Lai gan ir dienas, kad šķiet, ka tuvojās rudens, ik pa laikam saule mūs palutina ar savu klātbūtni un tad pilsētas ielas šķiet kā izslaucītas bez nevienas dzīvas dvēseles, jo katram sevis cienošam latvietim ir jādodas pie dabas un obligāti kaut kas jāuzgrilē.
Daudzi ir pārliecināti, ka pasta ir kalorijām bagāts produkts, ko nevar ēst tie, kuri vēlas notievēt. Taču, kad aktrise Sofija Lorēna teica, ka pasta ir viņas mīļākais ēdiens, ko gatavo katru dienu, viņa nemaz nekoķetēja. Tā Itālijā rīkojas daudzi. Turklāt itāļi nav pasaules resnākā nācija. Kāds tad ir viņu noslēpums?
Kā mēs visi zinam, francūžiem ir gurmānu un dzīves baudītāju slava. Viņi māk bez steigas, eleganti un šarmanti pavadīt laiku kopā ar tuvajiem sarunās un galvenais pie galda, jo vakara zvaigzne vienmēr būs ēdiens. Tā viņi pieraduši no bērnības, kur bērniem netiek gatavots atsevišķi, ļaujot izzināt garšu nianses un to dažādību, kā arī mācot ievērot galda kultūru.
Arvien vairāk cilvēku no sava ikdienas uztura cenšas izslēgt glutēnu saturošus produktus. Ne tikai tie, kuriem oficiāli diagnosticēta glutēna nepanesamība, bet arī tie, kuri rūpējas par savu veselību, jo glutēna lietošana uzturā saistīta ar dažādu iekaisuma procesu veidošanos organismā.
Nevajag mānīties, neliela kartupeļu atkarība ir katra latvieša gēnos. Tas vienkārši ir tāds, kā mierinājums pēc grūtas dienas, ja sacepts krāsnī ar sviestu vai baudpilns ceļojums, ja pagatavots smalkā restorānā trifeļu kartupeļu biezenī.
Uz Telavivu es vēlējos doties jau ļoti sen. Bija ieplānots laiku atpakaļ, bet tad pasauli pāršalca vīrusa vilnis un biļetes tika “iesaldētas”. Nupat beidzot izdevās apciemot šo piekrastes pilsētu, kas saules apspīdēta ir gandrīz 300 dienas gadā, valdzina ar pludmalēm, nepiespiesto atmosfēru un, protams, ēdienu.
Šī burkānkūka ir nepārspējama - tā ir gana mitra, ne uzbāzīgi salda, krēms ir viegli atsvaidzinošs un viss kopā garšo lieliski. Šo desertu esmu gatavojusi daudzas reizes, un tā vienmēr garšo visiem viesiem.
Sešpadsmit stundas gaisā un tu nolaidies Meksikā. Tad 95 dienu gara dzīve, sākot no Jukatanas pussalas džungļiem, Karību jūras hipnotizējoši zilās krāsas pludmalēm (nav šaubu, ka “Tiffany” zilais tonis patiesībā pieder šai vietai) cauri kalniem uz mezkāla agaves laukiem Oahakā un cukurniedru plantācijām Čiapas reģionā, līdz pat Meksikas pašam kodolam - Mehiko - un tavā Meksikas piedzīvoto vietu kartē ir iezīmējies tāds kā smaidiņš.
Ja jūs brokastis ēdat tikai ceļojumos un svētkos, tad šīs receptes būs tieši jums. Manā ēdienkartē brokastis parādās arvien retāk, kaut agrāk tā bija mana mīļākā ēdienreize, kam veltīju visvairāk uzmanības.
Lieldienās esot jāēd olas, lai turpmāko gadu kukaiņi nemocītu, tā vēsta latviešu tautas ticējums. Un kurš gan var iedomāties Lieldienu galdu bez skaisti krāsotām olām. Skaisti sakrāsotas, paslēptas un sameklētas, izripinātas, sadauzītas un nu – kādam arī jāapēd.
Pamazām jau tiek ieņemts zemais starts olu krāsošanas maratonam. Čaklākie un apzinīgākie visu gadu ir cītīgi vākuši sīpolu mizas, tādi kā es, kuri visu dara pēdējā brīdī, jau pavisam drīz medīs tantiņas ar sīpolu mizu maisiņiem vietējā tirgū (un maksās par tiem neadekvāti dārgu cenu).
Pavasaris atnāk ne tikai ar pirmajiem saules stariem, bet arī ar avitaminozi. Mūsu ķermeņi tumšajos ziemas mēnešos ir izmocīti un noguruši. Tiem izmisīgi nepieciešama degviela vitamīnu veidā. Mikrozaļumi ir tieši tas, kas mūsu izvārgušajām miesām vajadzīgs. Sastāva ziņā tie ir īsti vitamīnu un mikroelementu supervaroņi, turklāt pavisam viegli izaudzējami mājās uz palodzes.
Gaidot Lieldienas, māja jau pamazām tiek izrotāta ar pūpoliem, pavasara ziedu kompozīcijām, Lieldienu dekoriem. Lieldienu brīvdienās mēs gatavojamies pārsteigt ģimeni un viesus ar īpašu pavasara galda klājumu, kas rotās svētku brokastu vai pusdienu galdu.
Lieldienu galds nav iedomājams bez pashas jeb Lieldienu saldā siera. Maiga, gaisīga, pati kūst uz mēles…. Jā, tieši tāda ir šī pasha. Vienaldzīgo pavisam noteikti nebūs. Pagatavo vairāk, jo šis kārums no galda pazūd ātri.
Noteikti šī ir mana mīļākā zupa, kaut arī zupas gatavoju salīdzinoši reti, bet šai konkurentu nav. Tā ir sildoša un sātīga un lutina ar savu bagātīgo garšu buķeti.
Mēs zinām, cik ļoti angļi kopj savas tradīcijas un lepojās ar tām. Cik reizes esam smējušies par Burkā kundzi un viņas centieniem baudīt pēcpusdienas tēju augstākajā sabiedrībā no smalka porcelāna.
Bērnībā mana ome mums vārīja cūku pupas, tas laikam notika vienu reizi gadā. Un tad mēs ar māsu kārtīgi tās saēdāmies turpat pie katla, metot pākstis atpakaļ. Tas ir tik šarmanti, ka Latvijā mēs daudzi esam uzauguši tur, kur pie mājas ir savs dārzs, lai cik gardas lietas mēs varam atrast Rīgas nakts tirgū, nekas nestāv klāt tikko norautam tomātam, pābērtam ar sāli.
Elegance, tradīcijas, meistarība, kvalitāte, mākslinieciskā vērtība - tas viss ir franču porcelāns, tā sauktais - “Baltais Zelts”. Es teiktu, ka vārdu salikums ”Limožas porcelāns” ir kas līdzīgs vārdu salikumiem “Bordo vīns” vai “Venēcijas stikls”.
Kad jūs pēdējo reizi gatavojāt zivi? Un šeit es nerunāju tikai par laša fileju. Šis ēdiens, šķiet, vēl joprojām tiek atstāts restorāniem, ja vien neesat audzis kādā no 497 km garās Latvijas jūras piekrastes ciemiem un pilsētām. Es esmu uzaugusi Madonā un tur zivis nebija mūsu ikdienas ēdienkartes pamatā.
Zemesriekstu sviests ir īsts gardums, to var izmantot gan brokastu ēdienos, gan smūtijos, gan pamatēdienos un tas lieliski noder kā uzkoda, kad jāsteidzas un pa rokai ir vēl kāds ābols vai banāns.
