Sarunāties ar Andri Keišu ir kā ķert saules zaķus. Tev liekas- re, rokā ir, bet pacel plaukstu un mirdzošais plankums jau draiskojas kaut kur citur. Tik ļoti tam negribas tikt noķertam. Un atliek vien mesties šajā spēlē un virpuļot līdzi Andra stāstam tādā siltā un rotaļīgā vieglumā.
Pastāsti, kā tev pagāja vasara?
Tur nav īsti ko stāstīt. Jau otro gadu pilnveidoju plānu - "atvaļinājums," respektīvi, jūlijs, lai tur vai kas, lai kādi būtu piedāvājumi, man vienmēr ir brīvs, un tas jau ir otro gadu. Šogad arī jūnija beigas un pats augusta sākums, pirmā nedēļa man bija brīva, tāpēc piekritu vienai filmai.
Zini, kas tā vasara ir, tāds pilnīgs atvaļinājums? Tas ir tad, ka tu esi laukos. Man tur ir tāda nojume, es pēc pusdienām tur aizmiegu un caur miegu jūtu, kā dažas lietus lāses uzsit man pa kājām, un es ļauju tam būt un guļu tālāk.
Odi netraucē?
Man nav. Ja tu esi bijusi Jaunpilī, tur nav odu. Jaunpilī apkārt tuvumā nav daudz ūdeņu. Bija doma, ka varētu būt dīķis pie mājas, bet, padies Dievam, līdz ūdenim jābrauc ar mašīnu, līdz ar to odu kaut kā nav.
Tu paspēji atpūsties? Pagājušā sezona tev bija diezgan noslogota.
Pagājušajā sezonā no 1.janvāra līdz 21.jūnijam nospēlēju 130 izrādes. Es esmu laimīgs par to, protams, bet… Es nezinu, kas ir atpūta, es nevaru pateikt. Tā absolūti es tev nevaru paskaidrot, kas ir atpūta. Jā, es kaut kā vienā brīdī vispār "izslēdzos ārā" no darba.
Ja tu vēl pirmo, otro nedēļu domā, kas būs, kas notiks, kad tu atgriezīsies, par šīm vai tām lietām, kas vēl jāizdara, un mēģini ko tādu darīt, tad pēc divām nedēļām es biju kaut kādā pilnīgā pašplūsmā.
Kā izskatās Andra Keiša pašplūsma?
Tas ir tā - tu deviņos pamosties, izdzer kafiju, izej ārā pasauļoties, paguli karstā saulē no rīta tajā pašā jau pieminētajā nojumē. Tur ir aizvējš un saule, tur tu paguli, lēnām izdzertu kafiju, un, ja Dievs atsūta, tad vēl ir mazs nomiedzītis, tad ir peldēšanās, un tad manā gadījumā ir dārzs.
Tad tu "šeptējies" pa dārzu?
Man tur nav nekā daudz.
Ravē?
Ir divas agro kartupeļu dobes, sievasmātes kaķu viltības izvilinātās divas vēlo kartupeļu dobes, tāpēc, ka es neredzu jēgu lasīt Kolorādo vaboles, ja tu vari par desmit eiro nopirkt maisu.
Un, kad tev vajag lasīt Kolorādo vaboles, rakt un ravēt visu, tāpat beigās ir tikai tas maiss. Tas nav to vērts. Bet agrie kartupeļi ir ļoti labi - tu pieej, izroc, ēd. Un tad man ir visādas bietes un burkāni, absolūti tradicionāls latviešu dārzs.
Bet tu pats to apkop?
Kopā. Mums ir viena tāda ļoti laba ukraiņu sieviete, kas palīdz. Pats kaut ko paravēju - ķiploki, sīpoli. Man patīk.
Bērnībā mums Jelgavā bija trīs dārzi. Kurš zina Jelgavu, - ir Tetele, ir 1.līnija un ir Svēte, tā kā lielajai Jelgavai katrā debess malā ir savs dārzs, un ar sabiedrisko transportu vajadzēja starp tiem izbraukāt. It kā pēc idejas, tam vajadzēja "atsist" jebkādu "apetīti" pret dārziem, bet nē.
