Nupat ir apritējuši 35 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) pieņēma “Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Kādām ērkšķainām takām cauri ir lauzusies Latvijas tautsaimniecība, kas ir sasniegts, un ko gaidām no nākotnes?
1990. gadā, jaušot drīzo PSRS sabrukumu un Latvijas atsvabināšanos, daudziem bija ilūzijas, ka, tiklīdz valsts kļūs brīva, tā uzreiz viss plauks un zels, Dānija un Anglija atkal pirks latviešu cūkas un sviestu, visi būs turīgi. Taču izrādījās, ka tik skaisti nav - tauta mentāli bija zaudējusi spēju rīkoties tirgus ekonomikā, trūka tam zināšanu un apsviedīguma. Kaut ko noblēdīt vai pievākt - tam prāta pietiek, taču uztaisīt noturīgu biznesu prot tikai daļa ļaužu.
Pirmie gadi brīvībā bija skarbi - Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) 1991. un 1992. gadā piedzīvoja kritienu, un tā “negatīvais pieaugums” pret 1991. gadu bija mīnus 33%. Tas ir pat daudz smagāk nekā 2022. gads Ukrainai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma. 1990.-1993. gadu raksturo straujš inflācijas kāpums, sasniedzot hiperinflācijas līmeni, un ekonomiskā lejupslīde, aktivitātei 1992. gadā samazinoties gandrīz par trešdaļu. Cenšoties mazināt inflāciju, 1992. gadā tika ieviests Latvijas rublis, bet 1993. gadā apgrozībā tika laists lats.
Zemkopības nozarē sākotnēji dibinājās paju saimniecības, taču kopuscūka nebarojās un tās pajuka. Viens no retajiem gadījumiem, kad privatizācija notika, ja tā var teikt, godīgi, bija Jelgavas cukurfabrika, kurā zemnieki ieguva akcijas un kādu laiku visnotaļ labi pelnīja visi. Diemžēl ekonomika mēdz būt daļēji plānota arī kapitālismā, un Eiropas Savienībā (ES) cukura ražošana ir stingri regulēta. Latvijas cukurfabrikas kļuva liekas un tika slēgtas, tomēr arī tad zemnieki nepalika bešā un saņēma kompensācijas.
Šovasar atkal bijušo cukurbiešu lauku vietā Zemgales līdzenumā viss būs dzeltens - aug rapsis.
Tomēr daudzviet Latvijā aina nav pievilcīga - uz burvīgu dabas ainavu fona vīd pamestas cūku fermas un graudu kaltes, pamestas viensētas.
Par milzīgu slogu kļuva monstrozās rūpnīcas un fabrikas, kas iepriekš bija PSRS plāna ekonomikas “flagmaņi”, bet jaunajos apstākļos izrādījās nekam nederīgas, neproduktīvas, neglābjami novecojušas. Tā kā Latvijā eļļainu kluču ražošana tirgum, kura vairs nav, un no modes sen izgājušu bikšu šūšana bija lielākos izmēros nekā Lietuvai un Igaunijai, ražošanas pārtraukšana atstāja negatīvas sekas arī uz makroekonomiskajiem rādītājiem - reālā IKP indekss deviņdesmitajos gados bija zemākais starp Baltijas valstīm.
Labāk veicās ostām, kas ilgu laiku pelnīja no tranzīta, kamēr nesabojājās Latvijas attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju.
1994.-1999. gadā notika tautsaimniecības makroekonomiskā stabilizācija, kas deva impulsu ekonomiskās izaugsmes atjaunošanai, un šajā laikā veiktās reformas lika pamatu tautsaimniecības modernizācijai.
Tomēr 1995. gadā sprāga piramīdfirmu burbulis, un bojā gāja arī komercbankas, kas bija uzvedušās kā piramīdas. Tas Latvijas attīstību stipri sabremzēja.
