Redakcijas viedokļi

Pēc 9. maija svinībām Rīgā es Twitter domu apmaiņā izteicos, ka Krievijā pašlaik dominējošā valsts reliģija ir nevis pareizticība, bet gan ateistiska reliģija – Ticība Lielajai Uzvarai. Pēc tam es saņēmu kritiku, jo reliģija tiekot definēta kā ticība pārdabiskiem spēkiem un to nevarot attiecināt uz reāliem notikumiem.
 
Laikā, kad Saeima cenšas pabeigt vērienīgo, pretrunīgo un pašvaldību vairuma neatbalstīto administratīvi teritoriālo likumu, valdība saka jāvārdu nākamajai līdzīgi buldozerējamai reformai. Tā pieticīgi tiek dēvēta par augstskolu pārvaldības reformu, bet zem deķa mudž varas centralizācija un politizācija, visu augstskolu reforma ar vairāku augstskolu iespējamu degradēšanu vai pat sagraušanu.
 
„Senie latvieši jau izsenis mātes godājuši kā spēcīgas un varenas būtnes, un vēstures ritējumā Latvijas sievietes vienmēr uzņēmušās galveno atbildību par tautas dzīvot spēju,” savā Mātes dienas apsveikumā pauda Valsts prezidents Egils Levits.
 
30. aprīlī pārejot no papīra formāta uz digitālo, es noslēdzošajā drukātajā laikraksta komentārā ierakstīju: “Pirmo reizi Latvijas vēsturē “Neatkarīgās Rīta Avīzes” izdevējs “Mediju nams” īsteno kvalitatīva laikraksta pārveidošanu par kvalitatīvu digitālo laikrakstu (nevis portālu vai interneta variantu), iezīmējot vienu no kvalitatīvās preses nākotnes attīstības virzieniem, ar savu pieredzi rādot gan Latvijas, gan citu valstu izdevējiem iespējamo kvalitatīvās preses biznesa modeli.”
 
Covid-19 krīzes aizsegā var likties, ka politiskais process Latvijā ir apstājies. Taču šis politiskais klusums ir mānīgs. Lietas notiek, turklāt ļoti nopietnas.
 
„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.
 
28. aprīlī Valsts drošības dienests (VDD) aizturēja bijušo Satversmes aizsardzības biroja darbinieku Aigaru Sparānu.
 
Dienu pirms mūsu (kam vairs ne "mūsu") valdība lēma par ierobežojumu mīkstināšanu no 12. maija, Vācijas pavalstu vadītāji tikās ar kancleri Angelu Merkeli, lai spriestu par to, kā menedžēt Vācijas izeju no krīzes. Neuzskatu, ka "citi visu dara labāk", bet šajā gadījumā no Vācijas varam kaut ko mācīties. Pirmkārt, uzticēšanos vietējām varām, spēju deleģēt tām lēmumu pieņemšanu, spēju atteikties no totālas centra komandantūras un vienīgās pareizās patiesības.
 
Pagājušajā nedēļā tika paziņots, ka viens no vislabāk apmaksātajiem valsts pārvaldes administratoriem, viens no lielākajiem iepirkumu organizatoriem, Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktors – Edgars Labsvīrs – ir nolēmis pamest savu amatu.
 
„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.
 
Kad 2007. gadā 9. Saeima svītroja no Satversmes 81. pantu, tas bija ļoti nepareizi darīts. Tādā veidā jaunlaiku politiķi demonstrēja necieņu pret Satversmes tēviem un savu iedomu, ka ir gudrāki par Satversmes sapulces locekļiem, kuri Jāņa Čakstes vadībā neba tāpat vien aiz gara laika bija 81. pantu iekļāvuši pamatlikumā. Tas paredzēja, ka laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.
 
Latvijā būs ilgi jāsadzīvo ar jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19, otrdien žurnālistiem paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Vairumam šī ziņa nebija iepriecinoša. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri šo krīzi uztver kā jaunu iespēju laiku. Varbūt kā sākumu jaunam zelta drudzim. Līdzīgi kā kādreiz pirms gadiem trīsdesmit. Tikai tagad šie cilvēki jau citi.
 
Jādomā, ka dakeris Pēteris Apinis pats ļoti priecāsies, ja nepiepildīsies viņa drūmā prognoze par 60 – 70 procentiem pasaules iedzīvotāju, kuriem nāksies pārciest jaunā koronavīrusa Covid - 19 slimību. Viņš gan piebilst, ka liela daļa pārslimos asimptomātiski jeb pat nejutīs, ka slimojuši.
 
