Tagad, kad ir iespēja ceļot uz tuvām un tālām zemēm, nereti aizmirstam par vietām, kas ir tepat Latvijā. Tās ir pilis un muižas. Tās ir vietas, kur pagātne ieskatās acīs nākotnei. Šeit pulsē stāsti, dzīvība un kaut kas mazliet netverams. Tas viss ir jāredz, lai piedzīvotu, sajustu, izgaršotu un novērtētu to, kas ir dažu desmitu kilometru rādiusā.
Ekskluzīvi Dzīvesstils lasītājiem pie šā raksta cītīgi strādāja muzejnieki, gan muzeja vienīgā pētniece Inta Dišlere, gan Durbes pils vadītāja Ieva Trillo un Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, lai informācija būtu precīza un patiesa.
Kopš 1991. gada 1. augusta Durbes pils ir Tukuma muzeja sastāvdaļa. Mēbeles, interjera un mākslas priekšmeti ir komplektēti atbilstoši 1919. gada inventāra sarakstiem, atmiņu stāstiem, fotogrāfijām, cenšoties telpās radīt mājīgumu.
Pils lietišķās telpas - rakstāmistaba un bibliotēka - sniedz norādes par pils kādreizējo īpašnieku - fon der Reku dzimtas - ieguldījumu Kurzemes saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Reprezentācijas telpas: lielā un apaļā zāle, kungu un dāmu saloni, arī ēdamistaba, atspoguļo augstākās kārtas kurzemnieku dzīvesveidu. Apskatei pieejamas arī privātās telpas - guļamistaba, bērnistaba, ģērbtuve un vannas istaba. Katra telpa iekārtota citā stilā, tāpēc kopumā pils rada priekšstatu par daudzveidīgajiem 19.gadsimta mākslas stiliem, par Latvijas muižu kultūru un sniedz arī ieskatu nozīmīgās Eiropas mākslas parādībās.
Durbes pils un tai piegulošā apbūve veidojusies vairāku gadsimtu gaitā - pils vairākkārt paplašināta un pārbūvēta. Klasicisma stilistikai raksturīgo veidolu tā ieguvusi pirms aptuveni 200 gadiem, pateicoties grāfam Kristofam Johanam (Žanno) Frīdriham fon Mēdemam (1763-1838), kurš organizējis arī savas māsas Kurzemes un Zemgales hercogienes Dorotejas (1761-1821) vairāku piļu pārbūves Eiropā.
Ja Rundāles pili Latvijas mērogā mēdzam dēvēt par baroka pērli, tad Durbes pils viennozīmīgi ir pelnījusi vērtējumu kā izcila klasicisma laikmeta muiža, kas lieliski atspoguļo aristokrātiskas dzimtas dzīvestelpu un liecības par stilu mainību 19.gadsimtā.
Vai latvieši to novērtē? Neapšaubāmi!
Ar prieku vērojam apmeklētāju reakciju un uzklausām atzinīgus vārdus pēc Durbes apmeklējuma, jo daudzi ir pārsteigti par rūpīgi atjaunotajām telpām, autentiskajām vēsturiskajām mēbelēm un daudzveidīgajiem interjera un mākslas priekšmetiem.
Durbes pils piedāvā ekskursijas latviešu, krievu, vācu un itāļu valodā. Ar pavadoni pils ir pieejama arī personām ar funkcionāliem traucējumiem. Jaunās izstādes tiek iekārtotas, pielāgojoties visu apmeklētāju vajadzībām.
Tukuma Durbes pils nereti tiek dēvēta par vienu no Kurzemes klasicisma arhitektūras pērlēm. Šobrīd tā ir vienīgā kungu māja Latvijā, kas restaurēta un iekārtota atbilstoši 19./20. gs. mijas vēsturiskajai situācijai.
Pirmā stāva iekārtojums veidots kā tipiskas lauku muižas vēsturiskās vides vizualizācija - te vienuviet koncentrēti mākslas un interjera priekšmeti no reiz bagātā muižu kultūras mantojuma.
