ka ne visi atbraukušie “studenti” patiesi ir atbraukuši ar mērķi mācīties. Pat ja šāds mērķis ir, bet viņiem nav pietiekami turīgi vecāki, kas šo apmācības procesu finansē, tad bieži vien “studijas” pārvēršas izdzīvošanas maratonā, 12 stundas dienā izvadājot picas.
Vai grozījumi Imigrācijas likumā, kurus ceturtdien sāks skatīt Saeimā, šos “caurumus” aizdrīvēs? Tā redakcija, kuru piedāvā Iekšlietu ministrija, manuprāt, neaizdrīvēs neko. Šie grozījumi ir pārsvarā tīri tehniski, to galvenā jēga ir atvieglot atsevišķus administratīvos procesus.
Piemēram, vēl vairāk atvieglot konsulāros dienestus, izskatot ilgtermiņa vīzu pieprasījumus. Proti, nodot ārpakalpojumā iesniegto datu pārbaudi. Tādējādi vēl vairāk samazināt konsulāro dienestu atbildību par vīzu piešķiršanu. Lai ar datu pārbaudi nodarbojas kaut kādas firmas, kuras atnesīs uz vēstniecību vīzu gribētāju pases un konsulārais dienests viņiem šīs vīzas iedos atbilstoši šo firmu rekomendācijām.
Likumprojekta anotācijā īpaši uzsvērts, ka “dokumentu īstuma pārbaude neprasītu papildu valsts budžeta līdzekļus, jo maksājumus ārpakalpojumu sniedzējam veic ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasītājs vai viņa uzaicinātājs”. Praksē tas nozīmē, ka šie ārpakalpojuma sniedzēji reklamēsies apmēram šādi: samaksājiet tik un tik, un mēs jums nokārtosim ilgtermiņa vīzu uz ES.
Sanāk tā: jo vairāk vīzu noformēts, jo lielāka viņu peļņa. Kas notiek tālāk, kad vīza un nauda saņemta, šos starpniekus vairs neinteresē.
Kā jau minēju, gandrīz visi grozījumi Imigrācijas likumā ir tehniskas dabas. Proti, novērš pretrunas starp atsevišķiem likuma punktiem un novērš atsevišķas reālās dzīves neatbilstības likuma burtam. Piemēram, tiek rosināts atcelt normu, kas paredz iespēju saņemt termiņuzturēšanās atļauju, ja ārzemnieks iegādājas īpašam mērķim noteiktus bezprocentu valsts vērtspapīrus par 250 000 eiro un samaksā valsts budžetā 38 000 eiro. Vai arī tiek rosināts nedot uzturēšanās atļaujas personām, kuras kā ieganstu izmantojušas bērna esamību, bet ir reģistrētas kā uzturlīdzekļu parādnieki vai arī neveic bērna ikdienas apgādību.
Tādi tehniskas dabas ir gandrīz visi ierosinātie grozījumi. Nekādas nopietnas politiskas izmaiņas imigrācijas politikā šie grozījumi neparedz. Uzsveru, nekādas.
Tas nozīmē: gaidīsim, kad pie mums parādīsies kādas nopietnas ar imigrāciju saistītas problēmas, un tad arī tās risināsim. Kā mēdz teikt: kamēr ūdens mutē nesmeļas, tikmēr izliekamies, ka viss kārtībā, ak, cienījamā kundze.
