Otrdien deviņos Latvijas novados tika izplatīts brīdinājums par iespējamu gaisa telpas apdraudējumu, tomēr no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) netika saņemts apstiprinājums par drona ielidošanu Latvijā. Toties drons, kas vēlāk tika notriekts Igaunijā, tajā bija ielidojis no Krievijas puses un nav atradies Latvijas gaisa telpā.
19. maijā drona neitralizēšanas operāciju Igaunijā vadīja Latvijas Gaisa spēku Kontroles un ziņošanas centrs. Notriekšanu īstenoja NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas Rumānijas F-16 iznīcinātāji. Beidzot vismaz viens drons tika notriekts. Tomēr skaidrības par to, kāpēc tas netiek darīts uzreiz un tūlīt, joprojām nav. “Neatkarīgā” aptaujāja dronu sērgas pārzinātājus.
Ogres novada domes deputāts Egils Helmanis: “Kāpēc Latvijā dronus nenotriec uzreiz? Atbilde ir vienkārša: mums nav pietiekami daudz sensoru, kas uztver dronu kustību, mums nav redzējuma, kā ieviest šādus sensorus un vispār - aizsardzību pret droniem. Vajadzētu izmeklēt, ko aizsardzības ministrs Sprūds ir darījis pēdējos trīs gadus. Izskatās, ka viņš ir boikotējis Latvijas aizsardzību un drošību. Kur mums ir dronu siena? Ukrainā gaisā vienlaikus atrodas 16 000 dronu - pa visu frontes līniju. Cilvēki šo līniju notur trīs maiņās. Tas nozīmē, ka ir 50 000 apmācītu cilvēku, kuri notur šo dronu sienu. Aiz katra drona ir pilots. Vai Latvijā tiek veikta dronu pilotu apmācība? Netiek. Vai Latvijas skolās ir ieviesta dronu pilotu apmācība? Nav. Ogrē septembrī mēs to ieviesīsim.”
Ogrē ieradās ukraiņu kolēģi, lai dalītos dronu sienas veidošanas pieredzē. “Mūsu dronu siena ir neredzamā,” ironizē Helmanis, “es mēģināju ievest Latvijā pārtvērējdronus, bet mani tagad vajā. Cerēsim, ka mums būs sakarīgs aizsardzības ministrs.”
Helmanis daudzkārt ir bijis Ukrainā, vedot uz turieni automašīnas, ģeneratorus, termoveļu karavīriem un daudzas citas lietas. “Mēs nebrauksim uz olimpiskajām spēlēm un netērēsim tur valsts naudu. Sabiedriskais medijs man atkal pārmetīs, ka es dodos uz Ukrainu, ka man tas ir komandējums, un vai mēram ar to jānodarbojas,” būdams vēl novada domes priekšsēdētājs, komentēja Helmanis.
Domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors Artis Pabriks neuzskata, ka nevajadzētu dramatiski kritizēt mūsu bruņotos spēkus par dronu nenotriekšanu: “Drona notriekšana Igaunijā tika veikta ciešā sadarbībā ar Latvijas gaisa spēkiem. Tas bija labs Igaunijas, Latvijas un Rumānijas labs kopdarbs. Bet tas nenozīmē, ka mums ir tiesības gulēt uz lauriem. Runa ir ne tik daudz par droniem, vairāk par mūsu gatavību šāda veida provokācijām no Krievijas puses, kas var turpināt un - visticamāk - turpinās pieaugt. Un tas nozīmē, ka mums strauji jāveic audits, jāiet cauri visai likumdošanai un noteikumiem no juridiskās puses, lai dotu tiesības Latvijas karavīriem un zemessargiem lietot nāvējošu spēku, kā arī dot tiesības viņiem kļūdīties, lai par kļūdām viņiem nebūtu pārmetumu.”
Pabriks paskaidro savu domu: “Ja jūs pajautāsiet karavīriem, jūs sapratīsiet, ka viņi baidās šaut pa tiem droniem: viņi saka - mūs tad aizvilks uz tiesu, ja kādam būs uzkritusi drona lauska. Šobrīd jūs pat pie savas mājas nedrīkstat notriekt dronu. Tātad - likumdošanas audits ir viena lieta, un mums daudz ātrāk jāiziet cauri procedūrām, lai mūsu bruņotie spēki iegādātos daudz vairāk munīcijas, pretdronu ierīces un visu pārējo, jo man ir aizdomas, ka tā visa mums nav pietiekami. Tās ir melnā darba lietas, kas mums jāizdara. Ir taču skaidrs, ka krievi turpinās situācijas eskalāciju, jo krieviem Ukrainas frontē iet arvien sliktāk. Uzdevums mainīt likumdošanu, protams, gulstas uz likumdevējiem, gan uz valdību, gan uz NBS. Svētais Pēteris no debesīm to visu nemainīs.”
