Marata Kasema publicētais video izvilkums no Krievijā notikušās konferences par Baltijas valstu nākotni pēc to atgriešanās “dzimtajā ostā” (в родную гавань), tas ir, Krievijā, latviešu politiski aktīvajā sabiedrībā izsauca divējādu reakciju. Vieni no šajā konferencē izskanējušajiem izteikumiem atgaiņājās, norādot, ka tos personāžus nevajagot ņemt nopietni, jo viņi esot margināļi pat Krievijas politiskajā vidē, kamēr otri šausminājās, kāpēc daži no viņiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā, vēl nesēž aiz restēm par saviem atklāti pretvalstiskajiem izteikumiem.
Šo konferenci ar nosaukumu “Krievu etnocīds Baltijas valstīs” rīkoja Krievijas “maigās varas” ietvaros veidotais “NVS valstu institūts”. Šo iestādi vada odiozais Krievijas valsts domes deputāts Konstantīns Zatuļins.
Marats Kasems konferencē notiekošo apraksta šādi: “Uz šo sapulci bija ieradušās visas Latvijas fantastiskās būtnes: akvalangists [Ruslans] Pankratovs, suteners [Romans] Samuļs, blogeris [Andrejs] Mamikins, pseidovēsturnieks [Igors] Gusevs, Krievijas drošības dienestu virsnieks [Vladimirs] Simindejs, neveiksmīgais dzejnieks Vadims Avva (Aleksejevs), noziedzīgās organizācijas “Baltijas antifašisti” vadītājs [Sergejs] Vasiļjevs, Rīgas [Krievu savienības] aktīvists [Sergejs] Muļivanovs un, protams, Aleksandrs Gapoņenko.
Šie kungi trīsarpus stundas aizraujoši diskutēja par to, kā viņi plāno okupēt Latviju, kas tieši nogalinās latviešus (to viņu sapratnē izdarīs Latvijas iedzīvotāji, kuri tagad cīnās orku pusē Ukrainā), kādos rezervātos būtu labi ievietot latviešus, kā visiem tiks aizliegts runāt latviski, kāda ideoloģiskā bāze jāsagatavo pāris gadus pirms Krievijas intervences un daudzas citas lietas.”
Mamikins: “Es ticu, ka krievu tauta, samaksājot ar tūkstošiem cilvēku dzīvībām, sagraus nacistiskos režīmus Piebaltijā. Šīs valstis ar pašreizējiem nosaukumiem - Latvijas Republika, Igaunijas Republika un Lietuvas Republika nedrīkst pastāvēt.”
Avva (Aleksejevs): “Mums jārada tādi apstākļi, ka šīs [baltiešu] valodas saglabājas kā jaukos indiāņu rezervātos. Tā, kā to izdarīja amerikāņi.”
Muļivanovs: “Kāds var būt šodien politiskais mērķis Piebaltijā? Manuprāt, tikai viens - šo režīmu likvidācija. Ja nepieciešams, tad arī šo valstiskumu likvidācija, tāpēc mēs jau divus gadus regulāri aicinām, rekrutējam un pēc tam klusi pavadām tos puišus, kuri atbraukuši no Piebaltijas un šobrīd karo “SVO” zonā (Ukrainā). [..] Šie puiši, kuri ar uzvaru atgriezīsies no turienes, sasitot banderoviešus, viņi arī būt tas galvenais spēks, kas spēs diktēt tālākos dzīves apstākļus Piebaltijā.”
Gapoņenko: “Apturēt kolektīvā subjekta etnocīdu Latvijā, Lietuvā, Igaunijā var vienīgi mātes valsts, kuras lomu pilda Krievija. Tajā atrodas krievu nācijas kodols, kas aizstāv krievus. [..] Ja Krievija pirmā sāk humāno intervenci, teiksim tā, Piebaltijā, tad tam ir jāgatavojas. Tam ir jāgatavo ideoloģiskais pamats. Par to jārunā jau vairākus gadus iepriekš.”
Trīs ar pusi stundas tādā garā. Mēģināsim atbildēt uz sākumā uzdotajiem jautājumiem. Vai šo konferenci var un vajag uztvert nopietni? Manuprāt, šis jautājums jāpārformulē citādi. Vai drīkst šīs runas nenovērtēt un uztvert tās vieglprātīgi? Ja kāds to dara, tad kāpēc? Vai aiz muļķības vai tāpēc, ka jau ir vai tikai taisās būt potenciāls Maskavas aģents?
