Redakcijas viedokļi

Ar šodienu Latvijā sākusies “stingrā mājsēde”. Tas tāds salīdzinoši maigs eifēmisms apzīmējumam – ārkārtas vai pat kara stāvoklis. Tikai šīs “mājsēdes” noteikumu daļā iemaldījies termins “komandanta stunda” skaidri liecina, kāda ir šī eifēmisma patiesā jēdzieniskā slodze.
 
Maijā premjers Krišjānis Kariņš (JV) bija vēl maigs un pauda, ka jāizvairās no nevakcinēto diskriminācijas.
 
Otrdien slimnīcās atradās 1114 kovida pacienti, 24 stundu laikā bija atklāti 1253 sasirgušie, un septiņi cilvēki bija diennakts laikā miruši.
 
Koalīcija pirmdien vienojās no ceturtdienas izsludināt “cieto mājsēdi”.
 
Tā kā Covid-19 dati uzrādot sliktākas attīstības tendences, nekā tika prognozēts, premjers Krišjānis Kariņš pirmdien sasauca Krīzes vadības padomes sēdi. Tajā izskatīti jauni ierobežojumi, par kuriem šodien būs jālemj valdībai. Tiesa, sociālajos tīklos populārais ārsts anesteziologs Roberts Fūrmanis norādīja, ka tendences ir nevis sliktākas, bet tieši tādas, kādas mediķi bija prognozējuši, bet kuras valdība līdz tam ignorējusi.
 
“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.
 
13. oktobra vakarā apstājas Cicerona balvas žūrijas atbildīgā sekretāra Miervalda Mozera sirds.
 
Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks tviterī publicēja savu pašreizējās politiskās situācijas redzējumu: “No tiem, kas prasa valdības demisiju, gribētos dzirdēt kaut aptuvenas idejas, kā šajā Saeimā varētu izveidot labāku valdību. Citādi tāda populistiska, tukša bļaustīšanās ar vienīgo mērķi pievērst uzmanību sev. Es, piemēram, neredzu pat ne vismazākās iespējas šajā Saeimā izveidot valdību, kas kaut vai par jotu varētu būt ar kaut ko labāka par šo. Ašeradens Kariņa vietā? KPLV vai JKP aizstāt ar ZZS vai Saskaņu? Kāds tieši ir plāns, vīzija tiem valdības mainītājiem?”
 
Tviterlietotājs Jānis Polis, komentējot aptauju datus par dažādu valstu iedzīvotāju attieksmi pret pieņēmumu, ka cilvēks radies no pērtiķa (human beings, as we know them today, devoloped from earlier species of animals), tviterī raksta: “Latvijā 61% iedzīvotāju neakceptē evolūcijas teoriju, kolektīvi esam starp lielākajiem idiotiem globāli. Principā savu izglītības sistēmu varam izmest miskastē pilnībā, tās augļus baudām šobrīd slimnīcās un baudīsim vēl ilgi. Laikam jāpieņem fakts un jāsāk tirgot atmiņas ūdens.”
 
Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.
 
Satversmes 37. pants skan: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.” Vērojot apkārt notiekošo, var rasties pašsaprotams jautājums – vai nav laiks šo Satversmes pantu pielāgot realitātei un prezidenta vecuma cenzu apvērst ar kājām gaisā: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt tikai tādu Latvijas pilsoni, kurš vēl nav sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.”
 
„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.
 
“Mums ir divas krīzes – kovida krīze un krīze uz austrumu robežas,” vakar LTV “Rīta panorāmā” sacīja premjers Krišjānis Kariņš (JV).
 
Tikai ar atpakaļejošu datumu cilvēki pārliecinoši stāsta, ka to vai citu notikumu varēja viegli paredzēt, jo viss uz to gājis tik acīmredzami, ka to neredzēt varējis tikai aklais. Realitātē līdz pat pēdējam cilvēki nevēlas noticēt, ka var notikt kaut kas patiešām slikts. Piemēram, sākties nopietns, liels karš.
 
Iesākumā divas lietas. Pirmā: Cilvēks vislielāko netaisnību, aizvainojumu izjūt tad, kad pēc kādiem kopīgiem kritērijiem citiem kaut kas tiek iedots, bet viņam – nedots. Otrā: Tikai morāls kroplis ir gatavs sist vecus cilvēkus, vienalga ar kādu pamatojumu.
 
Premjers bija pikts, ārpuskoalīcijas deputāti – neciešami ziņkārīgi, bet skaidrības tik un tā maz. Bet runa bija par 80 miljoniem eiro, kas Saeimas deputātu pieprasījuma vēstulē Veselības ministrijai skanēja sausi un – es pat teiktu – kategoriski: “Par publiski izskanējušo informāciju par 80 miljonu eiro izlietojumu 120 intensīvās terapijas gultu izveidei Covid-19 pacientu vajadzībām”.
 
Cīņa pret kovida pandēmiju arvien vairāk atgādina pasaules karu. Par laimi, daudz vieglākā versijā, salīdzinot ar kariem, kuri notika pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Šoreiz karš netiek vests starp atsevišķām valstīm vai to blokiem, bet vienlaikus divās dažādās frontēs – pret vīrusu, tā izraisītās slimības izplatīšanos un pret tiem pašpasludinātiem iekšējiem ienaidniekiem, kuri it kā traucē gūt drīzu uzvaru.
 
Lai gan valdībai bija trīs miljardi eiro “kovidnaudas”, tā ir iztērēta visam kam: pētījumiem, reklāmām, Vakcinācijas projekta biroja galdiem, dīvāniem un algām, vakcinācijas IT risinājumiem, dīkstāves pabalstiem, kur lielākās summas saņēma spēļu elles utt. Kaut kā piemirsās pats galvenais – stiprināt veselības aprūpes sistēmu, lai šoruden godam varētu sagaidīt vīrusa trešo vilni, kas neizbēgami bija paredzams.
 
Galvenais krīzes vadības padomes nakts melnumā pieņemtais un valdībā akceptētais lēmums, protams, nav par kārtējo grābstīšanos gar veikalu darba laikiem, bērnu ārpusskolas pulciņu aizliegumiem un teātra izrāžu skatīšanos pustukšās zālēs ar aizsegtām sejām. Tas viss ir ierastais dūmu aizsegs, aiz kura notiek ierastā rutīna – naudas, kuras ir vairāk nekā jebkad agrāk, apgūšana.
 
2021. gada Nobela miera prēmija piešķirta filipīniešu žurnālistei Marijai Resai un Krievijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam. Par centieniem aizsargāt vārda brīvību, kas ir būtisks demokrātijas un stabila miera nosacījums.
 
Veselības aprūpes sistēmai draud kolapss, sabrukums, katastrofa, pilnīga paralīze, un tamlīdzīgi šermuļus uzdzenoši vārdi atkal ir ārstu, valsts vadītāju, mediju leksikā jo bieži un katru dienu.
 
Latviešiem ir sakāmvārds – muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Tieši šī doma pirmā nāca prātā ceturtdienas rītā, ieraugot tviterī Saeimas deputāta Krišjāņa Feldmana publicēto tīksmiņu, kurā viņš redzams veikala “Lidl” atklāšanā.