Man patīk. Un tā ir maza atpūtas daļa nav tā, ka es katru dienu eju dārzā. Tad ir kaut kas pa māju, un tad jau ir vakars. Un tas ir aiziet uz Jaunpils sporta laukumu uzmētāt basketbola bumbu. Tas ir tad, kad atvaļinājumu nesaplāno.
Un tad ir saplānotie atvaļinājumi, tas ir tad, kad tu brauc kaut kur vai uzņem ciemiņus, tad tas ir darbīgi, bet, ja tu neieplāno atvaļinājumu, tad tas ir kā Tomasa Manna "Burvju kalnā" - pēkšņi izrādās, ka gads ir pagājis. Dienas ir tik līdzīgas - tu pasauļojies no rīta un skaties jau seši vakarā.
Es sev pārmetu, ka es maz ceļoju. Mums teātrī pirmie padsmit gadi bija nepārtraukta braukšana, daudz ir izbraukāts. Bet es galīgi neesmu no ceļotājiem.
Mēs esam braukuši ar bērniem, kad viņi vēl bija mazi, pa Eiropas pilsētām un arī kaut kur uz siltajām zemēm, bet man patīk tad, kad es visu zinu, tad man ir miers.
Tev gribas visu kontrolēt?
Jā, jo man pietiek jau ar teātri, kur tu katru jauno darbu satiec, un nezini, vai tu nospēlēsi to, vai nenospēlēsi. Vienmēr tā ir - tu nezini.
Tagad mēs ar Hermani mēģinām izrādi “Lai Dievs tev stāv klāt tu, nabaga cietēj”, un šobrīd nosaukums saskan ar manu iekšējo sajūtu, jo atkal ir tā, ka tu īsti nezini, kas tur būs, kas tur nebūs, līdzīgi kā ar iepriekšējo darbu "Fēlikss, Anatolijs un Ilona".
Tu sēdi mājās un domā - tu saproti visu, tu atnāc uz mēģinājumu un nesaproti neko. Un tad tu nevari aizmigt, un es esmu profesijā jau no 1996.gada - 28 gadus.
Tas ir daudz.
Tas ir daudz. Tas ir kā pieaudzis cilvēks, bērnu tēvs.
Un katru reizi tev ir tā?
Citreiz aiziet kā smērēts, bet kaut kā tieši pēdējā laikā. Tāpēc, ka tu daudz kur esi bijis. Jo tālāk tu dzīvo, jo tālāk tev jāmeklē robežas. Tikpat mierīgi var nospēlēt to lomu, ko es tagad taisu, mierīgi var nospēlēt tādā vienā veidā, bet tas ir kaut kāds mans ierastais veids, kuru daudzi zina. Bet gribas… Tas tēls jau ir, pie tā jāpieturas, tas ir kā matemātikas vienādojums, tas jau kaut kāds ir, tikai jāatklāj.
Tēls jau ir, tas dzīvo it kā pats par sevi?
Tas jau ir pasaulē piedzimis, kaut kur viņš ir.
Tev tas jāsameklē?
Jā, viņš manā ceļā ir jāatrod. Tas ir nekorekts salīdzinājums ar matemātiku, jo tas ir absolūti bezkaislīgs - cilvēks vienkārši kaut ko atklāj, kā biologs jaunu kukaiņu šķirni, tā matemātiķis jaunu matemātikas principu. Bet teātrī tēlam klāt ir tavu rakstura īpašību piemaisījums. Bet tēls kaut kur ir, viņš taču ir uzrakstīts, rakstot ir bijusi kaut kāda doma par viņu.
Kā tu veido tēlu? Tev intuitīvi atnāk tas tipāžs vai tu apsēdies un tā ļoti racionāli domā kaut kādus gājienus?
Es zinu, ka ir aktieri, kuri ņem vērā ārējos novērojumus, ņem prototipus utt. Man tā gandrīz nekad nav bijis. Ar Raimondu Vējoni man tā ir bijis un vēl dažiem tikai.
Tas ir ļoti interesanti, jo pēdējās lomas, kas tev ir bijušas, tie ir ļoti stipri tipāži.
Nu, piemēram, man bija tādas lomas kā Vējonis un Smiļģis. Un arī Smiļģis, mēs viņu esam redzējuši tikai, kad viņš "zīmējas," mēs par viņu tā īsti neko nezinām. Mēs varam Smiļģa dzīvi nojaust caur Harija Liepiņa grāmatām, jo viņi ir bijuši ļoti tuvi draugi.
