“Pūķa gadā latvietis biežāk nekā ierasti sāk skatīties debesīs. Katrā latvietī tad atraisās vēl nebijis spēks un varēšana. Tāds latvietis var uz zemes kalnus gāzt un debesīs mākoņus stumt,” saka māksliniece Agnese Bule.
Vēl tikai līdz 4. februārim Bulduru tehnikuma izstāžu zālē skatāma, taustāma un ostāma ir Agneses Bules izstāde „Latviešu sapņa ziemas pasaka”.
Izstāde savieno mākslinieces radītos mītus, stāstus, zīmējumus, grafikas, objektus, nesen radītos un atrastos artefaktus, kā arī dažādus dizaina kolekciju darbus, kuri veltīti ziemas tematikai.
"Ziemas pasaka radās un kopā salikās tieši ziemas aukstumā, baltumā un dienu īsumā. Man patīk radīt izstādi mirklī, proti, tajā laikā, kad ziema notiek, kad sals kniebj degunā un Salavecis kā dāvanu atnes “Saldos bērzu žagariņus” un “Apkārtmēra savilkšanas balto jostu”, un nevis taisīt ragavas vasarā, kā to nereti parasti pieprasa mākslas projektu darbības sfēra, jo nezinu un nevaru paredzēt, kādas tieši ragavas būs vajadzīgas šajā ziemā,” stāsta Agnese Bule, piebilstot, ka izstāde Bulduru tehnikumā ir tāpēc, ka tur jau daudzus gadus ir viņas mākslinieces darbnīca.
„Latviešu sapņa ziemas pasaka” ir plašāka jau 1999. gadā aizsākta mākslas un sociālā projekta „Latviešu sapnis” sastāvdaļa.
Šajā projektā Agnese Bule, izmantojot pašradītu tēlu sistēmu, metaforiskā, paraboliskā, tiešā un netiešā veidā aplūko latviešu tautas izcelšanās, attīstības un ikdienas eksistences tēmas, liekot latviešiem padomāt un pārdomāt par savu sākotni, vēsturi, iespējamo nākotni un identitāti.
Brīžam ar ironijas piesitienu, bet labdabīgi un attīstoši.
Izstādē „Latviešu sapņa ziemas pasaka” ar mākslinieces radīto metaforu un simbolu palīdzību ir radīta citāda latviešu tautas vēstures pasniegšanas metode. Ietiecoties tautas pagātnē, domāšanā un stereotipos kā spēcīgos informācijas avotos, māksliniecei radoši tos pārveidojot, tie iegūst jaunu jēgu.
“Vēsturi var pasniegt arī tēlos un simbolos, tā ir skaidrāk saskatāma notiekošā jēga un notikumu zīmogs tautas apziņā un attīstībā,” uzskata māksliniece.
Kaut gan šī vēstures daļa Bulduru tehnikuma izstādes skatītājam paliek ārpus piedāvātā uztveres lauka, jebkuram interesentam ar to plašāk ir iespēja iepazīties “Latviešu sapņa” “Facebook” lapā, kā arī grāmatā „Latviešu sapnis”, kas atrodama izstādē.
Latviešu sapņa daudzveidīgās ziemas variācijas kultūras tēlu un metaforu ziņā spēj līdzināties latviešu mākslas labirinta bīstamo taku vilinājumam, kur kopā saaudušies folkloras, poēzijas un radošuma pavedieni. Agnese Bule ir atbrīvojusi realitātes elementus un vēlāk tos ir sakārtojusi citā, mākslinieciskā realitātē, kuras tēli uzrunā gan ar vieglu ironiju - „Skuju latvieši”, „Zelta zivtiņas pēdējā vēlēšanās”, „Marinētā zvaigzne”, gan poētiski liegi - „Sniega dziesma”, „Nāk sniegs” un „Apsnigsim”.
Var izlasīt pasaku „Ledus laikmets”, kas vienā no variantiem izskaidro latviešu sēdēšanu kokos un citas raksturīgas dīvainības.
Arī „Salaveča saldais žagaru saišķis” ir īsti vietā, jo tieši šajā izstādē pirmo reizi publiski un vienkopus var skatīt plašo balto pulverīšu kolekciju, ko nesenajā Jūrmalas politiskajā un kriminālistikas rakursā māksliniece speciāli izstrādājusi kā legālu un katra maciņam pieejamu Jūrmalas suvenīru.
Savukārt fotosesiju vieta „Baltā birzs” it kā aicināt aicina uzkavēties tajā ilgāk un apmaldīties trijos kokos un laiku lokos, lai beidzot atrastu savu „Brīnumputnu” (Viktora Kozera koktēlniecības darbs).
Autore izstādē arī piedāvā apskatīt un izlasīt interpretācijas par ķīniešu horoskopa ietekmi “Latviešu sapņa” skatījumā, izejot cauri 12 gadu ciklam.
