Reizēm var vien izbrīnā atplest muti un ilgi to neaizvērt, redzot un dzirdot kādu publisku aplamību, kas skar ne tikai vienu vai dažus cilvēkus, bet pat veselu tautu. Tā šoreiz notiek ar Misiņa bibliotēku, ko daži kultūrdarboņi taisās “iepludināt”, izšķīdināt Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas Speciālo krājumu nodaļā, nepaturot, faktiski izmetot mēslainē Jāņa Misiņa – slavenās, unikālās bibliotēkas dibinātāja un veidotāja – vārdu. Ko par to domā LU profesore Janīna Kursīte-Pakule un Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze?
Jāņa Misiņa izveidotais latviešu grāmatu un citu iespieddarbu krājums ir neapšaubāms nacionālo vērtību sakopojums, kurā atrodas Latvijas vēstures, kultūras un zinātnes drukātie darbi un rokraksti. Mēdz teikt, ka Krišjānis Barons sakrāja un izglāba tūkstošiem latviešu tautasdziesmu, savukārt Misiņš bija tas, kurš meklēja un saglabāja visu, kas rakstīts latviešu valodā, tostarp ne tikai grāmatas, bet arī kalendārus, skatu kartes un citus drukas darbus.
Nule tīmeklī parādījās ziņas, ka Misiņa bibliotēkas krājumi tiek “iepludināti” LU bibliotēkas Speciālo krājumu nodaļā. LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” šo ziņu apstiprināja, uzsverot, ka Misiņa bibliotēkas krājumu nepieciešams digitalizēt. Kuram gan pret digitalizāciju būtu iebildumi? Tas ir normāls process, taču tāpēc nav jālikvidē Latvijas kultūras un vēstures fenomens - Misiņa bibliotēka, kurā ir vairāk nekā 1,5 miljoni grāmatu, periodikas, kalendāru, rokrakstu vienību.
Protams, nav runa par šo vienību, piemēram, sadedzināšanu, taču Misiņa vārda noņemšana, padarot šo krājumu par anonīmu apkopojumu, izskatās pēc tā faktiskas iznīcināšanas. Turklāt šim aktam nav nekādu profesionālu argumentu, lai ticami pierādītu, ka Misiņa bibliotēka ir jāiepludina, faktiski jāizšķīdina LU bibliotēkā.
Misiņa bibliotēku ir nodoms iekļaut LU krājumos, nonivelējot to uz “kaut kādiem drukas izdevumiem”, nepaturot Misiņa vārdu, nepaturot Misiņa bibliotēkas unikalitāti, nepaturot to kā atsevišķu nodaļu LU bibliotēkā. Un šis barbariskais akts notiek latviešu grāmatniecības piecsimtgadē, kā arī Misiņa bibliotēkas jubilejas gadā: pirms 140 gadiem Misiņš atvēra savu nu jau unikālo bibliotēku, bet pirms 100 gadiem padarīja to pieejamu Rīgas iedzīvotājiem.
Janīna Kursīte-Pakule izstāstīja, ka ir rīkojums LU, kurā rakstīts, ka šā gada 1. jūnijā beigs eksistēt Misiņa bibliotēka un tiks likvidēta Misiņa bibliotēkas direktores darbavieta. 22. maijā tiek sasaukta Universitātes bibliotēkas padomes sēde, lai šo rīkojumu acīmredzot apstiprinātu. “Bet vajadzēja sākt ar to, lai šo situāciju izanalizētu. Domāju, ka šī situācija ir svarīga gan rakstniekiem, gan žurnālistiem. LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš LR raidījumā izteicās, ka ir vajadzīga dzīva bibliotēka. Nu, labi. Bet kādā veidā Misiņa vārds traucē bibliotēkas digitalizēšanai? Nojaušu, ka nav saprasts, ko nozīmē Misiņa vārds,” saka Janīna Kursīte. “Ja Latvijas valstij kultūra un izglītība ir svarīga, tad nedrīkst izsvītrot simboliskos kultūras cilvēku vārdus un aizstāt tos tikai ar hokeja komandas spēlētājiem, kurus es bezgalīgi cienu. Kāpēc tad mums eksistē kultūras kanons, kurā iekļauti kultūras cilvēki?”
