Bārbijlelle – mūsdienu masu dieviņš... Pēc oficiālās versijas par tās māti uzskatāma Ruta Handlere, kas 20.gadsimta piecdesmito gadu beigās uzdāvināja meitai kaut ko īpašu vēl nebijušu kaut ko līdzīgu sev – mazu plastmasas lelli - sievieti.
Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Leļļu profesors M.G. Lords rakstīja: “Bārbijas tiešā priekštece bija lelle Lilī, vīriešu rotaļlieta no vācu tabloīda “Bild Zeitung” komiksiem 30., 40. gados, arī 50. gados... Tajos Lilī bija ne tikai lelle, tā bija vācu lelle - platīnblondi mati, pareizi sejas vaibsti - āriešu rases ideāls!”
Komiksi par seksuālo ārieti bija tik populāri, ka ar leļļu meistara Marsa Vaisborda palīdzību tā pārtapa par taustāmu lelli ar lielām krūtīm un slaidām kājām. Lilī nekādā gadījumā nebija domāta bērnu rotaļām.
To tirgoja tabakas kioskos, un parasti tās pircēji bija seksuāli norūpējušies birģeri. Pēc profesora Lorda izteikumiem, rotaļlieta “bija pornogrāfiska karikatūra, jautra dāvana vīriešiem”.
R.Handlere pirmo reizi Lilī ieraudzīja Šveicē, kad tur atpūtās. Lelle tik ļoti iespaidoja Hedleres kundzi, ka viņa nopirka uzreiz trīs Lilī; divas meitai Bārbijai, vienu sev... Atgriezusies ASV, Ruta nolēma jaunatklātajam dieviņam veltīt visu savu dzīvi - piemērot pirkumu amerikāņu tirgum. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi.
Un tas bija saprotami, jo 50. gadu Amerika bija ideālo mājsaimnieču, Stetfordu sievu laikmets. Un pat amerikāņu pircējam pielāgotā Lilī pārāk atgādinātu lelli vīriešu baudai, nevis bērnu rotaļām. Eļļu ugunij pielēja dizainers Džeks Raiens, precīzi novērtējot lelles izskatu: “Tā atgādina prostitūtu vai striptīzdejotāju”. Tomēr jāuzteic Rutas Handleres neatlaidība un izdoma, ņēmot vērā to, ka tā bja 50. gadu Amerika, kur sievietei bija atvēlēta sievas, mātes un mājsaimnieces loma.
Amerikanizētā Lilī ar mūsdienās labi pazīstamo Bārbijas vārdu rotaļlietu tirgū debitēja 1959. gada ziemā un tika saudzīgi reklamēta kā “vienīgā šodien ražotā anatomiski pilnvērtīgā lelle”. Bērni lelli nepieņēma uzreiz, bet vīrieši kritiķi to nosauca par “sievieti - mednieci”, “ideālo kuci”, “tukšgalvainu meiču”. Protams, pēc tādas kritikas neviens lelli pirkt nevēlējās, lai gan tās cena bija ļoti zema - 3 dolāri. Bārbija radītāja bija tik vīlusies savā “mazajā sievietē”, ka deva pavēli likt to “zem naža”.
Tomēr Ruta pārtsteidzās. Pavisam drīz tēti un mammas atskārta, ka ar jauno rotaļlietu var spēlēties paši. Tas kļuva par misis Handleres triumfu. Pagāja pavisam neilgs laiciņš, un Amerika iedegās, tā izmēģināja Bārbiju, pierada pie tās un pat iemīlēja to. Lelle kļuva ne tikai par sezonas pārdošanas hitu, bet pat noturīgu parādību visas pasaules tirgū.
Grūti noteikt to brīdi, kad no vecāku fantāziju fetiša tā kļuva par mazu meiteņu rotaļlietu, jo kā sēnes pēc lietus sāka veidoties Bārbijas fanu klubi. Parādījās īpašas šai lellei domātas drēbju kolekcijas, mājas, mēbeles, draugi Keni, poniji un pat kosmētika.
Šodien Bārbijas kolekcijas maksā, sākot no 1000 dolāriem līdz pat patiesi iespaidīgiem cipariem. Lelle ir ieguvusi nemirstību. Ap to pulcējas pielūdzēji - visu matu un ādas krāsu Keni - lelles mājiņā risinās plosošas drāmas, tur ir mīlestība, laime, nāve…
Daži fakti par Bārbiju:
