Vēl vakar rakstīju par to, ka šobrīd Latvijas politiskajā vidē modes tēma ir “valsts pārvaldes izdevumu samazināšana”, bet šodien jau jauns modes kliedziens: ministriju apvienošana.
Kā tas modes pasaulē mēdz būt, tas nav nekas jauns. Viss vecais ar laiku atgriežas, un runas par ministriju samazināšanu (apvienošanu) izskan ik pa brīdim ar dažādiem politiskajiem rezultātiem. Nemainīgs ir tikai viens: ministriju skaita pieauguma vektors. Jaunā klimata un enerģētikas ministrija tika izveidota vēl šī Saeimas sasaukuma laikā 2022. gada nogalē.
Ja gribam ideju par ministriju apvienošanu izvērtēt nopietni, tad šis jautājums jāskata divās plaknēs. Viena ir valsts pārvaldes dimensija, otra - politiskā. Sāksim ar otro. Politisko.
Izteikumi par to, ka mums ir pārāk daudz ministriju; ka tās var un vajag samazināt, ir politiski izdevīgi. Šie ierosinājumi patīk elektorātam. Ar šāda krāsojuma žibuli var salīdzinoši daudz balsu nomakšķerēt. Atcerēsimies 2018. gada Saeimas vēlēšanas, kurās Kaimiņa/Gobzema “KPV LV” ieguva visvairāk balsu starp “latviskajām” partijām tieši ar saukli: samazināsim ministriju skaitu līdz astoņām.
Var jau teikt, ka tas nebija viņu vienīgais sauklis, kurš uzrunāja vēlētājus, bet tas bija viens no konkrētākajiem. Kad “KPV LV” iekļāvās piecu partiju koalīcijā, tad visas runas par ministriju skaita samazināšanu noklusa. Rakstot Krišjāņa Kariņa pirmās valdības deklarāciju, no “KPV LV” puses nebija pat niecīgākās iebildes par kaut minimālu ministriju skaita samazināšanu. Kāpēc?
Tāpēc, ka no politiskā aspekta ministrijas ir tas “burkāns”, kuru dēļ notiek visa šī nebeidzamā politisko “gladiatoru” cīņa. Politiskās partijas priekšvēlēšanu periodā un arī pārējā laikā cīnās viena ar otru tieši šī “pīrāga” - iespējas pasaimniekot ministrijās - dēļ. Protams, katrai partijai ir arī kādas politiskas, tas ir, valstiskas intereses attiecīgajās nozarēs, bet politiskās uzvedības loģiku pamatā nosaka šī vēlme apsaimniekot uz laiku viņu pārziņā nodoto “lēņu muižu”.
Par šī ministriju feodālā dalījuma kaitīgo raksturu tiek runāts jau gadu desmitiem, bet, pārfrāzējot britu premjerministra Vinstona Čērčila slaveno teicienu, jāatzīst: šis ministriju feodālisms, bez šaubām, ir pagalam nederīgs pārvaldes modelis, bet nekas labāks pagaidām nav izgudrots.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka politiskās partijas nav ieinteresētas ministriju skaita samazināšanā. Liekot uz svariem, kas izdevīgāk: vai izpatikt vēlētājiem, rosinot samazināt ministriju skaitu, vai atstāt nemainīgu uz galda esošo “kūku” skaitu, tiek secināts: visizdevīgāk ir vārdos būt par samazināšanu, bet darbos par nekā nedarīšanu šajā jomā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienmēr var atrunāties ar koalīcijas partneru nevēlēšanos iet uz šādu “muižu apvienošanu”. Mēs jau būtu par, bet, ziniet, viņi...
Tā tas viss izskatās no politiskā aspekta, bet kāda ir situācija, raugoties no tīri praktiskā, valsts pārvaldes efektivitātes skatupunkta? Šajā ziņā situācija nav par matu labāka. No praktiskā viedokļa ministrijas operatīvo darbu nodrošina ierēdniecības aparāts, kuram savukārt ir savas intereses. Vienalga kurš ministrs atnāk uz savu “valdījumu”, viņam jārēķinās ar aparātu, kas tur jau ir priekšā. Var, protams, mēģināt visus netīkamos vai aizsēdējušos izdzenāt, kā, piemēram, to centās Izglītības ministrijā darīt Anda Čakša, bet rezultāts ir visiem redzams: pie pirmā nopietnā valdības satricinājuma viņa savu amatu zaudēja.
