“Kritisko vērotāju vajag noķert un apklusināt, lai būtu vieglāk, jo kurš mūs mīlēs, ja ne mēs paši,” sarunas gaitā secina māksliniece Katrīna Neiburga.
Viņas radītās pēdas laikmetīgajā mākslā ir ļāvušas noticēt mākslinieka talantam, degsmei un mīlestībai. Spēcīga. Apbrīnojami talantīga un vieda. Un tāda arī ir šī saruna par neatlaidību, ko māksliniece pazīst. Un par darbu, kas viņu dzen uz priekšu.
Katrīn, kā tev iet?
Nesen atgriezos no Austrijas. Tas bija mans piektais ceļojums, kas bija saistīts ar darbu. Veidoju instalāciju un filmu Eiropas Kultūras galvaspilsētas izstāžu programmai (Capital of Culture Salzkammergut 2024). Sajūta, ka esmu pamatīgi tur jau iedzīvojusies. Uztaisīju filmu “Lielā pastaiga” par vietējo raganu Burgi un viņas dzīvi starp augiem, zvēriem, putniem un vietējiem mītiem. Anna Fišere radīja mūziku, bet dēls Antons bija operators. Filmu rādījām mazā šķūnītī un bija forši, jo bijām kalnos.
Droši vien skats arī gluži kā no filmas?
Jā! Izstādes tēma bija cilvēka saikne ar dabu, meklēju arī paralēles starp Austriju un Latviju. Pati sevi arī uzskatu par pamatīgu dabas bērnu. Braucām uz Austriju ar mašīnu. Katru reizi vedu dabas materiālus no kā taisīt maskas tēliem, kas piedalījās filmā. Vedu jūras smiltis, sūnas, jūraszāles, izskalotus kokus. Tie bija materiāli instalācijai un tērpiem.
Filma bija par burvi Burgi, kas ir austriešu vietējā ragana. Viņa sarunājas ar dzīvniekiem. Atklāšanas performancē Anna Fišere uzstājās ar vietējo mūziķi. Šķiet, ka sanāca iespaidīgi.
Arī pati piedalījos filmā un performance - tēlojot Krampusu (mitoloģisks austriešu tēls, kas dzīvo Alpos kalnu alās). Mans tērps bija radīts no jūras izskalotiem kociņiem.
Izskatās iespaidīgi! Cik ilgi tapa tērpi - maskas?
Sāku pie maskām strādāt Latvijā, bet vedu tās uz Austriju, lai varētu pabeigt. Pielaboju un pabeidzu tur. Man gribējās aizvest kādu gabalu no Latvijas. Viņiem ir kalni, bet mums ir jūra. Tā pēc manām sajūtām ir līdzība, jo viņi skatās uz kalniem un vēro kā mainās gadalaiki.
Viņi stāsta, ka kalni nekad nav vienādi. Katru reizi, kad uzmet skatu kādam kalnu pauguram - tas ir citādāks, atkarībā no gaismas, laikapstākļiem, gadalaikiem. Man ir tieši tāpat ar jūru. Augusta beigās atkal dodos uz Austriju, jo piedalos citā Eiropas Kultūras galvaspilsētas izstādē “Analog”- pārveidošu un pielāgošu savu darbu “Mati”, kas tika izstādīti galerijā “Kim?”. Sanāk, ka nav īsti laika, lai atpūstos.
Lai gan tas, manuprāt, jau ir skaistākais mākslinieka dzīvē. Tā ir tava bagātība.
Protams! Turklāt katrs notikums ir tik atšķirīgs. Savā valstī un citā vietā. Ja skatāmies nākotnē, tad septembrī Jaunā teātra festivāla „Homo Novus” ietvaros Rīgas Cirkā tiks rādīta izrāde, ko es veidoju Dānijā kopā ar dāņu performanču māksliniekiem.
Izrāde saucas “S.O.S” (“Symphony of Solitude”- Vientulības simfonija), kas sakrīt ar manas izstādes tēmu. Iesaku noskatīties. Šī izrāde saņēma Dānijas augstāko novērtējumu, līdzīgi kā mums ir “Spēlmaņu nakts”. Man par to ir liels prieks.
Mākslinieka dzīve ir maģiska? Tik daudz radi, piedzīvo…
Tā ir interesanta dzīve. Nekad nekas neatkārtojas. Katra tēma, kas ienāk galvā un kādu laiku neatstāj mani, lēnām pierāda, ka ir vērta izpētīšanai.
