Saskaņā ar “The Insider” datiem, pēdējo divu gadu laikā Turcijā dzīvojošo krievu skaits ir samazinājies gandrīz uz pusi - no 154 000 2023. gadā līdz aptuveni 85 000 2025. gadā.
Turcija savulaik bija populārākais galamērķis krieviem, kuri bēga no valsts pēc tam, kad prezidents Vladimirs Putins sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, tomēr tagad situācija sāk mainīties - tas ir saistīts ar to, ka inflācija Turcijā ir gandrīz 33 procenti un mājokļu cenas, saskaņā ar valsts centrālās bankas datiem, pēdējā gada laikā ir pieaugušas par vairāk nekā 30 procentiem.
No valsts aizbrauc arī ilgtermiņa iedzīvotāji, tostarp daži, kas Turcijā dzīvojuši desmit vai vairāk gadu.
Stambulā dzīvojošā Irina Nepljueva pastāstīja, ka daudziem viņas paziņām Stambulā un Antaljā ir atteikts atjaunot uzturēšanās atļaujas, pat ja viņiem pieder nekustamais īpašums vai viņi Turcijā ir dzīvojuši piecus līdz desmit gadus.
"Dzīvot bez uzturēšanās atļaujas nozīmē kļūt par nelegālu imigrantu. Ne visi tam ir gatavi," viņa teica.
Krievijas diplomāti Ankarā ir norādījuši uz papildu šķēršļiem: dažos rajonos ārzemniekiem tagad ir aizliegts pirkt un īrēt nekustamo īpašumu, ir palielināti nodokļi ārzemniekiem un ir pastiprināta migrācijas kontrole. 2024. gada augustā Turcijas iekšlietu ministrs Ali Jerlikaja paziņoja, ka valdība pilnībā pārtrauks īstermiņa uzturēšanās atļauju izsniegšanu tūristiem.
Papildus finansiālajam un birokrātiskajam spiedienam emigranti ziņo arī par sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanos, ilgām gaidīšanas reizēm slimnīcās, netīrību uz ielām un smēķēšanu sabiedriskās vietās - šie apstākļi liek dažiem krieviem atgriezties mājās, bet citi pārceļas uz tādām valstīm kā Serbija, Portugāle, Spānija un dažos gadījumos arī uz Gruziju.
Izdevums “The Economist” raksturoja politisko bēgšanu no Krievijas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī kā lielāko masveida bēgšanu no valsts kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.
Kazahstāna un Serbija katra uzņēmusi aptuveni 150 tūkstošus krievu emigrantu, Armēnija - aptuveni 100 tūkstošus, Turcija - 90 tūkstošus, Izraēla - vairāk nekā 70 tūkstošus, Eiropas Savienība - gandrīz 60 tūkstošus un Amerikas Savienotās Valstis - aptuveni 30 tūkstošus.