Es vēl satiku brīnišķīgo aktieri Āri Rozentālu, kur tu jūti vēl to Smiļģa atblāzmu runas veidā utt. Smiļģis bija ļoti harizmātisks cilvēks, un viņš daudzus ietekmēja.
Tā kā, piemēram, Juris Rubenis ir ietekmējis ļoti daudzu mācītāju runas veidu. Tāds nedaudz dziedošs, uzstājīgs, pamācošs tonis kā Jurim Rubenim, ir daudziem mācītājiem.
Nav tā, ka visiem mācītājiem ir tāds runas veids?
Es nezinu. Tad jau varētu teikt, ka visiem aktieriem ir vienāds runas veids. Varbūt ir tā. Es nezinu. Diez vai.
Terapeitiem, piemēram, arī parasti ir specifisks runas veids.
Es nezinu, pie terapeita neesmu bijis, bet labam terapeitam ir savs, pilnīgi savs. Un labam mācītājam ir savs tonis, un labam aktierim "nepielīp", nosacīti runājot, Smiļģa tonis.
Bet tādam Fēliksam, es saprotu to viņa būtību, un tad viņš lēnām… ir tāds miglas mākonītis tev blakus, un viņš lēnām, lēnām gūst tādus apveidus, lēnām viņš par kaut ko veidojas. Un tu un režisors, bet, galvenokārt, partneris manā gadījumā Vilis palīdz tam visam mākonītim kļūt par cilvēku, un tad tu viņu tā "uzvelc sev virsū".
Es nezinu, ko tas dod, ja vienkāršs cilvēks uzzina, kā es taisu Fēliksu. Es nesaprotu, ko tas dod viņa dzīvē. Vai tā ir kāda līdzība, kā manā gadījumā šobrīd. Es gribu pārveidot savu saimniecības māju laukos, un arī tur ir kaut kāds tāds mākonītis, kuru es "maucu virsū" tai mājai. Droši vien kas tāds. Un es domāju, ka tas varētu būt līdzīgi, ka caur šādu līdzību cilvēki varētu saprast aktiera darbu. Kad tu atkal meties kaut kādā, nezin kādā piedzīvojumā, un arī dzīvē tu izdomā, johaidī- kaut ko vajag mainīt!
Tā nedrošības sajūta pirms katras lomas- to nemaz tāds ne aktieris laikam līdz galam nevar saprast, jo tu vienmēr esi kādā nedrošības zonā. Un tad nāk pirmizrāde, kur nāks un vērtēs.
Pēc tam jau aiziet. Tā nedrošības zona manā gadījumā ir sākumposmā. Man pirmizrādes ir laimes dienas, kad beidzot visi varēs paskatīties.
Vai tev ir bijis tā, ka līdz pašai pirmizrādei nenāk? Kad tu nevari un nevari "uzvilkt to mākonīti", un tad pēkšņi "saslēdzas" ģenerālmēģinājumā?
Nav gan tā bijis, to es neatceros. Varbūt pašā sākumā pirmās lomas, kad tu nestrādā, bet dedz.
Tagad tev ir sākusies jauna sezona. Mēs ar tevi sēžam Dailes namā. Tev šodien būs mēģinājums?
Man būs atmēģinājums ar Maestro (Raimondu Paulu). Es esmu priecīgs, ka esmu saticies ar tādu viedu, gudru vīru, un, kad tu redzi arī tos cilvēkus, kas viņam apkārt. Šie vecie, gudrie vīri ir paraugs, kā es aptuveni gribētu, uz ko tiekties, kā novecot, kā forši pavadīt laiku līdz beigām. Tas nekāds vieglais darbs droši vien nav.
Tu vari kļūt pārāk kritisks, nepieņemošs. Viss kaut kas var notikt. Tur ir ļoti daudzi strupceļi, kur ieiet, lai kļūtu par tādu, kas citiem nu, ne pārāk, bet, ja tu astoņdesmit gados vēl esi patīkams sarunu biedrs un vēlams viesis visur, tas ir baigi labs piemērs.
Kas ir tās kvalitātes, kas to veido?
Pats galvenais, es domāju, ka tā ir pašironija. Tagad ir četri tādi lieli cilvēki. Agrāk bija divi tādi - tas bija Oļģerts Kroders un Maestro. Bet laiks nestāv uz vietas, un tagad klāt nāk Varis Brasla un Uldis Dumpis, kuri visu laiku apceļas, un, pirmkārt, apceļ sevi.