Ja ideja ir izturējusi laika un emocionālo pārbaudi manī, tad varu tai ķerties klāt un strādāt ar to. Jebkurš darbs man ir nācis no personīgas intereses par kādu tēmu, par pārdzīvojumu no manas personīgās dzīves. Māksla ir nemitīga interesēšanās.
Ir bijis, ka kāda ideja tirda tik ļoti, ka jau naktī jāsāk strādāt, jo aizmigt nav vairs iespējams?
Naktis ir periods, kad viss ir daudz saasinātāks. Man vienmēr stāv pie gultas blociņš, jo, ja es naktī pamostos, tad varu ideju pierakstīt.
Ja kaut kas ienāk prātā, tad tas neļauj aizmigt, tas ir jānoraksta nost, lai pēc tam var pagulēt. Tāpat ir ar milzīgiem satraukumiem.
Vienmēr, kad parādi darbu publiski, ir liels satraukums, jo šis konkrētais darbs ir ilgi dzīvojis ar mani, un parādīt savu darbu sabiedrībai publiski, tā vienmēr ir bijusi pārkāpšana pāri, jo vienmēr ir kādas šaubas, kas nekad neatkāpjas. Tad seko arī negulētas naktis pirms izstādēm un izrādēm.
Gluži kā tādi bērni, ko palaist plašajā pasaulē. Tas vecākiem nav viegli.
Es varbūt tik daudz nepieķeros saviem darbiem kā bērniem, bet kaut kādā ziņā šis teiciens nedaudz atbilst realitātei. Skaidrs, ka ir atbildība par to, ko pats izstādi. Un nav jau nekāda objektīvā vērtētāja, kas varētu pateikt, ka dari pareizi, labi, vai otrādi - šoreiz tas nestrādās.
Dakteris, piemēram, zina, jo viņam ir likumi, noteikumi, struktūras, pēc kā var saprast, vai esi labi izdarījis savu darbu. Taču māksliniekam, manuprāt, ir grūtāk ar vērtējumu. Sevišķi pirms darba izstādīšanas, kad ar savu mākslas darbu esi bijis kopā viens pats - saprast, kur esi nonācis.
Kā tev ar pašvērtējumu un kritiku?
“Sologāmijas” darbs arī bija par šo tēmu. Par to, cik daudz mēs paši sevi tirdām, mokām, cenzējam, kritizējam, izturamies nelāgi pret sevi…
Nesaudzējam sevi?
Jā, bet šo kritisko vērotāju vajag noķert un apklusināt, lai būtu vieglāk, jo kurš mūs mīlēs, ja ne mēs paši.
Man ir lielas problēmas ar pašvērtējumu, lai gan tam nav objektīvu iemeslu. Es nezinu, mēs vienkārši dzīvojam vainas apziņas sabiedrībā.
Vainas apziņa neapstājas. Tā visu laiku moka, lai gan varbūt, ka visiem tā nav.
Par tavu jaunāko personālizstādi “Sologāmija”. 2009. gadā tu saņēmi Purvīša balvu un nesen uzzināji, ka esi nominēta. Šoreiz tevi pamanīja ar “Sologāmiju”, kā jūties par to?
Man ir liels prieks. Nesen izlasīju arī vērtējumu, kāpēc esmu nominēta. Ļoti novērtēju tekstus, ko bija rakstījuši žūrijas dalībnieki. Pēc izlasīšanas bija sajūta, ka cilvēki ir sapratuši, ko es esmu gribējusi pateikt, jo vienmēr ir kādas ekspektācijas un domas, kā skatītājs varētu skatīties uz izstādi, ko viņš sajutīs. Protams, šī izstāde ir personīga, bet caur sevi, man likās, ka es varētu parādīt arī citus - citu cilvēku pašus.
Parādīt atspulgus?
Jā, viņus pašus. Esmu izdomājusi vārdu tai manai iekšējai Katrīnai - tā ir Paša, ar kuru man ir jāsadzīvo kopā. Un tās “Pašas” katram ir daudz un dažādas. Man ir milzīgs prieks, ka žūrija saprata un uztvēra manu ideju. Interesanti ir arī tas, ka 2009. gadā darbs, ar ko es ieguvu Purvīša balvu, saucās “Solitude”, kas ir vientulība.