Otrajā stāvā skatāmas kultūrvēsturiski pētnieciskas izstādes par aktuālām un maz pētītām vēstures un mākslas vēstures tēmām. Tā kā savulaik Durbes pilī bijusi gan bagāta bibliotēka, gan vācbaltu mākslinieka Johana Heinriha Baumaņa gleznu kolekcija, šovasar pilī skatāma izstāde “Mednieku stāsti”, kas tapusi iedvesmojoties no šā mākslinieka vācu valodā sarakstītajām anekdotēm “Medību piedzīvojumi, kas gan lielākoties robežojas ar melu stāstiem, taču notikuši īstenībā”.
Šis retais 1817. gada oriģinālizdevums no Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīva izstādē tiek prezentēts kā īpašs eksponāts.
Durbes muiža rakstos pirmo reizi minēta 1564. gadā kā Šlokenbekas pusmuiža. Tas saistīts ar Tukuma pilskunga Dītriha fon Šenkinga izsniegto aizdevumu pirmajam Kurzemes un Zemgales hercogam Gothardam Ketleram (1517-1587).
Arhīvu dokumenti un arheoloģiskā izpēte liecina, ka pils ansamblis laika gaitā mainījies.
Šlokenbekas un Durbes attīstībā nozīmīgu ieguldījumu devušas augstas Kurzemes un Zemgales hercogistes amatpersonas, piemēram, Kurzemes kanclers Kristofs Heinrihs fon Putkamers (?-1701) un Kurzemes hercoga oberjēgermeistars Oto Fīlips fon Grothuss (1732-1799).
Senākās ziņas par apbūvi attiecas uz 1671. gadu, kad uzbūvēts jauns ērbēģis. Tā plānojums bijis ļoti līdzīgs tagadējās kalpu mājas garenkorpusa plānojumam ar diviem manteļskursteņiem un četrām istabām ap katru no tiem. Pēc arhitektoniski mākslinieciskās izpētes datiem, 17.,18. gadsimta mijā tapusi neliela vienstāva kungu māja, kas vairākkārt paplašināta un pirms 1786. gada ieguvusi gan tagadējo būvapjomu, gan reprezentācijas funkciju.
Līdz ar divstāvu kungu mājas būvi Durbes pusmuiža kļuva par muižas īpašnieku galveno dzīves vietu.
Šlokenbeka un Durbe tolaik piederēja fon Grothusu dzimtai, kas bija arī mākslas cienītāji. Kurzemes bruņniecības sekretāra Ernsta Karla Fīlipa fon Grothusa (1755-1808) laikā Durbē atradās viena no lielākajām gleznotāja Johana Henriha Baumaņa (1753-1832) darbu kolekcijām.
Laika posmā no 1818. līdz 1838. gadam muiža piederēja grāfam Žanno fon Mēdemam, kas bijis arī Tukuma draudzes priekšnieks un rūpējies par pulksteņa uzstādīšanu Sv. Trīsvienības Tukuma evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Šajā laikā pulkstenis uzstādīts arī Durbes pils fasādē.
Pēc grāfa fon Mēdema nāves Šlokenbeku un Durbi kā dzimtas ķīlas īpašumu iegādājās Rīgas Lielās ģildes vecākais, tirgotājs un Rīgas Goda pilsonis Eberhards Mihaels fon Bulmerings (1787-1870), bet no 1848. līdz 1920. gada Agrārai reformai pils piederēja baronu fon der Reku dzimtai, kas saistīta ar Jaunpils pili. Durbes atzara pamatlicējs ir Matiass fon der Reke. Pils lielajā zālē apskatāms iespaidīga izmēra Matiasa un viņa mazdēla Karla dubultportrets, kura oriģinālu 1865. gadā gleznojis Juliuss Dērings (1818 - 1898), bet 2020. gadā rekonstruējusi restauratore Olga Ceple.
Matiass un viņa trešais dēls Ludvigs, pazīstami kā latviešu izglītības un kultūras atbalstītāji.
Ludviga dēlu mājskolotājs bijis vēlākais kartogrāfs un vēsturiskā muzeja direktors Matiass Siliņš (1861-1942). Ludvigs 1902. gadā uzņemts arī par Tukuma Viesīgās (latviešu) biedrības goda biedru, bet Karls 1899. gadā no latviešu saraksta ievēlēts par Tukuma pilsētas domes priekšsēdētāju.
