Redakcijas viedokļi

Savā ziņā šī ir kā tāda atgriešanās pie mūžsenas tēmas. Par to esmu rakstījis jau pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, periodiski atkārtojoties, cerams, jaunās skaņās, bet galu galā nodeldējoties tik tālu, ka biju apņēmies – viss, vairs par to nerakstīšu. Bet lai nu būtu. Pēdējoreiz! Tēma ir veca, banāla un novazāta, proti, klaidoņi. Saulesbrāļi, bomži, bezpajumtnieki – kā nu kurais to dēvē. Sen apmirusi tā bomzīšu paaudze, kas sildījās saulē uz skārda pagraba lūkas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes labajā sānā. Pazuduši arī tie, kas sēdēja uz nekurieni vedošajiem pakāpieniem pie Rūpniecības tirgus mūra sētas. Tāpat izbeigušies arī tie, kas ziemās ieguva apsaldējumus un mira Dailas teātra tā sauktajā skvērā, kurš drīzāk gan atgādina ar betona plāksnēm piesegtus cūku rakumus, kas radīti, lai nomaskētu kaut kādu padomju laika militāro objektu, droši vien kārtējo bumbu patvertni.
 
Vispirms, lai novērstu jebkādus pārpratumus, gribu uzsvērt, ka pilnībā atbalstu Latvijā ieviestos karantīnas noteikumus un uzskatu, ka jādara viss, lai novērstu strauju Covid-19 slimnieku pieaugumu. Latvijā joprojām ir vieni no labākajiem Covid-19 rādītājiem Eiropā, un tas lielā mērā ir tieši ieviesto pasākumu rezultāts. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk cilvēku sapratīs situācijas nopietnību un pret to izturēsies ar pienācīgu pietāti, jo labāk, bet...
 
«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.
 
Jau esmu sava vectēva gados. Un manu, ka vairākās izpausmēs sāku līdzināties viņam. Piemēram, emocionāla saviļņojuma brīžos vectēvs mēdza apraudāties. Un es arī raudāju 25. martā. Gan par man nezināmo mežabrāli tēvu, gan daudziem citiem, kuri, pārnākuši no Sibīrijas, faktiski bija mani dzīves skolotāji pēc tam, kad beidzu savu aviācijas institūtu. Šie cilvēki mācīja mani nevis līst pagultē un pasīvi kurnēt, nevis pakļauties, bet iekļauties un šajā statusā, cik iespējams, darīt cilvēkiem labu. Ar to es te negribu ne kaut kā attaisnoties, nedz ar’ kaut ko pārmest šiem Sibīriju izgājušiem ļaudīm.
 
Ir tomēr pasaulē viena laimes saliņa, kurā par Covid-19 laikam neko nav dzirdējuši – Rīgas apgabaltiesa, kurā pirmdien un otrdien no pulksten desmitiem rītā līdz četriem vakarā norisinājās tā saucamā Lemberga prāva – slikti vēdinātās telpās 13 procesa dalībnieki klepoja un šņaukājās, izplatīdami ap sevi vīrusus un baktērijas, un, kas zina, varbūt arī supermazo nelieti koronavīrusu, kura dēļ pasaulē jau nomiruši 42 tūkstoši cilvēku.
 
Mūsu politiskās šķiras vadoņiem ļoti nepatīk, ja viņu darbības pielīdzina Putina piekoptajām metodēm. Jā, dažkārt viņu rīcība ir diezgan atšķirīga, toties citreiz nepateiksi – vai tas notiek Rīgā vai Maskavā?
 
Pagājušās nedēļas nogalē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce izplatīja paziņojumu, ka valdības un koalīcijas partneru darba kārtībā patlaban nav plānu par administratīvi teritoriālās reformas atlikšanu. Tieši pretēji – aģentūrai LETA Juris Pūce apgalvoja: «Šonedēļ VARAM iesniedza priekšlikumus likumprojekta 3. lasījumam un, cik zinu, arī koalīcijas deputāti to darīja.
 
Lai pasargātu mediķus un pacientus no iespējamas inficēšanās ar koronavīrusu, valdība būtiski ierobežojusi veselības aprūpes pakalpojumus gan valsts, gan privātajās ārstniecības iestādēs. Naivi cerēt, ka šis lēmums negatīvi neietekmēs iedzīvotāju veselību un arī dzīvību.
 
«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».
 
Pašlaik vēl ir tikai sākums, un visu veidu posts, ko nodara koronavīrusa sērga, vēl tikai pieņemsies spēkā. Tās nebūs dažas nedēļas, bet ilgi, mokoši mēneši.
 
Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, 2018. gada 5. oktobrī pulksten 16.31, spēļu zāļu Fēnikss īpašnieks Jānis Zuzāns izsūtīja «saviem cilvēkiem» šādu īsziņu: «Mūsu sestdienas izvēle: Rīgā saraksts nr. 10: šiem klāt plusi, pārējos svītrot: Pavļuts, Staķis, Pogorelovs, Akuličs, Meiere, Mičerevskis! Ja ir cits rajons, saraksts nr. 10 jebkurā gadījumā!!! Ja vajag personālijas, varu atsūtīt. Ceru, ka nav iebildumu. Jānis Zuzāns.»
 