Tā saka, ka mūs ietekmē vide un cilvēki, ar kuriem kontaktējamies. Ja tu paskaties uz to Andri pirms tu sāki strādāt ar Maestro, un to, kāds tu esi tagad, vai tevī kā personībā kaut kas ir mainījies?
Nu, nē. Personībā noteikti nē. Tā vairāk uzskatos par kultūru kā tādu. Teiksim, ja es būtu kultūras ministrs, es gribētu visu to lielo finansējumu sadalīt latviešu kultūrai.
Ko tas nozīmē?
Tas ir diezgan traki, ko es tagad teikšu, bet Kultūras ministrija atbalsta daudzus tādus projektus, no kuriem cilvēkiem ne silts, ne auksts, bet tajā pašā laikā pamet novārtā teiksim, kaut kāda tur Briežu ciema Latgalē vīru kora diriģentu - lai viņš tur kaut kā kuļas, priekš kam viņš vajadzīgs. Es to naudu izdalītu kultūras namiem, diriģentiem, mūzikas skolām, tiem, kas patiešām veido latviešu kultūru.
Varbūt tu vari pateikt kādu piemēru, kur nauda tiek izdalīta projektiem, par kuriem cilvēkiem ir ne silts, ne auksts?
Es varu, bet mani vienkārši "apēdīs" bez sāls. Tas ir principā par tādu elitāru mākslu. Finansētā māksla, kura pati nespēj dzīvot, tā, protams, ir elitāra, īpaša māksla. Tas ir fakts. Es pats pilnīgi tirpstu klausoties stīgu kvartetu, liekas - kā var būt kaut kas tik pasakains. Sevišķi, ja tur klāt ir arī čells. Bet to patērē tik maz cilvēku. Skaidrs, ka šādu mākslu ir jāfinansē.
Un tad ir vienkāršie mākslinieki, no kuriem liela daļa vispār neprasa nevienu centu, bet kuri no saviem ienākumiem maksā nodokļus, un pateicoties kuriem, šie elitārie mākslinieki vispār var pastāvēt. Pārsvarā elitārie mākslinieki pret viņiem izturas diezgan tā: kas tie tādi. Protams, ka viņu māksla ir daudz vienkāršāka, bet viņi uztur tos elitāros.
Un Maestro savā mūžā… ko viņš no valsts ir saņēmis? Nu, es nezinu. Nevajag līst citu kabatās. Bet katrā ziņā, kad satikos ar Maestro un vairāk esmu ārpus Jaunā Rīgas teātra, es redzu neatkarīgos māksliniekus, kuri "sitas" par savu eksistenci. Es ļoti novērtēju viņus. Es novērtēju, cik tas ir nopietns darbs, cik tā ir nopietna domāšana - kā piepildīt zāli.
Bet es tev to tagad saku un vienlaikus formulēju, jo mēs - JRT - jau arī domājam par zāles piepildīšanu.
Izvelkot esenci no tā, ko es esmu ieguvis no Maestro- nav tā, ka elitārā māksla ir tā, kuru vajag atbalstīt. Var būt arī pati par sevi dzīvojoša, normāla, ne elitāra, bet kā saka, īsta māksla. Bet, kas vienam īsts, tas otram drausmīgs. Nav tā, ka īsta māksla, lai ko tas katram nozīmētu, ir tikai tā, kas var dzīvot tikai par projektu naudu, īsta māksla var dzīvot pati par sevi.
Bet valsts teātri? Jaunais Rīgas teātris ar saņem valsts dotāciju un visdrīzāk nevarētu izdzīvot bez šā atbalsta?
Saņem, bet es nezinu. Bet tas, ka mēs taisām izrādes, kas ir cilvēkiem tuvas, kurām ir gadu desmitiem ilgs mūžs, tas iepriecina.
Bet redz' kritiķi mums jau pāris gadus pārmet, ka mūsu māksla ir mazvērtīga.
Es nevaru īsti piedalīties tajā, jo es nelasu kritikas. Pēdējā kritika, ko es izlasīju, bija Silvijas Radzobes kritika par izrādi "Otello," un tur bija rakstīts, ka "Otello" ir vienkārši brīnišķīgs aktierdarbs, vienkārši kolosāli.