1905. gada notikumi sociāldemokrātu radikālā spārna aktivitāšu rezultātā krasi mainīja latviešu sabiedrības nostāju pret fon der Reku dzimtas pārstāvjiem. Visspilgtāk negatīvā attieksme izpaudās 1919. gadā lielinieku terora laikā, kad nāves sods piespriests un izpildīts četriem Ludviga bērniem. 1919. gada janvārī lielinieki veica pils nacionalizāciju un uzskaitīja visu inventāru. Šis saraksts bija nozīmīgs avots pils interjera atjaunošanā.
Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā Durbes pilī 1919. gada jūlijā bija iekārtota 1. Baltijas lazarete.
Latviešu sabiedrībā Durbes pils tiek saistīta ar Raiņa vārdu. 1920. gadā pēc 15 emigrācijā Šveicē pavadītiem gadiem dzejnieki Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 1865-1929) un Aspazija (īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenvalde, vēlāk Elza Rozenberga, 1865-1943) atgriezās Latvijā.
Rainis ieguva Agrārreformas laikā nacionalizēto Durbes muižas centru ar pili un klēti.
Viņš, ar vēlējumu to lietot kā Tautas namu, ierīkot Raiņa un Aspazijas muzeju, tautas bibliotēku un teātri brīvā dabā, kā arī iekārtot dzīvokli dzejnieku vajadzībām, to uzdāvināja Latvijas Skolotāju savienībai (1928). 1929. gada vasarā atvēra bērnu vasaras nometni jeb koloniju skolotāju bērniem. 1929. gada 18. jūlijā, piedaloties Rainim, Durbē notika neoficiāla Latvijā pirmā Raiņa muzeja atklāšana. Bija plānots, ka abi dzejnieki pārcelsies uz dzīvi Durbes pilī, bet Rainis izvēlējās palikt Majoros. Aspazija pavadīja Durbē piecas nedēļas, baudot atpūtu un bērnu sabiedrību un atvēlot laiku arī dzejošanai. Augusta beigās Durbē tapuši slavenie kinokadri, kuros redzami abi dzejnieki bērnu vidū.
1935. gadā Durbes pilī atvērta sanatorija, II Pasaules kara gados pilī bija hospitāļi, pēc kara - dažāda veida ārstniecības iestādes: sanatorija, īsu laiku kara hospitālis, tuberkulozes slimnīca un sanatorija, republikāniskās nozīmes rehabilitācijas slimnīca. Veselības aizsardzības sistēmas optimizācijas rezultātā tā slēgta un 1991. gadā pils nodota Tukuma muzejam.
Pils restaurācija veikta laikā no 1995. līdz 2009. gadam pēc arhitektes Ināras Caunītes projekta, un iekārtota saskaņā ar mākslas zinātnieka Daiņa Bruģa un Inas Līnes izstrādātu interjera projektu.
2009. gadā pils atjaunotāju komanda saņēmusi Latvijas Arhitektu savienības atzinību par ieguldījumu pils restaurācijā.
Apskatot vēsturisko interjeru un mākslinieciski vērtīgos Kurzemes muižu kungu mājām raksturīgos priekšmetus, apmeklētājiem ir iespēja iejusties lauku muižas atmosfērā. Tukuma muzejs jau 20 gadus praktizē dzīvās vēstures metodi, un piedāvā īpašas muzejpedagoģiskās programmas “Ceļojums laikā”. Vispieprasītākās ir 1905. gada notikumiem veltītā programma ar aktivitātēm plašajā ainavu parkā un 1919. gada programma, kas palīdz iejusties landesvēra 1. lazaretes ikdienā.
Sākumskolas klasēm vislielākā interese ir par Ziemassvētku programmu, kas veidota pēc Annas fon Koškulas bērnības atmiņām.
Muzeja rīcībā ir vēsturisko tērpu kolekcija, kas ietver gan oriģinālus, gan kvalitatīvas rekonstrukcijas, kas nereti papildina pils interjeru. Īpašos pasākumos, piemēram, Leģendu naktī muzeja darbinieki piedāvā rekonstruēto apģērbu demonstrējumus vai vēsturisku notikumu interpretācijas uzvedumus.