Pēdējo dienu laikā Latvija praksē izbauda burvīgo iespēju distancēties un strādāt attālināti, par ko tā kādreiz skauda un nīda dažādu brīvo profesiju pārstāvjus – rakstniekus, žurnālistus, tulkotājus, māksliniekus, arhitektus u.tml. Tas, ko mūsu nācija līdz šim nespēja saprast, ka arī mājās sēdēšana tiešām var būt smags pilnas slodzes darbs. Nu kā tad ir, dāmas un kungi, vai viegli strādāt attālināti?
 
Valsts drošības dienesta šī gada martā klajā laisto publisko pārskatu par 2019. gadu ir interesanti lasīt. Un es te nekādā ziņā negribu iebilst VDD viedoklim. Tik vien kā vēlos akcentēt pāris savas domas saistībā ar atsevišķām pārskata tēzēm.
 
Šodien aprit divas nedēļas, kopš Latvijā ir ieviesti īpašie apstākļi. Viens no neapšaubāmi lielākajiem šā laika ieguvumiem ir Latvijas valsts pārvaldes sistēmas struktūru pārkārtošanās, atsakoties no birokrātiskajām prasībām vienmēr pat mazāko sīkumu risināt tikai klātienē. Pēdējo gadu laikā viena no svarīgām Neatkarīgās lasītāju izteiktām problēmām laikraksta žurnālistiem bija neadekvāti lielas birokrātiskās prasības veselības aprūpē.
 
Ļoti daudziem pašreiz ir nedaudz vairāk brīva laika. Tie, kas ir piespiedu dīkstāvē vai karantīnā, var vairāk laika veltīt sev (ģimenei) un pašizglītībai. Tie, kas var lielāko daļu sava darba veikt attālināti, iegūst papildu brīvo laiku, jo nav jātērē laiks, lai nokļūtu no un uz darbu. Izklaides pasākumu atcelšana un veikalu apmeklējumu samazināšana līdz vienai vai divām reizēm nedēļā arī dod papildu laika ieguvumu.
 
Nedēļas sākumā TV ziņās bija iekāpis viens no valdošās koalīcijas politiķiem, kurš ar alkatībā mirdzošām acīm klāstīja savu vīziju par to, kā tagad tiks strauji sadalīti un iztērēti divi miljardi eiro, kurus valdība var novirzīt epidēmijas izraisīto ekonomisko seku mazināšanai.
 
Daudzi redzējuši vai vismaz dzirdējuši par oskaroto itāļu drāmu Dzīve ir skaista, kurā ebreju bibliotekārs koncentrācijas nometnē ar iztēles, humora palīdzību cenšas šajā necilvēcīgajā situācijā dēlam uzburt citu realitāti, radīt prieku, novērst bailes.
 
Deputāts Artuss Kaimiņš, kaut kur pa ārzemēm dauzoties, iespējams, ar sponsoru vai viņa menedžeriem tiekoties un atskaitoties, ir saķēris jauno slimību Covid-19. Pēc tam, kā tauta sociālajos tīklos šausminās, viņš vēl piektdien esot staigājis pa veikaliem. Pagājušajā nedēļā viņš ir pabijis Saeimas namā, šķaudījis un klepojis netālu no premjera Krišjāņa Kariņa. Līdz ar to riska grupā tagad ir nonācis viss parlaments un valdība, kas uz pusotru nedēļu aizgājusi pašizolācijā.
 
Savulaik visai īsu brīdi, tomēr biju inženieris. Un mani mācīja, mani ļoti labi mācīja – vai tā kāda kļūme lidmašīnā, vai visas civilās aviācijas nozares izlaistība – nav nekādi pieļaujama visāda apkārtrunāšana par šīm lietām, bet tev ir skaidri, saprotami jādefinē problēma un lietišķi, uzskatāmi, profesionāli jāpiedāvā tās risinājums. Citādi tu neesi nekāds inženieris, bet tukša vieta.
 
Līdz ar koronavīrusa parādīšanos vairs nav iespējams neatzīt, ka Eiropa tik tiešām atgriežas viduslaikos jeb viduslaiki atgriežas Eiropā.
 
Piektdien Saeima ar aplausiem pauda atbalstu mediķiem, iekšlietu sistēmas darbiniekiem un citiem, kuri, riskējot ar savu un ģimenes locekļu veselību, pilda savus amata pienākumus. Paši deputāti šo ziņu un fotogrāfiju, kurā viņi, kājās stāvot, godina mediķus un citus, labprāt izplatīja sociālajos tīklos.
 
Pirms nedēļas rakstīju, ka neviens šajā valstī, «kur visi baidās no caurvēja», nevar būt pasargāts no vīrusiem, jo latvieši ir nācija, kas ies uz darbu arī ar četrdesmit grādu temperatūru, vājprātīgu klepu un sarkani nošņauktiem deguniem. Es taču esmu neaizstājams, kā nu bez manis darbā iztiks! Latvijā, cik zināms, slimības lapas vispār ņem tikai žuļiki, lai izvairītos no tiesas, un tie, kam kaulainā stāv pie gultas. Stulba bravūra un nerūpēšanās par veselību nācijai ir ieaudzināta kopš neatkarības atjaunošanas».