“Aparāts” ir viskonservatīvākais valsts pārvaldes mehānisma elements. Pareizāk būtu teikt, ar lielāko inerciālo potenciālu. Tas neko mainīt negrib, jo tam vienmēr ir labi tā, kā ir. Šeit obligāti jāuzsver, ka runa ir tieši par aparātu kopumā, nevis atsevišķiem aparāta darbiniekiem, kuri varbūt arī gribētu kaut ko pamainīt, uzlabot un reformēt.
Jebkuras pārmaiņas aparātam ir lieks, nevajadzīgs stress. Apvienošana vai samazināšana vēl jo vairāk. Tāpēc aparāts darīs visu, lai nekādas pārmaiņas nenotiktu vai vismaz lai tās būtu pēc iespējas mazākas.
Šajā brīdī var rasties pamatots jautājums: bet kā tad ir ar valsts, sabiedrības interesēm? Kādas tās ir šajā jautājumā, un kurš tās pārstāv? Sabiedrībā ir nepārprotams pieprasījums pēc valsts pārvaldes izdevumu samazināšanas. Šis pieprasījums arī atspoguļojas jau pieminētajā politiskajā “modē”. Cilvēki uzskata, un pamatoti uzskata, ka valsts pārvaldes aparāts ir nesamērīgi uzblīdis, birokratizējies, tērē vairāk līdzekļu, nekā tam pienāktos tērēt, un tas ir jāapcērp. Uz šo pieprasījumu reaģē politiķi, kuru atrašanos uz politiskās skatuves nodrošina vēlētāju balsis.
Pretējā pusē ir politiskā sistēma un administratīvais aparāts. Tas, ko citviet dēvē par “deep state”. Dziļo valsti. Ja kādam ir dūša iet pret šo, jāsaka, kā ir, monstru, tad pastāv iespēja, ka viņš tiek par šo drosmi atalgots. Uzskatāmākais piemērs ir Donalds Tramps, kurš ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja, tieši pateicoties šai cīņai ar “Vašingtonas purvu”. Es šeit absolūti abstrahējos no viņa cilvēciskajām, politiskajām un visām citām īpašībām. Mēs runājam tikai un vienīgi par politiskās cīņas mehānismu.
Gribu atgādināt, ka, ja Tramps būtu vēlēšanās zaudējis, tad šobrīd, visticamāk, būtu jau sēdējis cietumā. Viņš būtu zaudējis cīņu ar “monstru”, un “deep state” viņam atriebtos pēc visiem žanra kanoniem. Visas pret viņu uzsāktās tiesvedības pēc šī zaudējuma iekrāsotos jaunos toņos, un gan jau kāda ļautu viņu arī iesēdināt.
Šo pieminu tikai tāpēc, lai ilustrētu to milzīgo risku, kuram sevi pakļauj politiķi, kuri uzdrošinās iet pretī sistēmas + aparāta pūķim. Arī Latvijas piemēri liecina, ka tas reti kādam beidzas ar godājamu uzvaru.
Ko no tā visa varam secināt? Uzreiz jāsaka, ka apzināti ārpus šī raksta redzeslauka atstāju konkrētu ministriju apvienošanas idejas. Var jau fantazēt, kuru ministriju ar kādu citu apvienot, bet pagaidām tās visas ir tikai politiski iekrāsotas fantāzijas. Tāpat netiek pateikts, kāds īsti būtu ekonomiskais efekts no šādas apvienošanas. Pieļauju, ka beigu beigās šī summa uz trūkstošo miljardu fona izskatītos tik niecīga, ka atkal būtu jāpiesauc jau līdz nelabumam nodeldētais teiciens: liela brēka, maza vilna.
Pagaidām visas šīs modīgās politiskās aktivitātes (birokrātijas apkarošana, valsts pārvaldes izdevumu samazināšana, ministriju apvienošana) izskatās kā publiski mēģinājumi demonstrēt centienus darīt it kā visu iespējamo, lai atrastu nepieciešamos līdzekļus aizsardzībai, bet beigu beigās atzītu: cīnījāmies, kā vien spējām, bet neko darīt, nav citas izejas - jāceļ nodokļi. Jūs taču paši redzējāt, izmēģinājāmies gan tā, gan šitā, nav citu variantu.
