Otrā sarunas puse sniedz mākslinieces atziņu kausu, kas paver gaismu vistumšākajā ielejā.
Viņa ir patiesa savās domās un sajūtās, jo dziļi sirdī apzinās, kas ir šis ceļojums, ko visi saucam par dzīvi.
Intervijas sākums, šeit
Daba atjauno tavas baterijas?
O, jā, Miķeļtornis ir vieta, kur es mēģinu pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Arī idejas tieši tur rodas. Pēdējā laikā sanāk izmantot arī Miķeļtorņa dabu savos darbos.
Nesen vedi to arī uz Austriju.
Jā, vedu daudz un dažādus iepriekš savāktus dabas artefaktus. Miķeļtornis ir mana spēka vieta. Nevaru iedomāties pavadīt dzīvi, nedodoties uz laukiem - pie jūras, mežā, pastaigās. Es dodos garās pastaigās un kaut ko meklēju. Piemēram, man vienmēr ir paticis lasīt Laimes akmeņus, to man vēl mamma iemācīja.
Pastaigas ir kā medības, vienmēr nesu mājās kādus guvumus. Vai tas ir kāda miruša zvēra galvaskauss vai kādas īpašas spalvas, piemēram, no jūras ērgļa vai dzērves.
Miķeļtornī, manās mājās esmu izveidojusi tādu kā “Cabinet of curiosities”, kas saucās atradumu istaba, kur veidoju savu atradumu krātuvi. Jau 16. gadsimtā Itālijā parādījās šādas istabas, kabineti, kur cilvēki, pārbraucot mājās no ceļojumiem, atveda dažādas lietas - īpašas maskas, iežus, gliemežvākus. Veidoja īpašo lietu kolekcijas.
Man pašai arī ir izveidojusies liela kolekcija ar dažādiem atradumiem. Prieks, ka pēdējā laikā, esmu atradusi veidu kā tos integrēt savos darbos. Tad šīs lietas nestāv apslēptas un neapput, bet tiek izmantotas. Visi atrastie izskalotie kociņi no jūras ir aizvesti uz Austriju, no tiem veidoju tērpu/masku. Nedaudz varbūt pat ir žēl, bet nekas, būs vieta nākamajiem atradumiem. Tāpat arī visi Laimes akmeņi ir pielikti pie bruņu kleitas, kuru veidoju savai Sologāmijas izstādei. Tā man tapa “Laimes akmeņu bruņu kleita”, kas aizsargā no ļaunas acs.
Tu neapzināti visu esi darījusi ar jēgu?
Ir liela iespēja, ka tas, ko dari šobrīd, palīdzēs kaut kam nākotnē. Domājot par šo vākšanu, iespējams, ka tā ir tāda latviešu lieta, iespējams, ka postpadomju. Krāt lietas, ar cerību, ka tās kaut kad nākotnē varētu noderēt. Piemēram, Austrijas garāžās redzētais liecina par pilnīgi citu kultūras un sadzīves pagātni. Visi šķūnīši perfektā kārtībā, nekā lieka, katrs instruments uz tam paredzētas naglas, katra skrūvīte savā atvilktnē. Kad strādāju pie savas filmas “Garāža” un tajā sakarā viesojos ļoti daudzās Rīgas garāžās, novēroju ka, garāžas bija pārbāztas ar lietām, kas, iespējams, kaut kad noderēs. Īpašā vīriešu kārtība, kas man izskatījās pēc haosa.
Jā, latviešiem vienkārši daba tāda ir - krāt un krāt, līdz kādu dienu noderēs.
Man dabas lietu krāšana ir ziņkārība. Iespējams, ka to var salīdzināt ar prieku, kas rodas makšķerniekam noķerot zivi.
Meklējot un atrodot īpašas lietas mežā vai pie jūras, man ir sajūta, ka esmu dialogā ar dabu, ka daba man kaut kādā veidā ir dāsna un labvēlīga. Un, tad es dabai saku “paldies”, jo viņa mani ir iepriecinājusi ar kādu brīnumu.