Pirms vairāk nekā simt gadiem 1916. gada 16. maijā slepus tika parakstīta Saiksa-Piko vienošanās (kaut kas līdzīgs Molotova – Ribentropa paktam), ar kuru tika nospraustas Anglijas, Francijas un Krievijas interešu sfēras Tuvajos Austrumos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Bez mazākās aiztures vīri frakās, cilindros, ar monokļiem acīs, vilka valstu‒protektorātu robežas. Tā radās nākamā Irāka, Sīrija, Jordānija un gandrīz visas citas Tuvo Austrumu valstis. Šajās teritorijās dzīvojošajiem iedzīvotājiem nejautāja, kurā valstī viņi gribētu dzīvot. Šīs bezrūpīgās robežu vilkšanas sekas mēs redzam šobaltdien, un tām neredz galu.
 
Visvisādu sejas masku paveidu ražošana ir kļuvusi par visperspektīvāko tautsaimniecības nozari, kam jānodrošina izaugsme pasaules ekonomikai procentos un Latvijas politbiznesmeņu bagātībai eiro vai ASV dolāros
 
Pēdējo dienu laikā var runāt par diviem svarīgiem notikumiem. Viens no tiem ir saistīts ar “Neatkarīgās” vēsturi. 29. aprīlī tipogrāfijā “Mūkusala” tika iespiests pēdējais “Neatkarīgās Rīta Avīzes” numurs papīra formātā.
 
Pienācis 30. aprīlis, un šī ir pēdējā diena mūsu avīzei drukātā papīra formātā. Pēc svētkiem dzims jauna, digitāla versija. Neatkarīgās papīra ēras noslēgums sakritis ar ārkārtas situāciju valstī, ko laikrakstā spējām dokumentēt vien līdz pusei. Nākamības pētnieki, šķirstot putekļainās papīra lapas kādā bibliotēkā vai arhīvā, būs spiesti meklēt arī citus avotus, lai uzzinātu, kā viss beidzies. Cerams, ka viņiem kādā cietā diskā vai tamlīdzīgā digitālā krātuvē par to vēstīs arī jaunā Neatkarīgā, kas sāksies vai varbūt pareizāk teikt, turpināsies 5. maijā.
 
Rīga TV24 raidījumā Kārtības rullis (27.04.2020.) bija kāda zīmīga epizode, kura no metodoloģiskā aspekta lieliski nodemonstrēja, kā vislabāk atvairīt pārmetumus, ja uz faktiem balstītu argumentu nav.
 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Neatkarīgā Rīta Avīze ir kļuvusi par neapstrīdamu viedokļa veidošanas līderi Latvijas sabiedrībā. No 2020. gada maija Neatkarīgā Rīta Avīze pārstās iznākt papīra formātā un pārtop par jaunas kvalitātes medija formu – digitālu avīzi.
 
Parakstu skaits portālā manabalss.lv iniciatīvai šogad atcelt centralizētos eksāmenus (CE) 9. un 12. klasēm strauji tuvojas 10 000, bet šis slieksnis dod tikai iespēju iniciatīvai nonākt skatīšanai Saeimā, kur par to jau tāpat spriež. Tāpat tas neataino viennozīmīgu attieksmi pret eksāmenu kārtošanu vīrusa krīzes ēnā – cik dažādi ir skolēnu, vecāku, skolu vadītāju, politiķu viedokļi, tikpat dažādas ir Eiropas un arī citu valstu nostājas.
 
Tūkstošiem cilvēku pašlaik ir palikuši bez darba un ienākumiem pandēmijas ierobežojumu un ekonomiskās krīzes dēļ. Cilvēkiem nav uzkrājumu, kas rada neizturamu stresu. Taču valsts varas attieksme šo izmisumu vēl tikai vairo – dažs dīkstāves pabalsta lūdzējs ir saņēmis 4,60 eiro vai 20 eiro. Labi vismaz, ka šī ņirgāšanās ir beigta un noteikta pabalstu «grīda» 180 eiro apmērā. Tas nav daudz, bet vismaz kaut kas.
 
Statistikas dati liecina, ka Eiropā Covid-19 pandēmija iet mazumā. Ja nenotiks kāds nepatīkams pārsteigums, tad no medicīniskā viedokļa mums būs izdevies šo krīzi pārlaist ar salīdzinoši mazu upuru skaitu. Kā krīze ietekmēs mūsu valsts ekonomiku, politisko un sociālpsiholoģisko klimatu, tas jau ir cits jautājums. Tāpat kā tas, kāds būs morālais noskaņojums valstī, kad sāksies nopietns darbs krīzes seku novēršanai.