Ar Žoržu Siksnu sarunāties ir vienkārši: viņš savas domas izsaka, neslēpjoties aiz politkorektuma. Taču ir labi jāieklausās: kur beidzas viņa ironija un kur sākas nopietnība? “Neatkarīgās” saruna ar populāro dziedātāju.
Manuprāt, tu esi tagad kļuvis daudz populārāks nekā agrāk. Tu esi pilnīgi visur. Es pat nezinu, kur tevis nav.
Mani tagad klausās arī jaunāka auditorija, ne tikai padomju cilvēciņi uzvalkos. Kolhozu laikos bija solīda auditorija, es biju pieklājīgs mākslinieks uz skatuves. Tagad ir nākusi klāt jaunatne. Tās labās skolas, kurās uzstājos - 2. ģimnāzija, Āgenskalna ģimnāzija, 3. ģimnāzija... Sezonas noslēgums būs burvīgajā Tallinas kvartālā. Tur pulcēsies Latvijas zelta jaunatne. Labā nozīmē zelta jaunatne.
Jā, tieši jauniešu vidu tu esi neticami populārs.
Jā, nedaudz brīnos, ka esmu gandrīz vienādi interesants gan astoņpadsmitgadīgai meitenei, gan astoņdesmitgadīgai sievietei. Kad dziedu “Ģenovevu”, tad līdzi dzied visi. Sievietes nepadomā par saviem gadiem un veselību: Jūrmalā bija gadījums, kad viena sieviete kopā ar mazbērniem pēc karstas līdzjušanas pusstundu dzēra sirdszāles.
Vērtējot jauniešus... Viņus jau tagad nemāca par to, ko man pasniedza. Brigaderes skolā, Tērvetes pagastā, kur mācījos: tolaik bija visādas briesmīgas filmas par karu, mūs veda uz Salaspils nometni. Patlaban skolu programmā laikam nav iekļauts Okupācijas muzeja apmeklējums? Bet to vajadzētu apmeklēt visām Latvijas skolām. Valsts to varētu atļauties.
Patriotisms jāaudzina arī ar dziesmām, ar fantastiskajiem dziesmu svētkiem. Jādzied kopā ar “Līviem”, ar latviešu māksliniekiem. Ar tiem, kuri nepiedalās Dzintaru koncertzāles visādos “rendez vous”.
Bet vai tad tavs sapnis nav nokļūt Laimas Vaikules koncertā?
Es jau atmetu ar roku: viss par vēlu!
Varbūt nākamgad?
Bet tad man jāmaina uzvārds: Siksnulis. Jo Busulis, Stībelis un Rutulis Laimai jau ir. Taču ir otrā puse tam visam: ja nu es tad pazaudēšu to jauniešu auditoriju, kas man tagad ir?
Mums ir daudz pasaules līmeņa muzikantu. Malači! Piemēram, “Prāta vētra” tika lielajā Krievijas tirgū - kopš 2014. gada, kad tika okupēta Krima. Mūziķi uzstājas, maksā nodokļus valstij, kurā muzicē, un par tiem nodokļiem krievi gan jau saražoja kādu bumbu. Varbūt tieši tā bumba trāpīja Mariupoles teātrī, kur atradās bērni. “S ļubovju iz Rigi - “Brainstorm”” (Ar mīlestību no Rīgas - “Prāta vētra”). Kaut kā tā, vai ne? Varbūt Busuļa dziedājuma nodokļu bumba trāpīja kādā Hersonas slimnīcā? Kas to lai zina. Nav jau runa par to, ka “mēs tur tā nevainīgi uzstājāmies”. Runa ir par nodokļiem, ka tiek iemaksāti Krievijas kasē. Latvijas māksliniekiem vajadzētu tomēr padomāt, kur viņi iet, ar ko tiekas, ko runā. Man nav nekas pret Renāru Kauperu, bet varbūt lai viņš iestājas Zemessardzē? Cilvēkiem, kuri to spēj, vajadzētu iemācīties šaut.
Ar ko tu gribētu kopā uzstāties?
Ar Ozolu. Foršs čalis. Ar savu enerģiju. Tagad ir daudz jaunu grupu, kas tiešām ir labas. Daudzi gan lielās: esmu beidzis skolu Briselē, Londonā... Bet es esmu beidzis Jelgavas mūzikas skolu. Dziedāt mācījos privāti. Mans skolotājs bija Leonīds Zahodņiks. Viņš gatavoja arī Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku, Lihtenbergu, Vaikuli...
Bet blakus dažiem labiem blakus gan dziedāt negribētu: ir tādi, kuri izliekas par kārtīgiem patriotiem, piepildīs zāles un dziedās par godu nākamajam despotam. Nebūs šis Putins, būs cits Putins: kāda starpība?