Tu vēsturniekiem būtu dāvana, jo spētu palīdzēt. Meklētu un atrastu.
Man tomēr tā meklēšana ir vairāk dabā. Negribētu pavadīt ļoti ilgu laiku arhīvos. Lai gan man bija viens darbs, kur var vilkt paralēles ar vēsturnieku-pētnieku. Mājā, kur es dzīvoju, no dzīvokļa izvācās īrnieks, bet aizejot, viņš atstāja visu, gluži kā lielā steigā. Atstāja tā it kā būtu iztraucēts no vakariņām. Ieraugot pamesto dzīvokli ar visām mantām, grāmatām, traukiem un uzcepto olu uz plīts pannā, sapratu ka man šeit kaut kas šķiet ļoti ievelkošs un interesants.
Es uztaisīju darbu par to - kā es meklēju saimnieku dzīvoklī. Vai viņš ir apracies zem grāmatām, vai sevi pārtaisījis par robotu vai iemiesojies kādā no pamestajām lietām. Negaidīti es atradu viņa paša fotografētas bildes no šā dzīvokļa, viņš bija fotoamatieris, un man ļoti patika rekonstruēt un izdomāt vēsturi par šo vietu.
Iespējams, ka puse bija nepatiesa, bet man tas likās interesanti. Vēsture, kas ir bijis pirms, kas noticis. Var jau iedomāties, ka arī mēbelēm ir sava atmiņa, piemēram, lampai. Tas atkal ir no mana cita darba “Lietu atmiņa”.
Tu esi gluži kā tāda lielo jautājumu medniece, kas meklē un jautā.
Labi, ka ne zvēru medniece!
Vai ir kas tāds no kā baidies mākslas virzienā?
Liekas, ka esmu palikusi bezbailīgāka. Kaut kādā ziņā esmu notrulinājusies, bet tas ir labi. Tas gan nācis no pēdējā laikā piedzīvotajiem negatīvajiem notikumiem - gan pandēmija, gan Ukrainas karš, gan tas, ko es pati esmu personīgi piedzīvojusi. Cik ilgi cilvēks var baidīties?
Tas gan, jo citādi var sajukt prātā.
Tieši tā, tāpēc ar bailēm ir jātiek galā.
Pagātnē es bieži meklēju mieru pie savas mammas, bet tad pienāca brīdis, kad man bija jāsaprot, kā pašai sevi nomierināt, man bija jāiemācās izkļūt no baiļu sprosta.
Šajā jautājumā esmu atradusi paņēmienu. Kad nāk virsū bailes, tad es cenšos izanalizēt, ko es konkrēti varu darīt šajā situācijā, kā es varētu rīkoties, kaut kādas prakstiskas darbības, lai baiļu nebūtu, nevis baiļoties, vai…
Kultivēt trauksmi sevī?
Jā. Es patiesi galvā izveidoju sarakstu, ja notiks šis - es darīšu to un to. Uzskatu, ka es varu paveikt diezgan daudz, manī ir spēks un kaut kādas zināšanas, arī izturība. Un tad es paļaujos uz to, ka es darbošos saskaņā ar plānu. Un tas mani nomierina.
Saucamais B plāns!
Jā! Protams, ka bailes nomirt ir neaptveramas bailes, ar kurām ir ļoti grūti samierināties. Tomēr, pēdējā laikā, mēģinu atrast to sajūtu, ka nāve var arī būt kā atbrīvošanās. Un, ja man tuvie cilvēki to var, tad es arī varēšu, kad pienāks brīdis. Protams, ja es saskartos ar kaut ko ļoti konkrētu - ja nāve pienāktu ļoti tuvu, tā būtu noteikti cita runāšana un domāšana.