Šobrīd izstādes nosaukums ir “Sologāmija. Tas ir dīvains fenomens, kas notiek pasaulē, kad cilvēki precas paši ar sevi. Es pati, strādājot pie šīs tēmas, jutu, ka izstāde sasaucas ar “Solitude” izstādi, ko veidoju apmēram 2008.gadā. Varētu teikt, ka pat izstāžu nosaukumi ir līdzīgi.
Svešvārdi saistīti ar vienatni, būšanu pašiem ar sevi. Mēs ar Solvitu Kresi pārrunājām šo un viņa arī bija pamanījusi, ka tēmā un izpildījumā ir zināma saistība. Tā ir spirāle, pa kuru es eju. Brīdis, kad es runāju par līdzīgu tematu, bet citādākā skatpunktā un ar citu pieredzi, kurā esmu šobrīd, 2024. gadā, jo 2008. gads bija sen. Taču šī ir tēma, kas konstanti ir ar mani un vienmēr mani ir interesējusi, pavadījusi. Arī caur citiem darbiem šī tēma šur tur pavīd.
Tajā pašā laikā, manuprāt, tā ir ļoti svarīga tēma cilvēkam - par to, kā būt pašam ar sevi, jo, ja mēs nemākam būt paši ar sevi, tad mums būs grūti būt kopā ar citiem, to esmu pamanījusi pati savā pieredzē.
Ir dzīvē gadījumi, kad tu vari pēkšņi paliekt viens pats, kad kaut kādu iemeslu dēļ aiziet, pazūd, nomirst cilvēki - nekas diemžēl nav bezgalīgs. Un mums vajadzētu būt tam gataviem.
Būt pašpietiekamiem. Vai spēj būt viens? Sadzīvot, redzēt jēgu dzīvei viens, vai nespēj. Tas ir milzīgs jautājums. Kaut kādā ziņā tas māca nepieķerties lietām, nepieķerties cilvēkiem. Jābūt mierā. Jo mēs katrs esam pilns, nevis pusīte.
Tikko pieminēji mieru. Ko tev pašai nozīmē miers?
Miers. Tāda iepriekš paredzamība, ka tu vari ar kaut ko rēķināties, tas cilvēkam ir ļoti svarīgs stāvoklis, arī man. Taču diemžēl mūsdienās mēs visi esam absolūtā nemierā. Mēs varam tikai mēģināt tuvoties mieram.
Tikko biju Austrijā, braucot uz mazo ciematiņu Grundlsee, kas atrodas Austrijas Alpos, attālinoties no Latvijas, bija sajūta, ka attālinos arī savām bailēm un nedrošības. Kad pārbrauc pāri Lietuvas robežai dziļāk Eiropā, iegūsti lielāku drošības sajūtu, jo vairs nejūties tik tuvu pie ļaundara kaimiņa - Krievijas. Šogad sakarā ar darbu dzīvoju arī Austrālijā, kas atrodas tik ļoti tālu no šīm problēmām, ar ko mēs saskaramies .
Brīžiem liekas, kāpēc mums ir jādzīvo ar šiem satraukumiem, nemieriem. Tu vairs nevari būt īsti drošs. Drošs par nākotni.
Kad beigsies karš Ukrainā? Kad beigsies ciešanas, ar kurām saskaras cilvēki Ukrainā? Kas sekos tālāk? Pagaidām Latvijā varam turpinām dzīvot, strādāt, radīt un es ceru, ka nekas vēl briesmīgāks nākotnē nenotiks. Ka labais uzvarēs. Taču tāpat iekšējais nemiers, ka nevari paļauties uz lietām, nepamet.
Austrālijā es piedzīvoju šo sajūtu, ka viņiem nav pat jāsaskaras ar šo domu, ka kāds varētu ielauzties pie viņiem, ka kaut kas varētu viņu dzīvēs, ikdienā mainīties. Tāpat arī Austrijā, Alpos, cilvēki dzīvo absolūtā mierā. Viņi ar grūtībām saprot, kā mēs jūtamies.
Un tad, kad sāc stāstīt par to, kā tu patiešām jūties, kā bija tad, kad sākās karš, cik es jutos apdraudēta, es patiešām krāmēju 24 stundu somu, sāku domāt, kur es slēpšos ar bērniem, kā es ar to visu tikšu galā? Viņiem saprast to ir …
Neaptverami?