Jautājums par dronu nenotriekšanu tika uzdots arī NBS komandiera padomniekam militāri publisko attiecību jautājumos Robertam Skraučam. “Pēc tam, kad Igaunijā ar rumāņu palīdzību tika notriekts krievu drons, Latvijā esošie portugāļu iznīcinātāji neguva vizuāli identifikāciju ar to dronu, kas, iespējams, bija ielidojis Latvijā. Būtu bijis diezgan bezatbildīgi uz to nereaģēt. Bet, ja nedz lidotājs ar savām acīm, nedz sensori neredz to, kas it kā lido, mēs tukšā gaisā nešausim.”
Skraučs uzskata, ka 19. maijā situācija bija pārāk sakāpināta, tomēr Latvijā ir ielidojis ļoti neliels skaits dronu, kurus krievi elektroniski novirzījuši uz Latviju. “Karš patlaban ir novirzīts uz mūsu pusi, situācija nav pārāk laba, bet tā arī nav gaužām slikta,” saka Skraučs, “jo arī krieviem nesanāk visu to dronu lērumu, ko ukraiņi raida uz Krieviju, pārvirzīt uz Latviju. Nu, cik lielā mērā mēs apstādināsim ražošanu, lauksaimniecību, lai cīnītos ar iespējamu apdraudējumu?”
Ģenerālis Raimonds Graube: “Par lielu šobrīd ažiotāža. Kad nepaziņo par dronu lidošanu - slikti. Kad paziņo - atkal slikti. Mums jāpieņem, ka apdraudējums ir reāls, ar to būs jāsadzīvo, jāklausa, ko saka oficiālās struktūras. Un nav tādas universālas sistēmas, kas varētu notriekt visus dronus. Taisnība ir tā, ka mēs patiešām ražojam dronus, bet mēs neesam sasnieguši maksimālās pretgaisa aizsardzības spējas. Nav iespējams pāris gados saglābt to, kas nav darīts iepriekšējos 20 gadus. Un jāatgādina, ka to, ko tu pasūtīsi šodien, tu dabūsi ražošanā pēc pāris gadiem. Es runāju par dronu un pretdronu spējām. Es runāju par pretgaisa aizsardzību.”
Graube analizē situāciju, kāpēc mēs nenotriecam dronus: “Pirmkārt, mēs tos visus neredzam. Visu robežu visā augstumā mēs neredzam. Mēs nevaram šaut uz visu, kas lido, nepārliecinoties, kas tur tiešām lido. Ir jābūt vizuālajai identifikācijai. Igaunijā drons tika identificēts, un šāva uz to tad, kad tas atradās virs ezera. Tas var būt “ievainots”, nolidot uz sāniem vēl desmit kilometrus un nokrist apdzīvotā vietā.”
Graube uzskata, ka dronu lietā nav labu risinājumu. “Turklāt komentāri, kurus izsaka politiķi, vienā vai citā veidā ir saistīti ar priekšvēlēšanu cīņām. Un es esmu dusmīgs, ka pret mūsu NBS izturas negodīgi: karavīri strādā ar milzu pārslodzēm, bet tagad nav kara režīms. Un vēl. Jāpievērš lielāka uzmanība civilajai aizsardzībai, cilvēku apziņošanai. Jānoņem satraukums no cilvēkiem, bet to jau nenoņemsi.”
Graube atgādina, ka dažādās Krievijas vietnēs var redzēt, kā propaganda iegroza cilvēku prātus, proti, ka tas viss - ar droniem - notiek ukraiņu darbības rezultātā: “Arī Latvijā ir daudz dzirdīgu ausu, kas labprāt uztver šādu propagandu. Tur ir tikai viens mērķis - lai diskreditētu Ukrainas aizsardzības centienus. Jā, ir droni, kas lido gar Latvijas robežu, bet uz mērķiem, kas atrodas Krievijas ziemeļos.”
Tātad patiesībā pirms pāris dienām Latvijā neielidoja neviens drons? Vai arī ielidoja? NBS uz šo jautājumu skaidru atbildi nesniedz. Sanāca tādas kā civilās aizsardzības mācības: skolu eksāmeni tika pārtraukti, vecākiem bērnus no skolām neizsniedza, saspundēja pagrabos. Cik ilgi cilvēki vēl būs pacietīgi šajā šaubīgajā un neskaidrajā situācijā? Lielā daļā cilvēku vairs nav kaut cik stabilas drošības sajūtas, un norādījumi slēpties starp divām sienām un neiet klāt tuvu logiem “pasaka”: rūpējieties par sevi paši. Un kas notiks tad, ja drons pielidos tuvu Rīgai? Kāds būs aizsardzības algoritms? Netuvoties logiem? Vai mūsu nespējīgie valsts vadītāji beidzot nebūtu jānomaina ar tādiem, kuri spēj radīt algoritmu, kas mums visiem skaidri pateiktu priekšā: ko darīt, ja redzat dronu?
“Dronu lielvalstij” Latvijai nav ne dronu sienas, ne civilās aizsardzības sistēmas, ne sajēgas, ko darīt apdraudējuma gadījumos, ne likumu, kas ļautu “atšaut” dronus, ne ieroču, kas to varētu veikt. Cik ilgi turpināsies šis politiski militārais bardaks?