Atceros, ka Hercam Frankam bija tāda filma, kas man atstāja milzīgu iespaidu uz visu mūžu. Viņam bija sirds slimība un bija jātaisa ļoti bīstama operācija, bet viņš nolēma šo operāciju filmēt un kļūt arī par novērotāju. Viņš varēja nomirt, bet viņš pārvērta savas bailes mākslas darbā. Tiklīdz tu kaut ko sāc novērot, pētīt, tas vairs nav tik bailīgi. Tad tu atkāpies un vēro no malas. Tu vari ar to pat spēlēties.
Tu daudz skaties filmas. Daudz lasi arī grāmatas. Tu proti laiku izmantot vērtīgi.
Filmu skatīšanās un grāmatu lasīšana ir paralēlā realitāte, arī izstāžu apmeklēšana, koncerti. Atraušanās no ikdienas. Sevišķi pandēmijas laikā, ceru, ka cilvēki novērtēja to, cik ļoti svarīga ir kultūra.
Ja mēs būtu ieslēgti mājās bez iespējas skatīties filmas, lasīt grāmatas, staigāt interneta vidē pa muzejiem, būt citā informācijas telpā, tad mēs vienkārši sajuktu prātā.
Bieži vien, manuprāt, cilvēki nenovērtē kultūras nozīmi. Ir cilvēki, kuriem tas viss liekas muļķošanās, nodokļu maksātāju naudas tērēšana, kas ir absurdi. Tā ir tā telpa, kas var mūs visus aizvest kaut kur citur, kaut ko citu parādīt. Milzīga paralēlā pasaule.
Vai esi aizdomājusies, kas pietrūkst šodienas jauniešiem mākslā? Vai “Instagram” un “TikTok” nav pārņēmis visu? Jaunieši vispār redz, kas apkārt notiek?
Man jāsaka, ka es laikam dzīvoju ļoti labā burbulī, jo man nav saskarsmes ar cilvēkiem, kas neredzētu, kas viņiem notiek apkārt. Piemēram, nesen biju uz modes skati, kuru rīkoja apvienība “Divi”, tur arī mans dēls piedalījās, viņš bija režisors, viss notika Matīsa tirgū.
Tas bija ļoti interesanti un iespaidīgi. Jaunie modes dizaineri bija izveidojuši tērpus no dabai draudzīgiem materiāliem. Tādiem, kas ir veidoti no dabas elementiem, kas pēc tam var izšķīst dabā. Arī veids, kā viņi modes skati rādīja. Tie jaunieši, kurus satieku es - ir daudz pieņemošāki, tolerantāki, atvērtāki, empātiskāki un mīlošāki, nekā mana paaudze. Tādi ir mani novērojumi.
Viņi ir brīvāki?
Jā, un man ir sajūta, ka viss ir labi. Iespējams, ka es dzīvoju pavisam citā informācijas laukā, jo neko sliktu par mūsdienu jauniešiem es nevaru pateikt. Protams, ir redzēti jauni cilvēki, kas neatraujās no telefonu ekrāniem, viņi neredz, kas notiek apkārt un neredz arī viens otru. Un tajā visā kaut kas ir baiss. Ir kaut kāda sabiedrības daļa, kas ir ļoti dziļi šajos sociālajos tīklos. Un tajos ir viegli pazaudēties. Bet es dzīvoju vidē, kur arī jaunie cilvēki aizrautīgi darbojas ar savām lietām un viss ir kārtībā. Iespējams vienīgi, ka grāmatas tiek lasītas mazāk.
Salīdzināt, ka kādreiz “zāle bija zaļāka…” un “manā jaunībā tā nebija”, tas būtu nepareizi. Tā var pateikt tikai neiedziļinoties.
Viss attīstās un mainās. Es nedomāju, ka šodien viss iet uz slikto pusi. Piemēram, cik ļoti jauni cilvēki ir ieinteresēti, lai novērstu klimata pārmaiņas, viņi ir daudz aktīvāki par vecāko paaudzi, kas nemaz nevēlas šajos jautājumos pat iedziļināties. Jaunieši šodien arī ir sociāli daudz aktīvāki un atbildīgāki.