Tiešām liela rindkopa tam visam bija veltīta. Tik ļoti patika manai mīļotajai teātra kritiķei Silvijai mana loma.
Un pēc tā es vairs nelasu. Tāpēc ka es esmu tik daudz atdevis par to lomu. Esmu divus mēnešus nopietni strādājis. Arī spēlējot, tas ir tāds enerģijas patēriņš, tu nevari vārdos aprakstīt, kas tas ir, ko tu dari. Tā tas ir tādās lielās lomās. Un beigās tev vienkārši uzraksta: tas ir kolosāli! Paldies!
Vai arī es divus mēnešus strādāju un uzraksta: tur kaut kas nav, tur kaut kas nebija. Ko man dod tā lasīšana? Es nezinu, kuram tas vairāk domāts? Skatītājam domāts?
Es domāju, ka nē. Ļoti mazs procents skatītāju to lasa.
Laukos lasa. Inteliģence laukos lasa. Tā kā viņiem veidojas priekšstats, bet tas nav jautājums man. Es nebūšu tas, kurš māk kaut ko pateikt. Tāpēc, ka mani divi mēneši, ko es atdodu no savas dzīves un fizioloģiski, ko es izdaru ar lomu, neatsver to, ka cilvēks noskatās.
Vēl nav tāds cilvēks uz pasaules, kurš noskatās un uzraksta tikpat jaudīgi, tikpat atdevies, tā iesaistījies tajā visā, kā es. Viņš vienmēr ir tā kā no malas. Tas ir tā, ka viens dejo karstu tango, bet otrs pasaka: labi! Bet es redzēju, tur viens aizvakar daudz labāk dejoja. Nu, jā, labi. Bet kas man no tā? No tā kaut kā mainās mana dzīve? Nu, nemainās mana dzīve.
Īstenībā jau, tas ir mans personīgais viedoklis, pie kā es esmu nonākusi ne tik ilgā aktiera mūžā kā tu, bet mans galvenais kritiķis ir skatītājs. Un arī kaut kāds mans iekšējais personīgais kritiķis. Es pret sevi esmu prasīga, un, ja man saslēdzas visi tie "puzles gabaliņi" - es zinu, jā, es esmu ieguldījusi darbu, izdarījusi labāko, mani nevar vairs "izšaubīt". Ja atnāks teātra kritiķis vai kāds cits un pateiks: nu, tas ir sūds, ko tu esi izdarījusi. Bet es zinu, cik es tur esmu ieguldījusi, mani tas vairs neskar. Mani viņu viedoklis vairs neskar.
Es gan vairāk liktu uzsvaru uz skatītāju, nevis uz sevi.
Nu, protams, skatītājs ir galvenais kritiķis un vērtētājs.
Tā ir tāda iekšēja padarīšana, no malas mēs to nezinām. Es personīgi nezinu, kā tas ir. Es stāstu, kā ir man, un blakus noteikti kolēģis, kurš visu lasa un analizē. Es pēc būtības neesmu tāds baigais racioprāts.
Kāda tev būs šī sezona?
Šīs sezonas lielākais notikums būs tas, ka man apritēs 50 gadu.
Pussimts ir "nolauzts"?
Pusdzīve laikam ir nodzīvota. Nē, nu, muļķības, kāda tur pusdzīve. Bet tas, manuprāt, ir lielākais notikums šogad. Lomas? Man varbūt būs kāds izaicinājums, gribētos domāt, tāds izaicinājums pašam no sevis. Gribētos izdomāt ko tādu, kas vēl nekad nav bijis, ko es nekad vēl neesmu darījis. Nevis lomas spēlēt, bet ko citu.
Piemēram?
Nu, tāds, es tev nevaru vēl noformulēt, bet tas būtu uz tiem 50 gadiem, un varbūt man kaut kas izdosies, kaut kā pārsteigt cilvēkus. Varbūt arī neizdosies, negribas sevi tik ļoti noslogot. Tas ir kā ar sapņiem. Mēs taisījām "Fēlikss, Anatolijs un Ilona," un, ja tev ir liels sapnis, tad tu sevi kaut kā "apcērp," un. nedod Dievs, tu to sapni neizpildi, tad tu esi nelaimīgs.