Notikumi Ukrainā liecina, ka tieši ar šajā konferencē minētajiem argumentiem (vai tiem līdzīgiem) sākās “ideoloģisko pamatu gatavošana “humānajai intervencei”. Ukrainas gadījumā šie “ideoloģiskie pamati” tika likti jau uzreiz pēc PSRS sabrukuma, bet īstā sēkla tika iedēstīta 2000. gadā ar leģendāro režisora Alekseja Balabanova filmu “Brālis-2”, kurā visa antiukrainiskā, antiamerikāniskā ideoloģija tika skatītājiem iebarota ikvienam viegli saprotamā emocionālā kinovalodā.
Jāatzīst, ka Ukrainas iekarošanas “pamatojums” attiecībā uz Baltijas valstīm īsti neder, jo Krievijā vienmēr, arī PSRS laikos, Baltiju uztvēra kā svešķermeni (atšķirībā no Ukrainas), taču šeit tiek iedarbināts cits “arguments”. Mums (tas ir, Krievijai) vajag, tas ir mūsu stratēģiskajās interesēs (savienojums ar Kaļiņingradas apgabalu un plaša kontrole pār Baltijas jūras austrumkrastu), un vispār “mazajām” valstīm (limitrofiem) nekāda suverenitāte nepienākas. Tām jābūt paklausīgām “saimniekam” un “maigi jāluncina astīte” (Putins nesenajā intervijā Pāvelam Zarubinam). Par nepaklausību tās jāsoda. Līdz pat “humānajai intervencei”.
Uzskatīt, ka minētajā konferencē izteiktas kaut kādas marginālas idejas, nozīmē nesekot līdzi Krievijas politiskās domas attīstībai vai izlikties nemanām šo skaidri redzamo līniju. Šīs idejas ir nevis marginālas, bet gan pilnībā iekļaujas Krievijas sabiedriskās domas pamatplūsmā un regulāri izskan dažādos propagandas šovos.
Latvijā šo acīmredzamo patiesību ne visi grib atzīt un izliekas, ka to neredz. Tās jau tikai tukšas runas, viņi atrunājas. Lai nerastos pārpratumi, es šeit nerunāju par tiem politiskajiem spēkiem Latvijā, kuriem vienīgā iespēja nonākt varā ir, mainoties Latvijas valstiskumam. Es runāju par spēkiem, kuri nomināli ir it kā par Latvijas neatkarību, bet vienlaikus ir autoritāro režīmu tiešāki vai netiešāki cienītāji. Pirmām kārtām tie ir dažādu nokrāsu un motīvu šleserieši, kuri izliekas nemanām Trampa un Putina mentālo tuvību un kuriem šķiet, ka sēdēšana uz diviem vai vairākiem krēsliem ir loģiska un pat pašsaprotama.
Ir skaidri jāapzinās, ka, kamēr Kremlī sēž Putins, virs Latvijas valsts karājas draudīgs Damokla zobens. Teikt pretējo var vienīgi tas, kurš politikā neorientējas vai kuram Latvijas neatkarība ir dziļi vienaldzīga vai pat netīkama. Ikviens pasaules politiķis, kurš stāsta, ka viņam esot draudzīgas attiecības ar Putinu, vai kurš gribētu šādas draudzīgas attiecības veidot, ir Latvijai bīstams politiķis. Tas vēl tā maigi teikts.
Ja tomēr pieminam politiskos spēkus, kuri vairāk vai mazāk atklāti gaida Krievijas “humāno intervenci”, tad attieksme pret viņiem nedrīkst būt tāda, kas ļautu runāt par kaut minimālu mīkstmiesību. Jo stingrāk un cietāk, jo labāk. Ar nokaitētu dzelzi jāizdedzina visi šie Gapoņenko & Co perēkļi.
Rūpīgi jāizvērtē tiesiskās iespējas par deputāta zvēresta laušanu atņemt Rosļikovam Saeimas deputāta mandātu. Nav lieki jābaidās par “nabaga upura” lomas iedošanu šim politiskajam darbonim. Viņa elektorāts un viņa Maskavas atbalstītāji saprot tikai spēka valodu. Mīkstsirdību viņi uztver kā vājumu, bet vājie jāsit. Atbilstoši šai filozofijai tam viņi ir arī domāti.
Tāpēc jādemonstrē spēks un drosme. Mīkstčaulība un vēlme “vienoties” var novest tikai pie katastrofas. Ukrainas kompromisu politika no 2019. gada līdz 2022. gadam par to skaidri liecina. Gaidīsim mūsu Valsts drošības dienesta rīcību.