Vai tevī ir bažas par tuvāko nākotni? Ukrainā notiek briesmīgs karš, Tramps ar Putinu tirgojas par ietekmes zonām, bet kas būs ar mums?
Lai jau viņi abi runā. Kas viņiem cits, ko darīt? Krievija nevar tik daudz piedāvāt, cik to var Eiropas Savienība. Viens nabagu bars, kam milzu lielmanība, nevar sacensties ar ES, kur ir attīstīta ražošana.
Kā tu domā, vai ar dziesmām, mūziku un mākslu var jauniešos ieaudzināt patriotismu?
To jau parādīja šīs vasaras skolēnu dziesmu un deju svētki. Mans dēls - viņam seši gadi - bija mazliet par jaunu, lai tiktu lielajā koncertā: viņš vēl nomaldītos tajos 17 000 dziedātāju un dejotāju (smejas). Bet puika mācās latviešu tautasdziesmas, un es gribu, lai caur to viņš saprot, kas ir latvietība. Mana sieva nav latviete, bet ir pilnībā integrējusies, un paldies dievam, ka ar sievasmāti mums šajā ziņā nav konfliktu. Ar sievu vienmēr runāju latviski, ar sievasmāti gan ne...
Uz aptieku parasti eju “Akropolē”, un tur visas meitenes runā latviski - bez akcenta. Bet tikko lasīju vienu priecīgu ziņu, ka vienam puisim, vārdā laikam Serjoža, četru stundu laikā bija jāatstāj Latvija. 25 gadi puisim, viņš frontē noderēs. Visus tos serjožas, kam Latvijā nepatīk, vajadzētu sūtīt uz Krieviju. Tā kā Rosļikovs teica: “Mūsu ir vairāk.” Nu jā, tagad Rīgas domē viņi frakcijā ir tieši trīs. Un bokserī Briedī pamodās kaut kas latvisks: viņš pameta Rosļikova frakciju. Laikam prot arī latviski runāt.
Kas tev ir mācījis patriotismu un latviskumu?
Tēvs mājās dziedāja aizliegtās dziesmas - “Zilo lakatiņu”, “Mazo kaiju”. Dzīvojām latviskā vidē. Tēvu aicināja kompartijā, bet viņam kaut kā nesanāca... Bet es tev uzdošu jautājumu: kurā brīdī Latvijā viss aizgāja šķērsām? Bija taču Tautas fronte!
Tas tāds garāks periods. Tika ievēlēta tautfrontiskā Augstākā Padome, daudziem sakāpa galvā, daudzi tika augstos amatos, daudzi sajutās kā kungi. Sākās dziļa interese par naudu, sākās kāpšana cits citam uz pleciem... Redzi, kas tagad notiek.
Skatos uz lietuviešiem. Un man pret viņiem ir balta skaudība. Viņiem tur ir vairāki miljardieri. Latvijā ir? Ja nu vienīgi Pjotrs Avens, kuru nepārtraukti represē. Jācer, ka vismaz pēc desmit gadiem mums legāli parādīsies kāds miljardieris.
Varbūt latvieši vienkārši ir kautrīgi.
Kā tad. Toties lietuviešiem te pieder daudz kas. Piemēram, veikals “Akropole”. Un “Alfu” arī nopirka lietuvieši. Latvieši neko īpaši nepērk. Toties taisīs Rīgā Dubaiju. Un Montekarlo arī. Te visi ar “Lamborghini” braukās? Pa mūsu ceļiem? Bet mums taču ir tik daudz slavenu satiksmes ministru bijis! Krištopans, Zīle, Gorbunovs, Šlesers, Kalvītis, Gerhards, Augulis, Kozlovskis, Linkaits, Briškens un Švinka! Kad es kratos pa Latvijas ceļiem, es viņus visus ar labu vārdu atceros. Es zinu, daži no viņiem savas mājas pārdod par miljoniem, bet varbūt kaut ko vajadzēja atstāt arī Latvijas ceļiem?
Un tik jauki ir tas, ka ilgstošie deputāti liek savus dēlus par deputātiem, rodas nākamā paaudze, kas vēl vairāk attālinās Latviju no Lietuvas un Igaunijas.
Mazliet vairāk nekā pēc gada būs Saeimas vēlēšanas. Varbūt kaut kas mainīsies?
Skumji! Neredzu neko labāku. Šajās vēlēšanās bija interesanta tāda Grevcova. Bet tad viņa iepazinās ar Brēmani. Manī radās tāda gluži vīrišķīga skaudība: kā viņam noveicās! Viņa cīnījās par katru nieciņu. Bet viņa par daudz atļāvās: aizgāja uz Okupācijas muzeju un pateica ne to, ko vajag. Brēmanis viņu nepabrīdināja, cik tālu var braukt savos izteicienos.
