Pēdējo dienu dronu “nejaušie” lidojumi Latvijas debesīs pastiprinājuši trauksmes izjūtas iedzīvotājos. Pagaidām vēl ne tik stipri, lai kristu panikā. Tomēr bažām par cilvēku garīgo veselību jau ir nopietns pamats.
Mēs nevarēsim sēdēt pagrabā
Rēzeknes valsts 1. ģimnāzijas direktors Jānis Poplavskis, raksturodams Rēzeknes novada cilvēku attieksmi pret notiekošo pierobežā, teic, ka nav jau laika satraukties: “Bērni kārto eksāmenus, visi procesi notiek. Protams, mierīgi nav, bet ne jau tāpēc mēs sēdēsim zem galda, lai visas darbības apstājas. Saprotu, ka droni netiek tīši lidināti mums virsū un tas ir tāds gadījuma raksturs.”
Vai skolēniem ir baiļu izjūtas? “Mēs ar skolēniem esam par to runājuši,” saka Poplavskis, “jaunieši ir malači, viņi nekrīt panikā, ir mierīgi, saprot situāciju. Protams, ir daži bērni, kurus tas uztrauc, arī vecāki daži tādi ir. Dabīgi, mēs nepiespiežam visus palikt skolas telpās, mēs laižam bērnus mājās - tā ir vecāku izvēle. Mēs neesam pārtraukuši mācību procesu, notiek eksāmeni.” Poplavskis ironizē, ka, mežā ejot, arī viss var notikt - tur ir vilki, lāči, ērces… “Ne jau tāpēc dzīve apstāsies. Bet dronu ielidojumi nav mērķtiecīgi tēmēti pa Latvijas objektiem. Jāatceras tomēr, ka 1. septembrī mācību gads būs jāturpina un mēs nevarēsim sēdēt pagrabā vai mācīties attālināti. Līdz ar to jāizdomā soļi, kas jāsper, lai mēs atrastos drošībā.”
Poplavskis rosināja uzlabot šūnu apraides kvalitāti, turklāt dzīvot mūžīgās bailēs - tas arī nav prāta darbs. “Un kā tad tā - Rēzeknē šūnu apraide nostrādā, bet blakus novadā - ne. Mums pašiem jābūt uzmanīgiem: jāskatās gaisā, vai tur kaut kas rūc vai nerūc, lai varētu pieņemt pareizos lēmumus.”
Ja nav par ko uztraukties…
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis atzīmē, ka tad, kad Krievija iebruka Ukrainā, cilvēkos bija jūtama panika. “Tagad mani klienti ir daudz mierīgāki. Ne savos klientos, ne tajā sabiedrībā, kurā atrodos, nejūtu paaugstinātu stresa līmeni. Es jau nenodarbojos ar objektīvām lietām, piemēram, kā cilvēks būvē māju vai kā tiek galā ar mazu naudu. Tie nav mani jautājumi. Mana intereses ir: kā cilvēks tiek galā pats ar sevi un savām attiecībām? Un šīs attiecības ārpasaule maz ietekmē. Iekšējā dzīve notiek neatkarīgi no visa pārējā,” teic Rudzītis.
“Pēdējā laikā manī palicis iespaids - ir cilvēku kopums, kam gribas uzpūst to visu dronu lietu. Ja ukraiņi apšauda Ļeņingradas apgabalu, ir lielas iespējas, ka kāds drons ielido arī pie mums. Un ir arī lieki gaidīt, ka krievi nenodarbosies ar hibrīdoperācijām. Sak, ja nav par ko uztraukties, uztrauksimies par droniem,” teic Rudzītis.
Pirmām kārtām jāaudzina vecāki
Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda: “Jūrmalas izglītības pārvalde organizēja sapulci skolu un bērnudārzu vadībai. Tāds formāls vēstījums. Man par to visu vajadzēja informēt vecākus. Skolā mēs izstrādājām ceļa karti, kas jādara apdraudējuma reizēs. Pirmkārt, jāsaglabā miers. Bet bija vesela kaudze histērisku personu, kas kliedza: vai jūs domājat, ka es bērnu laidīšu uz skolu?! Taču šādus gājienus es skaidroju ar neizglītotību, ar nespēju reaģēt kritiskās situācijās. Skolai ir jāsaglabā miers! Mūsu skolā ir militārā apmācība, un ne jau kūkas tur cep, bet analizē situāciju, kas vienā brīdī var uzbrukt.”
Taranda uzskata, ka neviens līdz galam nevar būt līdz galam gatavs, bet ir proaktīvi jādarbojas, jāmāca bērni būt gataviem krīzes situācijām: “Protams, tā ir morāla spriedze: tev jāgatavojas eksāmeniem, bet iespējams, tajā brīdī tev pāri skolai lido drons. Vislielākais mans uzdevums ir tāds: izdarīt tā, lai bērnu dzīve notiek, viņus nedrīkst tracināt un satraukt. Ar bērniem jārunā mierīgi, jā, mums ir jābūt gataviem sarežģītām situācijām. Bet mums bērni ir jānomierina. Bieži vien vecāki ir nezinoši, viņi iedod bērniem baiļu un trauksmes sajūtu, tāpēc mums pirmām kārtām ir jāaudzina vecāki. Bērni taču nepiedzimst skolas koridorā, viņi nāk no ģimenēm.”
Bez pretošanās tev atliek tikai baidīties
Psihoterapijas speciālists Sandis Ratnieks uzskata, ka daudzi cilvēki bez medikamentu lietošanas nespēj kupēt trauksmi, kas ir pārņēmusi sabiedrību. “Kopumā gaisotne mūslaikos ir nelāga. Apdraudējums ir reāls vai iedomāts? Robežu ir grūti novilkt. Kādreiz paklausos TV vai radio ziņas un nodomāju: kas tos cilvēkus aiz mēles rausta? Situācija jau ir tāpat sakaitēta, tad kāpēc vēl kaut ko vajag vāvuļot?”
Ratnieks uzskata, ka situācija Latvijā sakaitēta un daudzi ir “nobalsojuši ar kājām”: “Nezinu cilvēku motivāciju, man ir 50+, bet ja kāds vēlas pamest Latviju, tas ir jādara jaunībā. Es tā kā negribētu būt svešinieks svešā zemē. Ir daudz cilvēku, kuri domā tieši šādās kategorijās. Protams, daļa jauniešu šīs lietas tver arī citādi. Zinu daudzus, kuri iestājušies zemessardzē. Nu, tātad iestājas stunda X, un kāda ir tava ideja, ko tu tagad darīsi? Ja tu neizvēlies pretošanās ceļu, tev atliek tikai baidīties. Izdomā savu rīcības scenāriju - vai tu ņemsi ieroci, vai tev ir sava stratēģija, tad tu vari ar to lietu kaut kā mēģināt tikt galā.”
Ratnieks atzīst, ka par skolām neko nezina, jo bērni ir izauguši: studiju vecums. “Domāju, ka gaisotne, kurā viņi atrodas, ir visai nervoza, tomēr domāju, ka viņiem klājas labāk, jo viņi mazāk skatās ziņas.”
Jāatceras, ka sabiedrības trauksmi un depresiju par esošo situāciju visbiežāk veicina ilgstošs stress, ģeopolitiskā nestabilitāte un ekonomiskā spriedze. Šīs emocijas ir dabiska organisma reakcija, taču tās var būtiski pasliktināt dzīves kvalitāti, ja pārvēršas hroniskos traucējumos.
