Saeimā iesniegti priekšlikumi grozījumiem Arhīvu likumā. To mērķis radīt likumīgu pamatu komunistiskā totalitārā PSRS okupācijas režīma vadošo okupācijas iestāžu un personu lietu publicēšanai, kā arī paātrināt dokumentu pieejamību, lai atvieglotu dzimtas pētnieku un vēsturnieku darbu.
Savā būtībā tas ir mēģinājums beidzot atklāt, kā darbojās padomju režīma vadoņi. Par ieceri “nra.lv” pastāstīja viens no priekšlikumu izstrādātājiem, Valodas biedrības valdes loceklis un Saeimas deputāta palīgs Didzis Šēnbergs.
Lai īstenotu Latvijas Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un vēstures pētniecības palīdzību novērstu totalitāra režīma atkārtošanos Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu okupācijas varu propagandas un slepenības kultūras sekas, tiek piedāvāts pakāpeniski līdz 2035. gadam publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP), LPSR Ministru padomes, LPSR Augstākās Padomes, LPSR Valsts drošības komitejas un citu okupācijas varas orgānu vadošo personību lietas.
Vispirms rosināts publicēt internetā LKP Centrālās Komitejas pirmo sekretāru - Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika personas lietas - līdz 2027. gada 4. maijam. Priekšlikumi ir pamatoti 2018. gadā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas Ministru kabinetam iesniegtajā pārskatā un toreiz vēsturnieku izstrādātajā Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likumprojektā.
Priekšlikumi paredz noteikt, ka visi PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas reiha okupāciju dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta.
Komunisms tiks no jauna atmaskots
Mērķis ir atklāt un pētīt, kā tika vadīts komunistiskais okupācijas režīms. Pirms desmit gadiem, kad darbojās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, tās dalībnieki konstatēja, ka daudz kas no šīs jomas nav akadēmiski pētīts. Bija iekavēts laiks līdz 2017. gadam. Viens no iemesliem bija tas, ka līdz komisijas darbības sākumam pētniekiem bija jāmaksā par to, ka dokumenti tiek fotografēti. Kristīne Jarinovska (vēsturniece, tiesību zinātniece, tiesību zinātņu doktore, pētniece, zvērināta advokāte) Ministru kabineta rīkojumā rosināja ielikt normu, ka VDK izpētes komisijas locekļiem ir tiesības arhīva dokumentus fotografēt pašiem, bez maksas.
Jarinovskas kundze vērsās pie toreizējā Kultūras ministrijas valsts sekretāra Sanda Voldiņa, viņš šo priekšlikumu atbalstīja, lai varētu pētīt arhīvā ievietoto personu lietas.
Pirms tam pētnieki, kuriem nebija pietiekamu naudas līdzekļu, pavadīja garas stundas arhīvā, pārrakstot dokumentus un karavīru dienasgrāmatas. Šādi apstākļi bija stipri iekavējuši vēstures pētīšanu. Turklāt, lai atgūtu tās iespējas, kas ir zaudētas, vajadzēja būt pietiekami daudziem pētniekiem, kuri zina krievu valodu un izprot tās semantiku. Un apjoms, lai to izprastu, bija liels. Ja viss turpinātos tādā tempā kā līdz šim, mēs nevarētu cerēt, ka plaši un dziļi tiks atspoguļots komunistiskā režīma vadības, represīvā aparāta un sabiedrības kontroles mehānisms.
Profesionālie vēsturnieki neapšaubāmi strādātu efektīvāk, ja materiāli būtu digitalizēti. Latvijā pēdējā laikā ir attīstījusies savu dzimtu ciltskoku pētniecība. Un šis likuma atvērums ir veltīts arī tam, lai nāktu pretim cilvēkiem, kuri vēlas izzināt gan savas dzimtas, gan valsts vēsturi. Tad, kad VDK izpētes komisija beidza savu darbu, bija paredzēta dokumentu publicēšana, okupācijas režīma vadītāju personas lietu publicēšana - sākot no kompartijas centrālkomitejas un ministru kabineta augšgala - Kalnbērziņš, Voss, Pugo, Vagris, Rubiks, Vitālijs Rubenis, Jurijs Rubenis, Vilis Lācis.
VDK aģentu kartotēkas nozīme
VDK aģenti bija sīkākās skrūvītes komunistu varas mehānismā. Turklāt daļa no šiem cilvēkiem bija signāleksemplāri, kuri nemaz nebija savervēti. Bet ir vesela rinda ar PSRS institūcijām, kas nav tikai Ministru padome vai armija, kas sabiedrību apspieda un vadīja, sākot no glavļita (galvenā literatūras pārvalde, cenzūra), beidzot ar kompartijas centrālkomitejas instruktoriem.
Veidojas paradoksāla situācija. Mūsu sabiedrībā darbojas kompartijas centrālkomitejas bijušais darbonis Sergejs Dolgopolovs, par kuru nekāda lieta nav publicēta. Darbojas arī LKP CK propagandas un aģitācijas mediju sektora vadītājs Ojārs Skudra, par kuru arī nekas nav publicēts. Kā tad viņi toreiz darbojās?
Likuma grozījumu mērķis ir līdz 2035. gadam publicēt galveno padomju okupācijas režīma vadītāju un galveno nomenklatūras personu lietas, kā arī citus uz PSRS valsts drošību attiecināmus dokumentus, lai ikviens interesents varētu pētīt okupācijas režīma darboņu aktivitātes - lai mēs saprastu, kā tad īsti nācās dzīvot latviešu tautai no 1944. līdz 1991. gadam.
Mēs iesniedzām likumprojektu Saeimā un valdībā 2018. gadā, bet nenotika pilnīgi nekas. Viss tika atlikts. Bet mums nevajadzētu sagaidīt, lai aizsaulē aiziet visi cilvēki, kuri dzīvojuši okupācijas laikā, jo viņi visi ir pelnījuši taisnīgumu, lai atspoguļotu to laiku notikumus. Simboliskais šajā likuma atvēršanā būtu tas, ka tiktu atvērtas un publicētas vismaz Kalnbērziņa, Vosa un citu kompartijas darboņu lietas. To cilvēku lietas, kuri vadīja latviešu tautas mocīšanu.
Šobrīd tiek pētīta arī prokuratūras vēsture, un interesanti ir tas, ka, piemēram, no Ukrainas mēs bez grūtībām saņemam mums nepieciešamos dokumentus - atšķirībā no situācijas, kas ir Latvijā. Kā uzskata D. Šēnbergs, ja tagad mēs neaktivizēsim šo arhīvu lietu, tad viss var nogrimt aizmirstībā un vēsturiski var aizmirst, piemēram, kas bija Arvīds Pelše.
Bija arī tāds Prolets Liepa, reliģisko lietu padomes pilnvarotais. Vai par tādu kāds kaut ko zina?
“Manī nav pārāk liela optimisma, ka mums ļaus publicēt visas kompartijas vadoņu lietas, bet galvenos vajadzētu. VDK kartotēka ir nopublicēta arhīva lapā, un manis minēto personu lietas arī varētu nopublicēt arhīva tīmekļa vietnē. Protams - ja Saeima atļaus to darīt,” saka D. Šēnbergs.
Grozījumus Saeimā iesniedzis bijušais Madonas mērs, pie frakcijām nepiederošais deputāts Andrejs Ceļapīters.