Jā, viņiem rūp. Runājot vēl par tavām personālizstādēm, kur ir vieglāk veidot un radīt tās? Dzimtenē vai aiz Latvijas robežas? Kur vairāk ļauj izplest spārnus?
Jūtos labi gan šeit, gan ārzemēs. Šajā ziņā nekad neesmu jutusies kaut kādā veidā apspiesta. Lai gan, protams, par ko vajadzētu runāt un domāt - kā novērst cenzūru, kas parādās sabiedrībā, cik viegli var aizskart un uzbrukt māksliniekiem un īstenībā jebkuram cilvēkam. Par cancel kultūru. Ir bijuši vairāki gadījumi nesenā pagātnē, pirmais, kas iešaujas prātā, ir mākslinieka Kristiana Brektes un viņa radošās brīvības aizskaršana.
Latvijā rādīt savus darbus ir daudz atbildīgāk un satraucošāk, jo par mani, iespējams, ka sabiedrībai ir izveidojies zināms viedoklis. Izstādīšanās kļūst personiskāka. Tu esi daudz aizskaramāks.
Kad veido mākslas darbu ārzemēs, tad to vērtēs tikai kā konkrēto mākslas darbu. Šo darbu nesaistīs ar tavu personību. Šajā ziņā tur jūtu lielāku brīvību. Nesen notika starptautisks performanču festivāls “Starptelpa”, kur sanāca parunāt ar kādu ļoti provokatīvu mākslinieci, par to - kā tikt galā ar bailēm un satraukumu, izrādot savu darbu. Tajā brīdī vēl nebija atvērta izstāde “Sologāmija” un es pa vakariem mocījos ar šaubām. Šī māksliniece deva man dažus personīgus padomus, kā saņemties un sajusties neievainojamai. Viens no tiem bija - sajust, ka tieši tagad, tajā brīdī, kad satraucos, ar mani viss ir pilnīgi kārtībā un tieši šeit es esmu drošībā. Tā murdoņa un negācijas ir kaut kur tālu, tam īstenībā nav nekāda sakara ar mani.
Esi skaitījusi savus darbus?
Nē!
Liekas, ka būtu interesanti!
Jā, varbūt, CV ir diezgan garš. Nezinu tikai, ko pēc tam ar šo skaitli darītu.
Raksti dienasgrāmatu par savām sajūtām, lai pēc gadiem varētu atgriezties pagātnē?
Senāk rakstīju. Šobrīd ir sajūta, ka izrakstos caur saviem darbiem.
Vai internetā ir vietnes, kur var apskatīt tavus darbus?
Man ir mājaslapa, kur var aplūkot izlasi ar maniem darbiem. Ir vimeo konts, kur var noskatīties lielāko daļu manis veidoto video darbu. Es savus darbus neglabāju aiz aizslēgtām durvīm, neslēpju.
Tas ir forši, ka cilvēkiem ir piekļuve maniem darbiem. Esmu arī atvērta, ja kāds vēlas ko pārtaisīt vai izmainīt manā darbā, vai to izmantot kādā citā veidā. Man tas viss liekas tikai interesanti. Šajā ziņā esmu ļoti atvērta.
Cik viegli vai grūti māksliniekam vispār ir dzirdēt kritiku?
Negatīvu kritiku nav viegli dzirdēt, tādu, kas vienkārši pasaka, ka neko nesaprata un tas nekam neder. Man ir tāds novērojums, ka tos labos vārdus tu izlasi un ātri palaid vaļā, bet tos sliktos cilvēki mēdz ilgu laiku turēt sevī.
Jā, nelaiž vaļā.
Un tad ir jautājums, kāpēc cilvēks sevi tik ilgi moka… Vajadzētu otrādi, ka par labo ilgi priecājas un atceras. Tas arī ir par pašapziņu, par sevis novērtēšanu, bet diemžēl tā sanāk. Ir interesanti, kad cilvēkam uz tavu mākslas darbu ir pavisam jauns skatījums, kad ir ieraudzīts kaut kas tāds, ko tu pats neesi pamanījis, vai tevis padarītais tiek ielikts pilnīgi citā kontekstā. Tas man liekas ļoti interesanti. Kaut kādas negatīvas lietas? Diemžēl ar tām nākas samierināties. Skaidrs, ka tā būs, jo būtu pavisam dīvaini, ja visiem patiktu viss, ko tu dari.