Neatņemama pils dzīves sastāvdaļa ir kamermūzikas koncerti lielajā zālē un vasaras koncerti pils pagalmā.
Pils pagalmā īpašu gaisotni rada rožu stādījumi, kas tapuši ar pašvaldības un Sēmes pagasta “Rozīšu” saimnieku Dailas un Bruno Trubiņu atbalstu. Pils ansambli ietver arkveida apkārtmūris - šobrīd retais objekts tiek rūpīgi restaurēts. SIA “Kaskāde Būve” mūra restauratori atjaunojuši akmens mūri un, pēc oriģinālajām detaļām, arkās rekonstruējuši ažūrā koka spraišļojumu.
Durbes pils atrodas uz Slocenes upes senkrasta malā, no pils logiem paveras renesanses laikam raksturīgā tālo skatu perspektīve.
Stāvot uz ziemeļu terases, var izbaudīt Austrumkurzemes ainavu, kurā iezīmējas daudzie pakalni: Milzu kalns, Poļu kalns, Āžukalns, Plieņu kalns, Ziedoņkalns, Jūras kalns un citi. Ainavu parka izveide saistīta ar grāfu Kristofu Johanu Frīdrihu fon Mēdemu, kas rūpējās ne tikai par retu krūmu un koku stādījumiem un dīķu kaskādēm, bet arī parka būvēm - akmens mūra gājēju tiltiem parkā, no kuriem garākais joprojām eksistē, rotondu, dekoratīvajām skulptūrām. Parka centrālais objekts ir restaurētā astoņkolonnu rotonda, kas apvīta leģendām par nelaimīgu mīlestību.
Durbes pilī ir reta iespēja vienā vietā iepazīt 19. gs. vēsturisko interjeru daudzveidību, kvalitatīvus mākslas objektus un vienkārši baudīt pils atmosfēru. Pils ārējais veidols raksturīgs klasicisma laikmetam, bet iekštelpu iekārtojums atspoguļo 19. gs. nogalei raksturīgo eklektisko pieeju, kas izmanto un atdarina dažādus vēsturiskos stilus. Telpās paralēli lietoti vairāki eklektisma neostili: zāles un sarkanā salona apdare veidota reprezentablās klasicisma formās, dāmu salons - neorokoko, ēdamzāle - neorenesanses, bet guļamistaba - bīdermeijera stilistikā.
Atšķirībā no citām Latvijas kungu mājām, Durbes pils interjerā eksponēti attiecīgā laikmeta oriģinālie interjera un mākslas priekšmeti - vairākiem pētniecības rezultātā ir izdevies identificēt izcelsmes vietu.
Piemēram, Ipolitas Sforcas (Ippolita Maria Sforza) krūšutēla 19. gadsimta terakotas kopija savulaik atradusies Pastendes muižā. Klasicisma stila galda pulkstenis muzeja kolekcijā nonācis no Aizupes muižas, bibliotēkas grāmatu skapis un sarkanā salona vitrīnas no Vānes muižas, bet suņu pāra figūriņas no Vecmoku muižas. Priekšmetu izvēlē noteicošie ir vēsturiskie un mākslinieciskie kritēriji un atbilstība laikmeta garam. Mākslas priekšmeti, tostarp Milosas Veneras jeb Mēlas Afrodītes 19. gadsimta atdarinājums, apliecina spēcīgo antīkās Grieķijas un Romas mākslas ietekmi uz klasicisma laika mākslu - antīko kultūras vērtību meklēšana un reproducēšana 19. gadsimta sākumā Rietumeiropā bija kļuvusi par modes lietu.
Kultūrvēsturiskās un mākslas izstādes tiek veidotas ar domu pievērst sabiedrības uzmanību mazāk zināmām vai agrāk nepētītām tēmām, mudinot mainīt stereotipus un pavērt jaunu skatījumu uz dažkārt vienpusīgi interpretētiem jautājumiem.
Vienas no pirmajām izstādēm veltītas mītiem par 1905. gada nemieriem, vācbaltu tēmu un Baltijas landesvēra lomu Latvijas Brīvības cīņās. Pilī apskatāma arī Raiņa muzejam veltīta ekspozīcija.