No vēlākām krīzēm atzīmējama Krievijas finanšu krīze ap 1998. gadu, kas neganti skāra arī Latviju, jo tolaik bija daudz lielāks ekonomisko attiecību apjoms ar kaimiņvalsti nekā tagad.
Deviņdesmitajos bija cita mode, citi paradumi. Datori bija, taču tie bija dārgi. Ekstrēmi dārgi, ja salīdzina ar mūsdienām, bija telekomunikāciju pakalpojumi. Ap 1995. gadu bija tāds, ar šā laika acīm skatoties, dīvains saziņas veids - peidžeri. Bet tas ātri izbeidzās, jo aizvien vairāk ļaužu sāka varēt atļauties mobilos tālruņus - tiesa, toreiz tie izskatījās kā ķieģeļi ar antenām.
Tautsaimniecību bremzēja arī tāda pretīga parādība kā rekets - gods kam gods, tiesībsargājošajām iestādēm izdevās sašķelt un likvidēt lielākos bandītu grupējumus, nepieļaut bijušo PSRS republiku etnisko mafiju ieperināšanos Latvijā.
2000.-2004. gadā, Latvijai tuvinoties ES, norisinājās arī pakāpeniska ekonomiskās vides un tiesību aktu saskaņošana ar ES prasībām. Nostiprinoties pārliecībai par ekonomisko reformu neatgriezeniskumu, auga arī investīciju ieplūde, kas ļāva pilnībā izpausties Latvijas tautsaimniecības potenciālam.
Šajā laikā samērā skaļi skanēja uzņēmēju un ekonomistu prasība devalvēt nacionālo valūtu, tomēr Latvijas Bankas prezidents Einars Repše spītīgi palika pie sava un latu nedevalvēja.
Ap gadsimtu miju lielākās bankas nonāca ārvalstu banku īpašumā, kas nodrošināja šīm bankām piekļuvi mātesbanku finanšu resursiem, un tas bieži bija ar izdevīgākiem nosacījumiem, nekā mēģinot aizņemties tieši starpbanku tirgū. Turklāt Zviedrijas bankas, pārņemot savā īpašumā Latvijas lielākās bankas, nolēma izvērst aktīvu darbību visās Baltijas valstīs un, Baltijas valstīm pievienojoties ES, uzskatīja šo valstu tirgu par daļu no sava iekšzemes tirgus.
Analizējot tā laika tautsaimniecību, ekonomisti Mārtiņš Bitāns un Vilnis Purviņš raksta: “Latvija pirms pievienošanās ES sasniedza labus ekonomiskās izaugsmes rādītājus, tomēr vienlaikus pirmās pazīmes liecināja, ka, neveicot preventīvas darbības, makroekonomiskā situācija valstī ar laiku var pasliktināties un notikt ekonomikas pārkaršana (pārāk strauja ekonomiskā izaugsme, kam seko tikpat straujš ekonomiskās aktivitātes kritums). Bija vērojamas arī pirmās ekonomiskās politikas veidotāju viedokļu atšķirības - līdz 20. gs. beigām tā tika veidota ar galveno mērķi nodrošināt valstī makroekonomisko stabilitāti, bet, tuvojoties dalībai ES, fiskālā politika arvien vairāk tika veidota nolūkā panākt arvien straujāku ekonomisko izaugsmi valstī, rūpes par makroekonomisko stabilitāti atstājot monetārās politikas ziņā.”
2007.-2010. gadā pasaulē izcēlās globāla krīze. Viens no krīzes cēloņiem bija mājokļu tirdzniecības spekulatīvie burbuļi, kas sāka plīst ASV 2006. gadā. Tas izraisīja līdzīgus ekonomiskus procesus daudzās citās valstīs un izpaudās kā finansiālas neveiksmes un globālas kredīta problēmas. Krīze iekustināja fundamentālas sabiedrības pārmaiņas, kas ietekmēja patērētāju ieradumus, sabiedrības vērtības un attiecības. Latvijā šo krīzi sauca par “dižķibeli”. 2008. gada otrajā ceturksnī Latvijas IKP samazinājās par 0,2%, bet pirmajā ceturksnī IKP bija nokritis par 0,3%. Strauji saruka nekustamo īpašumu un būvniecības tirgus.
