Divas vienlīdz gaidītas filmas - Kristofera Nolana "Openheimers" un Grētas Gervigas "Bārbija" - 21.jūlijā piedzīvoja pirmizrādi. Kas kopīgs drāmai par atombumbas tēvu un fantāzijai par lelles Bārbijas piedzīvojumiem? Un kura no šīm filmām būs veiksmīgāka? Par to domā Jeļena Vlasova.
Divu potenciālo kino grāvēju vienlaicīgs starts nav pirmā reize, tā ir diezgan izplatīta prakse. Taču vēl nekad iepriekš skatītāji nav gaidījuši dubultpirmizrādi ar tādu nepacietību. Internetā pat parādījās mēms "Barbenheimer", kas vēstīja par abu filmu hibrīdu.
Runā, ka vienīgais, kas bija neapmierināts ar šādu kaimiņattiecību, bija "Openheimera" režisors Kristofers Nolans. Taču, protams, lēmums vienlaikus pirmizrādīt divas augstas raudzes novitātes tika pieņemts ne velti: šāds kopīgs starts darbojas kā sinerģija, piesaistot filmām vēl lielāku skatītāju uzmanību.
No pirmā acu uzmetiena filmas "Openheimers" un "Bārbija" ir pilnīgi pretstati un tām nav nekādu saskarsmes punktu, tomēr patiesībā tām ir vairāk kopīga nekā šķiet.
Abām filmām ir milzīgi budžeti: "Openheimeram" - 100 miljoni dolāru, "Bārbijai" - 140 miljoni (lielāko daļu naudas ieguldīja rotaļlietu kompānija Mattel - titros tās nosaukumu var redzēt uzreiz aiz kompānijas Warner Bros. nosaukuma).
Abās filmās piedalās daudzi slaveni aktieri. Filmā "Openheimers" spēlē Kilians Mērfijs, Emīlija Blanta, Mets Deimons, Roberts Daunijs juniors, Florence Pjū. Pat epizodiskās lomās šeit ir pirmās raudzes zvaigznes (piemēram, Garijs Oldmens ASV prezidenta lomā uz ekrāna būs tikai pāris minūtes).
Filmā "Bārbija" zvaigžņu ir mazāk, no TOP vārdiem ir tikai Margo Robija un Raiens Goslings. Taču filmā ir daudz seju, kuras iecienījuši jaunie skatītāji. Plus epizodiskā lomā - Barbara Hendlere, lelles radītājas Rūtas Hendleres meita.
Abi režisori ir pazīstami autori ar savu atpazīstamo rokrakstu. Kristoferam Nolanam ir kinoģēnija reputācija. Katra viņa filma, tikko parādoties uz ekrāniem, uzreiz nonāk visdažādāko reitingu topos. Viņa darbu spektrs ir ļoti plašs - no supervaroņu asa sižeta ("Tumšais bruņinieks") un komiksu filmām ("Betmens") līdz zinātniskajai fantastikai ("Interstellar") un kara drāmai ("Dunkirk"). Nolans balansē starp autorkino un komerciālo kino, par ko viņu iecienījuši gan festivālu rīkotāji, gan kino fani. Vai viņš ir pelnījis šādu atzinību, ir cits jautājums.
Filmas "Bārbija" autore Grēta Gerviga sāka kā aktrise neatkarīgajā kino. Viņas režijas debija "Lady Bird" (2017) kļuva par sensāciju un atnesa viņai 2 Zelta globusus, 5 Oskara nominācijas un skatītāju mīlestību. Nākamā filma "Mazās sievietes" (Little Women) nebija tik veiksmīga, tomēr Gerviga ir nostiprinājusi Holivudas sieviešu kino galvenās cerības reputāciju. Un, protams, viņa ir feministe: kam citam mūsdienu pasaulē varētu uzticēt filmu par Bārbiju?
Abu filmu mārketinga stratēģijas bija ļoti atšķirīgas. "Bārbija" tika plaši reklamēta ilgi pirms pirmizrādes. Fotogrāfijas no filmas uzņemšanas laukuma presē parādījās 2022. gada pavasarī, un kopš tā laika modes pasauli bija pārņēmis īsts rozā drudzis (barbiecore). Darbs pie "Openheimera" tika turēts stingrā slepenībā - daži aktieri ilgi nezināja, uz kādām lomām viņi ir apstiprināti.
Vizuālā stila ziņā "Openheimers" un "Bārbija" - tieši pretējas filmas. Pirmā ir drūma, zemes krāsās, daļēji melnbalta. Otrā ir konfekšu spilgta, Mattel kampaņas preču estētikā.
"Openheimera" varoņi izskatās maksimāli naturālistiski: uz sejas redzama katra grumbiņa (ja kāds šajā filmā ir ģēnijs, tad tas ir operators Hoits van Hoitema). "Bārbijas" varoņi izskatās kā lelles, un lellēm nav grumbu vai celulīta.
Filmā "Bārbija" viss ir uzsvērti mākslīgs, filmā "Openheimers" - dabisks (pat kulminācijas aina - kodolsprādziens - tika radīta bez datorizētiem specefektiem, ar vecā labā trotila un skalu šaušanas palīdzību).
"Bārbijā" ir daudz humora, turklāt visdažādākā, kas paredzēts gan plašākai publikai, gan izsmalcinātu filoloģisku joku cienītājiem (lielākā daļa no tiem griežas ap Kena vārdu - “Yes, I Ken", “I am kenough", "kenstitution" u. c.). "Openheimerā" humora nav vispār.
Tajā pašā laikā abu filmu varoņiem ir viena kopīga iezīme - viņi piedzīvo metamorfozi, kas pilnībā maina viņu skatījumu un, protams, arī dzīvi. Roberts Openheimers izgudro atombumbu un pēc tam cieš no sirdsapziņas pārmetumiem par to, "ko es esmu izdarījis?". Bārbija, nonākusi īstu cilvēku pasaulē, saprot, ka tur ir īstā dzīve, un galu galā uz visiem laikiem pamet leļļu valstību.
Taču galvenā līdzība starp šīm filmām ir cita. Tās, maigi sakot, nav šedevri. Abas filmas neattaisno lielās skatītāju cerības.
"Openheimers" ir pārāk garlaicīgs. Trīs stundas runāt par fiziku, komunismu un kodolkara draudiem ir pārāk daudz pat intelektuālai auditorijai. Protams, kodolkara draudi (īpaši tagad, kad Kremlis nodarbojas ar kodolšantāžu) ir nopietna tēma. Bet ne tādā mērā un ne tik vienkārši. Pāris gultas ainas un sprādziena epizode situāciju neglābj: šī filma ir nepanesami garlaicīga.
"Bārbija" gluži pretēji ir pārlieku dinamiska filma. Šķiet, ka režisore nolēmusi tajā iekļaut pēc iespējas vairāk - darbību, tēlus, jokus, dziesmas, dejas... Filmas beigās no visas šīs pikas sāk sāpēt acis. Tajā pašā laikā "Bārbija", tāpat kā "Openheimers" cieš no pārmērīga patosa, tikai par citu tēmu - feminismu un iekļautību.
Kopumā abas filmas lielākoties sagādā vilšanos. Domāju, ka "Bārbija" būs veiksmīgāka izplatīšanā, bet "Openheimers" iegūs vairāk balvu festivālos. Taču šajā blokbasteru cīņā nav uzvarētāja. Un zaudētāji esam mēs, skatītāji.