Par laimi, viņa vairs nav Saeimā. Toties ir vesels pulks ar patriotiskiem latviešiem.
Bija mums arī tāds Kariņš, kurš pateica, ka naudas mums ir tik daudz kā nekad. Paņēma čemodānu un aizbrauca, un nauda viņam laikam ir. Šogad biju Rojā, un tad es sapratu, kāpēc Kariņš Rojā nopirka māju: viņam ir ļoti laba gaume. Jo viss labais taču nāk no Amerikas, vai ne?
Bet arī Latvijā netrūkst skaistuma. It īpaši politiskā skaistuma.
Un interesanti arī tas, ka tie, kuri gatavojas atgriezties no dzīves ārzemēs, saka: es nākšu atpakaļ tikai tad, ja dosiet man amatu. Visu cieņu Levitam, bet viņam vajadzēja amatu. Arī vietējie nav sliktāki: tā, piemēram, Uldis Pīlēns gribēja būt tikai un vienīgi par prezidentu, nevis par deputātu vai ministru. Tagad viņš no politikas slejām ir nozudis pilnībā. Bet tik šarmants kungs ar labu gaumi. Domāju, ja valdībā būtu NA un “Apvienotais saraksts”, varētu atrast labākus ministrus.
Vai tu nevarētu būt kāds ministrs? Piemēram, kultūras ministrs?
Pasarg dievs! Bet Naurim Puntulim labi sanāca. Es varētu būt kara ministrs: visiem, kam vajag, pieteiktu karu. Pirmām kārtām, kuri te uz vietas taisa nelietības. Visādiem serjožām.
Bet tādu joprojām te daudz.
Daudziem sadeva uzturēšanās atļaujas. Paskaties, cik Jūrmalā daudz tukšu māju! Krievi te sacēla savas pilis. Un te šovasar atpūtās arī Pozners, Hazanovs. Kāpēc Bražes kundze neseko līdzi vienam otram Putina rokas bučotājam? Laikam viņai nav īstie padomnieki. Lai visi krievi brauc uz Sočiem. Vienīgais, ko es nesaprotu: kāpēc vajā Avenu? Viņš taču savus miljonus ir gatavs ieguldīt Latvijā.
Tu varētu iet kādai partijai par padomnieku. Partija izjuktu pāris mēnešu laikā.
Nē, nu, skaidrs, ka partijām jāmainās. Profesionālu politiķu ir maz. Tas tāpat kā mūzikā - iesāk daudzi, bet līdz galam iztur maz. Daudziem viņš var nepatikt, taču, piemēram, Augusts Brigmanis ir profesionāls politiķis. Sarodas visādas partijas un pazūd - visādas konservatīvās, visādas no sirds Latvijai, vēl kaut kādas... Cilvēki atdeva savas balsis ne par ko. Ja partijas līderis aiziet, partija izbeidzas. Draugu kompānijā tā var darīt, bet ne valsts līmenī. Un tad valsts vadībā parādās kaut kādi nejauši cilvēki. Tā meitene, kas tagad pie ruļļiem, arī maldās kā pa mežu, žēl man viņas. Bet skaista sieviete! Viens kolēģis man reiz teica, ka manī par daudz žults. Bet tā nav žults, tā ir ironija! Ja es par sevi nepasmiešos, tad kāds cits par mani pasmiesies.
Vai tu svinēji Ģenovevas vārda dienu? Slavenākā dziesma tomēr.
Jā, man tajā dienā bija koncerts. Nē, trīs koncerti. Spēka sāks pietrūkt.
Dziedās, kamēr ļaus.
Kas tev var ļaut vai neļaut?
Nevar zināt. Nāks Rosļikovs pie varas un pavēlēs latviski nedziedāt.
Krieviski nedziedāsi?
Nē, tad jutīs manu akcentu.
Savus tuvākos plānus jau esi sacerējis?
Tos man rīt atsūtīs menedžeris. Augusta beigu plāni ir diezgan nežēlīgi. Vispār jau es nesūdzos, ka darba ir daudz. Bet koncertos ir tā: es reizēm nezinu, ko īsti dziedāt, jo publikā ir gan jauni, gan seni cilvēki. Un tas patiesībā ir labi. Jo es pats neesmu no tiem, kuriem viss ir slikti. Paspiežam cits citam roku un dzīvojam tālāk.
Bet vai ir tādi cilvēki, kuriem tu negribētu spiest roku?
Jā, tādi ir. Tādi, ar kuriem es pat vienā krogā negribētu sēdēt.