Daudzu valstu valdības atzina, ka ir iestājusies recesija jeb lejupslīde - tas ir tad, kad vērojams vērtspapīru kursa kritums, samazinās IKP pieaugums. Saasinās bezdarba un sociālās problēmas. Finanšu krīze radīja krīzi visā tautsaimniecībā. Latvijai kaut kā šī “dižķibele” bija īpaši sāpīga, un vēl daudzus gadus Latvijas valdības locekļu runās bieži skanēja frāzes par fiskālo konsolidāciju, kas nozīmēja to pašu, ko “jostu savilkšana”. Latvijas iedzīvotāju emigrācija plaši sākās jau pēc Latvijas uzņemšanas ES, bet “dižķibeles” laikā tā vēl pastiprinājās - daudzi desmiti tūkstošu ļaužu netika vairs galā ar savām finanšu problēmām un devās meklēt jaunu dzīvi ārzemēs - pārsvarā uz Īriju un Lielbritāniju. Nav iespējams pateikt, cik konkrēti iedzīvotāju ir pametuši Latviju, jo ir brīva darbaspēka kustība, cilvēki ceļo, mācās ārzemēs, dažs strādā citur kādus mēnešus un atgriežas, cits paliek tur uz visiem laikiem, vēl ir tādi, kas, izmantojot internetu, strādā Latvijā, bet dzīvo citur. Viena daļa iedzīvotāju jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos devās uz Krieviju vai citām bijušajām PSRS republikām. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kopš 1991. gada līdz 2017. gadam iedzīvotāju skaits samazinājās par 600 tūkstošiem un arī pašlaik nepieaug - ne tik daudz emigrācijas, kā zemās dzimstības dēļ. Migrācijas bilance, ja kas, ir tāda, ka atbraukušo ir vairāk nekā aizbraukušo. Pašlaik Latvijā dzīvo aptuveni 1,9 miljoni cilvēku.
2002. gada 21. novembrī NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmē Prāgā Čehijā Latvija kopā ar citām sešām kandidātvalstīm tika uzaicināta pievienoties NATO. Tādējādi aizsākās pēdējais posms, pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti 2004. gadā.
Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai notika 2004. gada 1. maijā. Latvija kļuva par vienu no tolaik 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Eiro ieviešana Latvijā notika 2014. gada 1. janvārī - latu apmainīja pēc kursa 1 EUR = 0,702804 LVL. Skumji tas bija daudziem tiem, kam alga latos kļuva par algu eiro, bet skaitlis palika tāds pats.
Līdz 2018. gadam valsts nepietiekami uzraudzīja ar nerezidentu klientu apkalpošanu saistītos riskus - Latvija ar risku pārvaldību strādāja vāji. Tāpēc Eiropas Padomes (EP) noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas “Moneyval” vērtējumā 2018. gadā Latvija saņēma brīdinājumu, ka tiks iekļauta “pelēkajā sarakstā”.
Latvijas valdība darīja visu, lai tajā nenonāktu, bet arī stipri pārcentās - tā sauktais finanšu kapitālais remonts, ko veica Finanšu izlūkošanas dienests, atstāja stindzinošu iespaidu uz komercbankām, kurām tika noteiktas visstingrākās prasības, kuru neizpildes gadījumā draudēja skarbi sodi. Rezultātā komercbankas sāka neatvērt kontus pat bez kāda pamata. Necik labi tas neatsaucās arī uz kopējo tautsaimniecības attīstību. Izsniegto kredītu apjoms Latvijā šobaltdien ir vismazākais starp Baltijas valstīm, bet iespēja kreditēties ir ekonomikas dzinējspēks.