Vēl Janīna Kursīte atgādina: “1925. gadā tiek noslēgts līgums starp Jāni Misiņu un Rīgas pilsētu, notārs ir nākamais prezidents Gustavs Zemgals - ar noteikumu, ka Misiņa bibliotēka tiek nodota publiskai lietošanai, tai jāsaglabā Misiņa vārds. Tā top nosaukta par zinātniski publisku bibliotēku. Misiņš nenoliedz papildināt krājumus. Var teikt, ka šis dokuments ir testaments. Latvieši toreiz parakstīja līgumu, bet šodien mēs par to negribam dzirdēt? Un kāda tādā gadījumā ir mūsu attieksme pret iespējamiem mecenātiem?”
Protams, lasītāju skaits samazinās, tas notiek visā pasaulē. Bet digitalizāciju nav iespējams paveikt vienā dienā, un Kursīte ir pārliecināta, ka digitalizēt Misiņa bibliotēkas krājumus nāksies gadiem. “Pagaidām neesmu dzirdējusi, ka valdība būtu piešķīrusi līdzekļus digitalizācijai,” teic Kursīte. Viņa piebilst, ka, runājot ar LU rektoru Gandaru Bērziņu, viņa sapratusi, ka šāds rīkojums faktiski likvidēt Misiņa bibliotēku ir pārpratums, jo, lai pieņemtu šādu lēmumu, ir jāsasauc humanitārās jomas pārstāvji, arī bibliotēkas pārstāvji. Misiņa bibliotēkas nosaukums un pati bibliotēka ir jāsaglabā - tas ir solījums, ko Kursīte sapratusi no Bērziņa.
Edvards Virza savulaik ir teicis, ka Misiņa bibliotēka ir latviešu tautas garīgā bagāža, kas salikta plauktos vienkopus vienā telpā. Bet augšminētajā rīkojumā nekas nav pateikts nedz par Misiņa vārda saglabāšanu, nedz par to, kas notiks ar pašu krājumu. “Mēs kā sabiedrība esam atbildīgi par to, ka Misiņa bibliotēkas krājumi netiks kaut kur aizvesti. Ja mēs gaidīsim to mirkli, ka vilciens būs jau aizgājis, mēs varam zaudēt visu, un tad būs par vēlu klaigāt,” brīdina Kursīte.
Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze atgādina, ka saskaņā ar Misiņa testamentu paša Misiņa vārds ir jāsaglabā. “Otrā lieta, kas ir ļoti svarīga: Misiņa bibliotēka ir vecākā Rīgas bibliotēka. Ja kāds grib iznīcināt šo kā zīmolu, tad tas ir traģiski. Misiņš ir gana leģendārs cilvēks, un viņa piemiņu paslaucīt patrepē - tas ir nepareizi. Protams, Misiņa bibliotēku kā nelielu lādīti var ielikt kādā lielākā lādē, nevis izsaimniekot kolekcijas pa kaut kādiem fondiem,” teic Jundze.
Viņš atceras, ka visa nauda tika atdota Gaismas pils - galvenās bibliotēkas ēkas - projektēšanai, celšanai un iekārtošanai, savukārt Misiņa bibliotēka palika ka bārenīte, kurai naudu neviens nedeva. “Misiņa bibliotēka nīkuļoja, tur nebija nekādas attīstības, bija tikai daži datori,” stāsta Jundze, “tā ka tur joprojām ir vajadzīgs remonts - visādā ziņā. Bet Misiņa bibliotēka nav kura katra bibliotēka, tai ir sava vēsture. Un teju katram rakstniekam tur ir ko atrast. Savulaik uz Misiņa bibliotēku nāca daudz rakstnieku, atceros, Māris Čaklais tur defilēja savā sarkanajā žaketē, rakstnieki dāvināja savas grāmatas bibliotēkai. Nebūtu labi, ja visus notikumus un visus bibliotēkas eksponātus vienkārši izšķīdinātu kāda lielākā masā.”
Par Uldi Zariņu Jundze izsakās gana atzinīgi: “Ja bibliotēkā kaut kas jāreformē, tad Uldis būtu piemērots šim darbam. Viņam ir Nacionālās bibliotēkas pieredze. Bet jāņem vērā, ka LU nekad nav bijusi īpaši draudzīga humanitāriem pētījumiem. Un vēl. Ceru, ka iespējamā Misiņa bibliotēkas reorganizācija tomēr nenozīmēs trulu likvidāciju. Rakstnieki un zinātnieki, kuri smeļas informāciju Misiņa bibliotēkā, nav nekādi atpakaļrāpuļi, kuri vēlas apturēt progresu, viņi vienkārši vēlas saglabāt tradīcijas, jo nav mums tāda otra Jāņa Misiņa un nav mums tādas otras bibliotēkas.”