Jā. Turklāt kādā informācijas laukā kurš dzīvo… Tas likās, savā ziņā, negodīgi, bet no otras puses skatoties, kad aprunājos ar vairākiem vietējiem iedzīvotājiem par šo tēmu, mēs nonācām pie atziņas, ka, piemēram, Austrālijā ir pamatīgs uztraukums par klimatu. Viņi patiešām pamatīgi jūt klimata pārmaiņas- ugunsgrēki, tornado, vētras.
Un tas ir tas, ko mēs šeit, Latvijā, jūtam salīdzinoši mazāk. Sanāk tā, ka katram ir iedalīti uztraukumi un pilnīgā mierā neviens nevar būt. Žēl, ka tā. Vienīgā iespēja ir meklēt mieru sevī.
Es teiktu, ka tā ir apzināta prakse, kas ir jāmācās. Ir jārada drošība ap sevi, jādara lietas pēc labākās sirdsapziņas, nedrīkst gremdēties bailēs, jo tās saēd. Var mēģināt meditēt, censties samierināties ar to, ka viss ir galīgs, nepieķerties lietām. Es gan nevarētu teikt, ka man tas izdotos, esmu tikai ceļā.
Kopš 2000. gada radi un esi viena no spožākajām māksliniecēm Latvijas laikmetīgajā mākslā. Ko esi sapratusi pa šiem gadiem?
Visu laiku viss ir bijis attīstībā. Visi novērojumi, viss, ko esmu pamanījusi, piefiksējusi, piedzīvojusi, nofilmējusi un sapratusi. Visu redzēto, kam es saskatu vērtību, to visu es atstāju pie sevis un pēc tam strādāju ar to.
Tāpat kā es nezinu uz kurieni es īsti dodos savā dzīvē, tāpat es arī īsti laikam lielos secinājumus neveicu, jo kaut ko skaidri zināt nav iespējams. Man domas mainās nemitīgi.
No vienas puses mēs visu laiku esam viens un tas pats cilvēks. Kāda es 18 gados biju, tāda arī tagad esmu, tomēr kaut kādi viedokļi mainās. Ir pamatvērtības, kurām es nekad nepārkāptu pāri. Kaut kādas lietas, ko man ir iemācījusi ģimene. Arī sirdsapziņas likumi.
Man liekas, ka cilvēkam ir jābūt fleksiblam un viņš ir interesants, kamēr nav ieciklējies kādos konkrētos viedokļos. Man vecāki, viedāki cilvēki, ir tie, kas nemēģina pateikt - ir tā un tā, senāk zāle bija zaļāka un debess zilāka, ka tikai viņu viedoklis ir pareizs.
Nē, viņi ir palikuši atvērti un elastīgi, ieklusās jaunajos un vēl aizvien turpina mainīties. Viņi apvieno savu milzīgo dzīves pieredzi ar asu prātu un interesi par dzīvi, par šobrīd notiekošo. Tie, kas ir palikuši cieti un iestiguši savos viedokļos, kas vairs nemainās un neattīstās, tie cilvēki ir apstājušies.
Un tu pati to arī dari. Nemitīgi attīsties un ej uz priekšu savā mākslā.
Es cenšos.
Esi kaut ko ziedojusi mākslas vārdā, bijusi kāda smagāka nasta?
Drīzāk nē. Man vienmēr ir izdevies, par ko man ir liels prieks, apvienot personisko dzīvi ar mākslu. Es zinu, ka ir grūti būt sievietei māksliniecei tā dēļ, ka viņai ir arī mātes rūpes. Man pašai ir ļoti izteiktas mātišķas jūtas. Man ļoti patīk veidot ligzdu, skaistu vidi, rūpēties par apkārtni. Man patīk arī gatavot ēst. Esmu diezgan saimnieciska.
Esmu saimnieciska sieviete, bet, neskatoties uz to, viss notiek plūsmā. Tāpēc es ļoti daudz savā mākslā iesaistu ģimeni, tagad tas turpinās ar to, ka varu sastrādāties ar savu dēlu Antonu, viņš mācās par operatoru. Mans jaunākais dēls Ludvigs ir filmējies ļoti daudzās manās filmās, video instalācijās. Arī viņi kā asistenti man vienmēr ir palīdzējuši.