Kaut kādā ziņā šī strīdīgā, dažādā attieksme par vienu darbu pat ir labāka, jo tad izpaužas visa krāsu gradācija.
Ja visi priecātos par taviem darbiem, tad liktos, ka kaut kas nav līdz galam labi.
Kad biji mazāka, vai atminies sevi, kāda biji?
Kaut ko atceros, bet man ir ļoti slikta atmiņa. Ir cilvēki, kas atceras sīkumus no savas bērnības. Man seko jautājums: vai es pati to atceros, vai man to kāds ir izstāstījis? Lai gan kaut ko es atceros - es biju pļāpīga.
Tev interesēja māksla? Radīt, idejas kurbulēt?
Par cik man vecāki ir mākslinieki un es dzīvoju ļoti radošā vidē, biju kopā ar tik daudziem dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem, es mēdzu viņus novērot.
Ticu, ka tieši bērnības vide mani veidoja un ietekmēja. Piedzīvotais un redzētais man deva sajūtu par dzīvi, ka dzīvi var dzīvot arī šādi.
Sanāk, ka tev patika un aizrāva, tas, ko redzēji?
Man ļoti patika. Patika arī klausīties sarunas. Protams, tā bija ļoti radoša vide, jo jau bērnībā es daudz laika pavadīju Mākslas akadēmijā, ejot līdzi mammai uz studijām. Man radās pieradums pie pašas ēkas - iespaidīgās Mākslas akadēmijas. Piemēram, trepes, ārkārtīgi augstas un platas. Atminos, ka es par tām trepēm daudzas naktis murgoju.
Sapnī nespēju nekādi noiet lejā pa tām. Nesaprotu pat no kurienes man tie murgi radās, varbūt kā mazs bērns esmu kādreiz noripojusi pa tām? Un kad es pabeidzu vidusskolu, modē bija stāties juristos.
Mana ģimene cerēja, ka arī es būšu juriste. Taču, aizejot uz Latvijas Universitāti, es redzēju tās telpas, kāpnes un koridorus un salīdzināju ar Mākslas akadēmiju, man uzreiz bija pilnīgi skaidrs - nē, šeit es nevēlos pavadīt visus šos gadus, es vēlos mācīties Mākslas akadēmijā. Sanāk, ka iestājos akadēmijā dēļ trepēm.
Labi, ka tomēr nekļuvi par juristi.
Varbūt es būtu bijusi ļoti laba juriste, nezinu.
Tu pati tici liktenim? Vai tomēr esi izvēles brīvības cienītāja?
Labs jautājums, nezinu. Es domāju, ka man mainās šīs sajūtas un domas, kam es ticu. Es ticu intuīcijai. Es ticu karmai, tam, ka ja dari sliktu, tad kādu dienu tas viss nāks atpakaļ. Domāju, ka viss ir līdzsvarā un tas ko pats kultivēsi, ko darīsi tas ietekmēs to, ko nopelnīsi. Liktenim nezinu vai ticu. Arī astrologiem īsti neticu. Man šķiet, ka uzzinātais var ļoti ietekmēt un tad pats cilvēks dodas izpildīt sev it kā pareģoto.
Ko novēli lasītājiem?
Viena no dzīvē svarīgākajām lietām, ir nepārstāt interesēties. Nenoslēgties savos viedokļos un nenocietināties, būt atvērtiem.
Vēl - empātija. Sajust otru, iztēloties viņa situāciju. Nedari citam to, ko negribētu, ka dara tev. Un vēl, ja uznāk lielas bēdas, saņemies un ej ārā staigāt, man šķiet, ka tas palīdz.
