6.lapa
PIRMIZRĀDE
Rīgas Cirkā 3. jūnijā pirmizrādi piedzīvojusi režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidota, Latvijas un Igaunijas kopražota izrāde “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”.
1486. gadā sarakstītais Malleus Maleficarum jeb “Raganu veseris” vairākus gadsimtus bija pasaulē pārdotākā grāmata aiz Bībeles. Šī grāmata izvērš juridiski teoloģisku teoriju par sievietes dabu, to attēlojot kā normālās (vīriešu) pasaules apgriezto spoguli, un pierādot, ka sievietes jau pēc savas dabas ir bīstamas un neuzticamas. Negantākās no viņām ir konkubīnes, tām seko vecmātes, un, visbeidzot - sievas, kas valda pār saviem vīriem. “Kad sieviete pati pie sevis domā, viņa domā ļaunu,” raksta grāmatas autors Heinrihs Krāmers.
“Raganu veseris” tika plaši lietota raganu prāvās visā pasaulē, tomēr tā nav grāmata par “raganām”, bet gan par sievietēm, mūsdienās to uzlūko kā Rietumu mizogīnijas pirmtekstu. Viens no secinājumiem Briseles universitātes apjomīgajā pētījumā “Raganas”, kas aplūko šī fenomena vēsturi no senlaikiem līdz pat mūsdienām: raganas tēlu, estētiku un mītus par to, ko raganas dara, radījuši varas pozīcijās esoši vīrieši viduslaikos. Dažām parādībām, piemēram, raganu sabatam, visticamāk nekad nav bijis atbilsmes realitātē.
“Mūsu komanda, lasot šo grāmatu, sev, pirmkārt, uzdeva jautājumu par nākotni. Kas mēs būsim tad, kad viss būs beidzies? Pašlaik plaši notiek pamošanās no “vīrieša skatiena” izkropļotā paštēla, no vīriešu/sieviešu teritoriju binaritātes, tiek atkarota telpa un autonomija, notiek atjēgšanās no gadsimtos iedzītā naida pret sievietes vai sievišķīgu ķermeni, prātu un īpašībām. Mūsdienu feminisms pārsvarā definē sevi sarunā par to, kas sieviete NAV, dekonstruējot patriarhāta radītos naratīvus. Tomēr tas, kas visvairāk interesēja mūs - kas viņa IR. Sauksim to par postapokaliptisko feminismu. Kas viņa bija pirms “Malleus Maleficarum” - un kas viņa būs pēc tam, kad vairs nebūs nekā, pret ko cīnīties?” tā izrādi piesaka tās radošā komanda.
“Šis stāsts sākas no beigām. Mēs dodamies atpakaļ laikā, atdzemdējam sevi atpakaļ pirmresursā, ar putekļusūcēju iesūcam sevi atpakaļ dzemdē, pirms laika, kad sieviešu ķermeņiem un prātiem tika uzlikta kauna zīme. Krāmers rakstīja, ka ir sastapis sievietes rūgtākas kā nāve. Mēs gribam apēst kaut ko saldu, piemēram, ābolu. Aizēsties līdz laikam pirms gaisma tika nošķirta no tumsas. Vilkt pavedienus, ko glabā arhetipi un stereotipi, pavedienus, kas beigu galā aizved mūsu ķermenī. Krāmers rakstīja, ka sievietes tika radīta sliktā kaula. Viņa ir nepabeigtais dzīvnieks, kuru pabeidz pats dzīvnieks. Viņa ir riba, kura turpina vērpties,» saka izrādes režisore Iveta Pole.
Izrādes veidotājas un izpildītājas: Iveta Pole, Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkan (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Maarja Nuut (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda
Kostīmi: Kristiāns Aglonietis, Anna Ansone, gaismu māksliniece: Karolin Tamm (Igaunija).
Izrāde angļu valodā, izrādē smēķē.