Tā, ka man nav. Ja es sev tagad nospraustu, ka man tas obligāti ir jāizdara, es noteikti sevi kaut kā iegrožotu, sastresotu un dzītu uz iecerēto, un, nedod Dievs, es to vēl neizdarītu. Jo tas nav obligāti. Tur ir tik daudz mīnusu, labāk ir domāt - varbūt būs, varbūt nebūs, tas uzreiz ir saldāk.
Tas mazliet noņem atbildības sajūtu vai drīzāk spriedzi?
Nē, atbildības sajūtu. Jo tu nepasaki skaidri. Ja es tagad skaidri pateikšu, ka 26.novembrī, lūdzu, visi nāciet, un man tūlīt būs kaut kas tāds, ko jūs neviens nekad savā mūžā neesat redzējis, tad ir cauri.
Baigā intriga!
Nē, es neesmu spējīgs.
Kā tu jūties par tiem 50? Viedums beidzot ir atnācis? Vai tas jau bija?
Man nav kur izmēģināt to viedumu. Man pārsvarā apkārt ir tik gudri, tik jaudīgi cilvēki, ka man liekas, ka es nekad neesmu nevienu tā pamācījis. Kas ir viedums? Viedums ir tad, kad tu pats ar sev, nevis kādam citam kaut ko māci, bet tu pats kļūsti mierīgāks. Vai kā?
Interesanti īstenībā, kas ir viedums, kas ir vieduma definīcija.
Es varu teikt, jo tālāk, jo es kļūstu mierīgāks. Es vairāk ieklausos citos, es vairāk ļauju visam būt. Bet es domāju, ka tas nav tā, kad ir kāds apaļš skaitlis, un tad tu uzreiz kaut kā kļūsti vieds.
Tad tu "nelauz šķēpus" internetā, kuram ir taisnība?
Nē, nē, jo es to nezinu. Es nezinu, kur. Man ļoti patika mana kolēģa Znotiņa izteikums, ka aktieri tomēr vairāk vai mazāk ir centristi, un manā gadījumā tā tas ir, tāpēc, ka es ļauju tiesības visam būt.
Tev nav nekādas tavas "sarkanās" līnijas, kādi principi, kurus tu tomēr neesi gatavs upurēt tā vārdā, lai tikai ir miers?
Droši vien, ka ir. Es pieļauju, ka ir kādi, bet tie nav noformulēti, es nekad to neesmu teicis, bet, ja man piedāvātu kādu "murgu," es droši vien nepiekristu. Bet man, redz' nepiedāvā neviens. Man pašam nenojaušot, tie principi kaut kā nolasās.
Man nekad neviena "sarkanā līnija" nav pietuvojusies, tāpēc es tev īsti nevaru pateikt. Ne manā ģimenē es esmu to jutis, nekā. Tas, ar ko es dzīvoju, ar ko satiekos, ko daru, tad man pašam būtu jāiet un jāprovocē kaut kas, lai tās līnijas pietuvotos.
Kas ir piecas galvenās vērtības tavā dzīvē?
Tie ir tādi ļoti intīmi jautājumi. Baigi intīms jautājums. Nu, kas visiem. Es domāju, ka visās frontēs visiem ir daudz maz vienas vērtības - vecāki, ģimene, darbs. Ko es varu jaunu izdomāt? Komforts, manā gadījumā ļoti svarīgi, jo tālāk, jo vairāk.
Kas tev ir svarīgi, lai būtu komforts?
Braucam ar teltīm uz nedēļu? Nē, nekādā gadījumā nē. Neesmu spējīgs. Man vajag tā, lai ir gulta, lai ir autiņš, lai ir galds, lai ir skaists šķīvis, lai ir pretodu siets logam priekšā, lai var atvērt logu. Tādas absolūti elementāras komforta lietas.
Kas tevi šobrīd dzīvē visvairāk tracina?
Man bail būt nekorektam. Es teikšu otro lietu, kas mani tracina. Mani tracina tas, ka mēs ar sievu ļoti labi saprotamies, bet mani bērni reizēm mani pilnīgi absolūti tā kā ignorē un dara tā, kā viņiem gribas. Es gandrīz nekad dzīvē neesmu saskāries ar tādām situācijām.