Es varu teikt, ka mana dzīve ir tā sapinusies, ka es vairs nevaru pateikt, kur ir tas darbs un kur ir tā dzīve, jo tas ir viens un tas pats.
Par to esmu ļoti laimīga, kaut gan es absolūti apzinos, ka daudzām sievietēm varētu būt ļoti grūti apvienot mākslu ar ikdienas dzīvi, pienākumiem. Tas var būt milzīgs slogs un ar to saistītas daudzas nepatīkamas izvēles.
Man ir tāda sajūta, ka esmu diezgan stipra, tāpēc man tas sanāk, bet sievietei, māksliniecei - ir ko turēt šodien.
Man pats svarīgākais dzīvē ir ģimene, mani bērni. Māksla ir pēc tam, tāpēc es varu teikt, ka nekad neko mākslai neesmu upurējusi, neko man svarīgu.
Kad sāki radīt, aizdomājies par to, ka kādu dienu varētu nonākt starptautiskajā vidē?
Es nezinu, ko nozīmē nonākt tālu. Esmu nonākusi pie tā tagad, kad man ir 46 gadi.
Esi pieticīga?
Domāju, ka jā. Man māksla nav lineārs ceļš, pa kuru doties, ko noiet no punkta A uz punktu B. Man nekad nav bijis kāds konkrēts mērķis. Katrs darbs, ko daru savā dzīvē, ir pilnīgi nejaušs- sakritību vadīts. Vai tas ir impulss no ārpuses - kāds piedāvājums, kāds novērojums, notikums, vai arī kāds iekšējs piedzīvojums, emocionāls pārdzīvojums.
Pēdējā laikā es saku paldies melnajam caurumam kosmosā, no kurienes nāk manas idejas, parasti šis melnais caurums ir dāsns, bet gadās arī brīži, kad būtu jau jāsāk strādāt pie konkrētā darba praktiski, bet ideja vēl nav atnākusi. Tad rodas satraukums. Taču beigās vienmēr kaut kā uzrodas tā ideja. Un tad liekas, kā tas tā var būt? Vai būs kāds brīdis dzīvē, kad tā arī palikšu bez idejas? Vai tā arī var būt? Noteikti jābūt gatavai arī tam.
Pieņemt lēmumu, ka neko nevaru izdomāt, neko par šo tēmu no savas puses nevaru piebilst.
Mans ceļš ir tāda kā maldīšanās te pa labi, te pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ, kaut kur es plūstu un, iespējams, ka pa spirāli, tas nozīmē - nedaudz uz augšu. Ir arī tādi brīži, kad es saņemu novērtējumu - priecīgi un pašapziņu ceļoši.
Ja kaut vienam cilvēkam tas, ko es radu, ir norezonējis, licis uz kaut ko paskatīties savādāk, atvērtāk, brīvāk, tad jau tam visam ir jēga. Ja atskatās uz saņemtajiem novērtējumiem, tad jau liekas, ka viss ir labi.
Bet tā ir tava neatlaidība. Lai aizvestu savus darbus kaut vai līdz personālizstādei. Lai aizbrauktu ar mašīnu līdz Austrijai.
Ilmārs Šlāpins par mani reiz teica, ka “manī ir tas balanss, ka es kaut ko izdomāju un arī izdaru,” jo bieži vien ar cilvēkiem ir tā, ka viņi daudz izfantazē, bet praksē nespēj realizēt. Ir arī tādi, kas dara, dara, dara un…
Un neizdara līdz galam.
Precīzi. Es laikam esmu kārtīgs strādnieks, kuram ir arī teicamnieces sindroms. Svarīgi ir izdarīt darbu kvalitatīvi, pēc kaut kādiem maniem kvalitātes iekšējiem mērogiem.
Un tā darbošanās dzen mani uz priekšu. Piemēram, kad ir brīvāki brīži, es, atklāti sakot, jūtos apstulbusi. Kad esmu laukos, tad gan varu pavadīt laiku neko nedarot - staigājot pa mežu un gar jūru. Vienkārši iet, iet, iet. Patīk arī gulēt saulē, aizmirsties un atiet no visa, bet kopumā, kā latvieši saka: “Darbs dara darītāju!”, tas nedaudz ir par mani.
Sarunas turpinājums sekos.