Kopējā izstādes noskaņa ir prieka, gaismas un jautrības pilna, aicinot izmēģināt un skatīt „Latviešu sapnī” dažādus latviešu ziemas priekus un niekus.
Skatītāji tiek aicināti, piemēram, kļūt par sniega putras maisītāju, sniega pūtēju, var gadīties ar sevi izrotāt egles zaru un nedēļām uzturēt Adventa garu…
Tādējādi „Latviešu sapņa ziemas pasaka” piedāvā ne tikai izklaidēties, bet arī domāt par tās līdz galam neizteikto un daudzveidīgi interpretējamo daļu.
Kāpēc tieši “ziemas pasaka”? Vai ziema ir mākslinieces mīļākais gadalaiks? “Man nav mīļākā gadalaika, jo daba visos gadalaikos ir skaista, pilnīga un pašpietiekama,” saka Agnese Bule, atgādinot, ka Bulduru tehnikumā pagājušajā gadā bija arī vasarai un zaļajam kursam veltīta izstāde “Zaļā zara kabinets”. Arī šai ziemas izstādei ir otrs nosaukums - “Ziemas kabinets”, jo vairāku skolu tiešais tuvums paģēr tās veiksmīgu izmantošanu, piemēram, literatūras un vizuālās mākslas mācību stundās.
Lūgta atklāt, kas izstādē ir ostāms, Agnese Bule atteic, ka ostāmi varētu būt darbi “Zelta zivtiņas pēdējā vēlēšanās”, “Baltie pulverīši” un “Latviešu ziemas cepumu kolekcija”. Tāpat taustāma un skabargas dodoša varētu būt egles kāju kolekcija “Ak eglīte, ak eglīte”, bet skatāma visa pārējā izstāde.
“Izstādē ir skatāms gan darbs “Latvietis Zvaigzne”, gan “Marinēta Zvaigzne”.
Varbūt gaisma šogad ir jāiemarinē vai jāiesaldē? Vai varbūt tagad ir jādzīvo no vecajiem un uzkrātajiem gaismas krājumiem, ja dzīves laikā tādi ir sastrādāti?...” retoriski jautā māksliniece.
“Pēc vienas no interpretācijām sapnis ir pretstats nomoda dzīves cēloņu-seku diktētai loģikai. Latviešu sapnim, gluži kā citiem sapņiem, piemīt tikai tam raksturīga īpaša „sapņa loģika”. Kā zinām no sapņošanas pieredzes, kas sapnī ir loģisks, pamostoties var izrādīties absurds malds, tomēr uzmanīgam vērotājam sapnis sniegs vērtīgu materiālu par nezināmo, tumšo ikdienas realitātes pusi un iespējamiem nākotnes notikumiem,” stāsta izstādes autore, “brīdinot”, ka sapņa aplamai loģikai piemērojot kādu personīgu interpretāciju, sapņotājs negaidīti var piedzīvot kādu atklāsmi.
“Izstādes skatītājam dažādie vēstures, kultūras, sociuma un politikas tēli, iespējams, sakārtosies unikālā jēdzieniskā kārtībā un varbūt, neapstājoties pie Bulduru tehnikumā izsapņotās izstādes „Latviešu sapņa ziemas pasaka”, turpinās sapņoties bezgalīgi -, jo tāda ir sapņa daba,” saka Agnese Bule, piebilstot, ka „Latviešu sapņa” vizuāli un tekstuāli universālā vēstījuma forma padara to sapņojamu ikvienam - vispirms latvietim un arī katram ieinteresētam cittautietim, gan agrā jaunībā, gan aktīvas skolniecības gados, līdz pat sirmam vecumam.
Taujāta, par ko viņa pati sapņo, māksliniece atteic, ka viņas sapņi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saistās “ar kokiem, tikšanu tuvāk Saulei, baltu balēšanu un sevis vējā velēšanu”.
“Jā, var jau sevi palaist pa vējam vai atmatā, bet Latviešu sapnis jau kopš tā pirmsākumiem paredz arī pašravēšanu un visu nezāļu un indīgo sēņu ārstniecisko īpašību izmantošanu,” uzsver māksliniece.
Šobrīd māksliniece strādā pie ikgadējās Eņģeļu dienas izstādes, kuras nosaukums šogad būs “Tur aiz mākoņiem...”. Izstāde februārī būs skatāma Bulduru tehnikuma izstāžu zālē.
Izstādes „Latviešu sapņa ziemas pasaka” darba laiki:
- katru darba dienu no plkst. 15.15 līdz 17.00;
- 3. un 4. februārī izstāde būs skatāma no plkst. 9.00 līdz 16.00.
Par izstādes iespējamo pieejamību citās brīvdienās skatīt Bulduru tehnikuma informācijas lapās. Skolu klašu apmeklējumiem izstādes atslēgu (111) paņemt pie dežurantes.