Man dēls jau ir liels cilvēks, septiņpadsmitgadīgs, un viņš kaut kā noignorē mani tā nievājoši citreiz, kā mēdz pavisam tuvākie tā pavirši atbildēt. Ja tas nebūtu mans dēls, es padomātu, vai man vispār vajag komunicēt ar šo cilvēku.
Bet ar dēlu ir tā, ka tu esi bezizejā, tu runā, un jūs nesaprotieties, un dēls uzskata: beidzam sarunu, viss. Noliek klausuli vai ko tamlīdzīgu. Un tev liekas, ja viņš nebūtu mans dēls, es viņam nekad mūžā nepiezvanītu vēlreiz. Bet paiet 20 minūtes un tu sazvanies, un it kā nemaz nebūtu bijusi tā saruna. Tā ir ar tiem "sīkajiem," tas ir tas, kas spēj man aizsist elpu no dusmām, bet jo tālāk, jo mazāk, protams. Es vispār ļoti izvairos no jebkāda veida konfliktiem. Es absolūti izvairos. Es labāk klusēju.
Lai sevi pasargātu?
Man tāda daba.
Tā vienmēr bijis?
Es nekad mūžā neesmu kāvies. Es izvēlos vai nu nepiedalīties, vai lai tad tas ir forši.
Kas ir tās rakstura īpašības, kas absolūti raksturo Andri Keišu? Pasaki pāris!
Es tik maz nodarbojos ar pašanalīzi. Es tiešām pats sev tikai pēdējā laikā esmu sācis prasīt, kas, piemēram, ir mana mīļākā krāsa, mans mīļākais gadalaiks, mīļākie ziedi, mīļākais sporta veids. Jo es visu laiku strādāju, visu laiku kaut ko daru, visu laiku dzīvoju tās citu tēlu dzīves. Es tik maz sevi analizēju. Man nekad nav bijusi liela vajadzība sevi analizēt un ieklausīties, kas es esmu, kāds es esmu.
Tur nav tāda bīstamība, kad tu sāc otra dzīvi dzīvot, ja tu pats īsti nezinu, ko tu gribi?
Ir tāda lieta, jā. Es nekad neesmu sevi formulējis, bet laiku pa laikam es esmu atskatījies uz savu dzīvi, uz saviem pieņemtajiem lēmumiem, un viss tomēr ir bijis pareizi. Es tomēr dzīvoju kaut kā intuitīvi. No malas noteikti par mani ir vieglāk pateikt kaut ko.
Es personīgi negribu pateikt, ka es esmu tāds jautrs. Nu, es neesmu. Es esmu centrists - gan jautrs, gan dziļi nelaimīgs. Es nevaru pateikt, kāds es esmu. Nu, nevaru es to izdarīt. Es esmu tāds kā azartisks? Jā un nē, tikpat labi es negribu pilnīgi neko, bet tikpat labi es gribu pilnīgi visu.
Tu esi vairāk optimists, vai tomēr pesimists?
Kādā ziņā. Kā tu to domā?
Kā tu uztver dzīvi? Jo, piemēram, es ļoti ilgu laiku biju depresīva un ļoti pesimistiska, un es sapratu, ka tā ir kaut kāda pieņemtā identitāte. Un es vienā brīdī sapratu, ka tas man vispār nekā nekalpo, ka es esmu kaut kā identificējusies ar šo nelaimīguma sajūtu. Un es apzināti to sāku mainīt, un tad tas bija absolūti apzināti.
Es ticu visiem, es tādā ziņā esmu optimists. Es ticu visiem. Es, lielumkārt, visus mīlu, un es visus tā kā (man ir tāda sajūta) saprotu, es visus akceptēju. Es esmu absolūts optimists.
Tu sarunas sākumā teici, ja tu būtu kultūras ministrs, tad tu gribētu dot vairāk naudas latviešu kultūrai.
Uz provinci vairāk, ne tik centralizēti.
Bet man gribas tev pavaicāt, kā tu šobrīd jūties Latvijā?
Es jūtos … es teikšu vienu, es gandrīz nemaz nesekoju karam, jo es īsti tur neko ietekmēt nevaru. Es varu tikai pārdzīvot, un tas man var atņemt laiku. Jo tad, kad sākās pirms diviem gadiem februārī, es skatījos katru dienu, vismaz divas stundas es tam veltīju. Un man sieva prasa: kas tev no tā siltāk paliek? Kas tev no tā mainās?