2019. gadā pasauli satricināja jaunā plaušu slimība Covid-19, kas nākamajā, 2020. gadā radīja spēju IKP kritumu visās ES valstīs un arī Latvijā. Latvijas varas iestādes iedzina ļaudis mājsēdē, ar administratīvām metodēm spieda vakcinēties pat tos, kuri kovidu nupat pārslimojuši, ieviesa absurdus ierobežojumus, kad lielveikalā pārtiku var nopirkt, bet sadzīves preces un bērnu mantiņas nevar.
Kovids vismaz Latvijā un tuvajās valstīs piepeši pazuda no informatīvās telpas kā nebijis 2022. gada 24. februārī, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Visas domas nu bija vērstas uz Ukrainu.
Krievija bija iecerējusi Ukrainu pakļaut teju vai trijās dienās, bet ukraiņi nepadevās, un karš turpinās jau vairāk nekā trīs gadus.
Agrāk Latvija paļāvās uz to, ka ir NATO dibināšanas līguma 5. pants, kas paredz, ka, ja vienā valstī iebrūk svešs karaspēks, tad NATO nāks palīgā. Taču pašlaik rodas šaubas, vai tā tiešām būs, tāpēc jābruņojas arī pašiem. Latvija ir iecerējusi kāpināt aizsardzības budžetu līdz 5% un vairāk. Tam vajag naudu. Kur šo naudu ņemt? Var mazināt birokrātiju, var aizņemties, var pacelt nodokļus. Tā nav liela izvēle.
35 gados Latvijas ekonomika ir kūlusies kā nu mācējusi, no krīzes uz krīzi, no eiforiska kāpuma uz dziļu kritienu. Paradoksāli, ka Latvijā starp Baltijas kaimiņiem ir viszemākā iedzīvotāju reālā pirktspēja, taču cenas pārtikai, zālēm un citām precēm ir augstākās. Pārtikas preču cenas pārsniedz vidējo ES līmeni, taču līdz vidējam ES turības līmenim Latvijai vēl tālu jo tālu.
Tomēr Latvija attīstās - aizvien vairāk digitalizējas, rodas jaunas ražotnes, tiek meklētas jaunas nišas, lēni, bet aug produktivitāte. Kremt tikai tas, ka makroekonomikas sportā daudzos rādītājos ir atpalikšana no kaimiņiem. Lietuva izaugsmē ir apsteigusi gan mūs, gan igauņus.
Ja ņem pa nozarēm, tad tikai retā saražo vairāk pievienotās vērtības un spēj sniegt vairāk pakalpojumu nekā Igaunijā un Lietuvā.
Latvija 2024. gada sākumā turējās braši, taču gadu noslēdza ar 0,4% IKP kritumu. Par recesiju gan to tā īsti nevar saukt, jo bija pērn dažas ķezas, kuras šogad, cerams, tiks pārvarētas - galvenokārt tas tāpēc, ka aizkavējās investīciju projekti.
Tomēr nākamība satrauc. Kas būs, ja ASV prezidenta Donalda Trampa iecerētie tarifi stāsies spēkā? Latvijai ar ASV ir niecīgs savstarpējās tirdzniecības apjoms, taču, ja tarifi tiks noteikti Vācijas un Anglijas produkcijai, cietīs arī Latvija.
Tie ir jauni izaicinājumi, jauns pavērsiens, ar ko nāksies tikt galā.
35 gadu laikā Latvija ir daudz sasniegusi - lai arī valdības ir lamātas no panckām ārā, cauri brikšņiem un nātrēm, kā pa celmiem un klupšus, ir iets uz priekšu un virziens ir bijis pareizais. Padomju laikā bija “garšīgais plombīrs”, taču derdzīga, smacējoša bija PSRS iekārta un tās slimā ekonomika. Tagad ir iespējas un brīvība, tikai jāprot to izmantot.