Un tās divas stundas, un man vēl bija tas niķis austiņās visu klausīties. Un tev kāds kaut ko prasa, bet tu nedzirdi. Tev piebiksta, un tas ir tā diezgan simboliski, ka tu esi ar austiņām vai tu esi ekrānā, un tu esi tikai tur. Līdz ar to, es tam nesekoju līdzi, un es nezinu. Man par to neko neprasiet, jo es nezinu, kur tas aizvedīs. Neviens to nezina.
Es šobrīd Latvijai jūtos vistuvāk caur programmu “Vīrieši labākajos gados”. Tā nav tāda kā teātra izrāde, tā vairāk ir tāda sadziedāšanās, sasmiešanās, un aizvien tuvāk un vairāk. Kā var būt 80 izrādes, kur 400 cilvēki un vairāk, ka visi saprot, ka visiem ir vienāds humors, zina vienas un tās pašas filmas, vienas un tās pašas dziesmas? Es saprotu, ka es esmu tāda viena liela pozitīva veseluma daļa. Tas ir tas lielākais, kas ir manī, un kā es jūtos pēdējā laikā.
Tāpēc arī manī ir tāda vēlme, ka varētu iedot vairāk naudas Skalbes muzejam Vecpiebalgā, piemēram. Un tad viņi noteikti izdomātu kādu interesantu lietu. Un tur varētu aizbraukt, un tad mēs visi kopā tā sēdētu tur, un tā būtu tā kultūra. Tad viņi justu un saņemtu atpakaļ savu nodokļu daļu, ko viņi ir iedevuši.
Bet par politiku es jūtu, katrā ziņā, es ceru, ka tomēr mazināsies tas birokrātiskais, mazināsies atbildības dalīšana, mazināsies ierēdņu skaits. Mēs te smejamies visu laiku par Kariņa lidojumiem savā programmā “Vīrieši labākajos gados”, un kā izrādās, tad nekas lielāks tā īsti nav noticis, izņemot to, ka vainīgs administrācijas vadītājs. Un tad vēl viens kaut kāds cilvēks.
Administrācijas vadītājs piespieda Kariņu kāpt lidmašīnā
Nu, jā, cilvēks tā īsti neko, un tu saproti, ka tas ir tas ierēdniecības aparāts, tā tas strādā- tik daudz cilvēku, lai atbildīgs nebūtu neviens. Nu labi, ja pavisam lieli sūdi, tad atrod kādu uz ko nogrūst. Tad viens ir vainīgs. Tagad vēl kaut kāds otrs ir uzradies. Tas ir tas, kas mani tā kā nedaudz spiež pie zemes, lai gan es pats savu dzīvi esmu izveidojis tā, ka man ar to iznāk ļoti maz saskarties.
Man nepatīk, ka pēc kovida ļoti daudz kas notiek tīklā. Es domāju, tīri saimnieciski momenti. Uz vienu uzņēmumu gribas aizbraukt, satikties, izrunāt, skatīties acīs, izprasīt visu, kā būtu labāk darīt, bet tas nav iespējams. Davai, pa telefonu. Tu pusstundu gaidi, sāc runāt, bet īsti nesaproti, jo tur saka kaut kādus elektroniskus jēdzienus. Un tu domā: nu ir vakars! Tur tev nekas nesanāks.
Avīzes un portālus lasīt arī ir organiska vai neorganiska lieta. Viens pamostas un nevar neiziet cauri visām ziņām. Kā es sauļoties, tā viņi iziet cauri un visu izlasa. Man tas nav.
Tu neseko līdzi? Tev ir "X"?
"X" man ir, bet es neko daudz tur neesmu. Es, protams, sekoju dažiem cilvēkiem līdzi, un tie pieci teikumi, ko izlasu, dod man aptuvenu nojausmu par to, kas notiek.
Pajautā man labāk ko praktisku! Piemēram, kā kļūt laimīgam? Tā man ir tāda "topika" lieta. Tāpēc nav vērts lasīt nekādas padomu grāmatas, jo tas ir tik maz, pavisam tāda maza laimes stīdziņa, ko tikai tu viens vari noķert.
Ko Andrim Keišam nozīmē laime un vēl daudzas citas interesantas lietas, lasiet sarunas turpinājumā. Turpinājums sekos.
