Nacionālā apvienība (NA) ir sagatavojusi demisijas pieprasījumu aizsardzības ministram Andrim Sprūdam. Kā norādīja NA premjerministra amata kandidāte gaidāmajās Saeimas vēlēšanās Ilze Indriksone, aizsardzības ministrs esot publiski solījis stiprināt Latvijas pretgaisa aizsardzību, veidot tā dēvēto dronu sienu un attīstīt dronu atklāšanas spējas, taču ar šiem uzdevumiem neesot ticis galā. Situācija kļūstot aizvien satraucošāka, tāpēc ministram amats jāatstāj.
Atgādināsim, ka nesen, 1. aprīlī, jau notika viens Saeimas balsojums par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram, ko toreiz rosināja “Latvija pirmajā vietā”. Šo demisijas pieprasījumu Saeima noraidīja. Vai tagad būs kas citādāk?
Pats Sprūds jau atzinis savu atbildību [dalītu ar bruņoto spēku vadītāju] par to, ka ceturtdien Latvijā ielidojušie droni neesot notriekti. Tāpat viņš atzinis, ka respektēšot Saeimas lēmumu attiecībā uz viņa demisijas pieprasījumu. It kā varētu arī nerespektēt.
Nav šā raksta mērķis izvērtēt Sprūda vainu, viņa padarīto vai neizdarīto. Abstrahējoties no demisijas pieprasījuma jēdzieniski funkcionālā aspekta, aplūkosim šā soļa politisko efektu.
Opozīcija, redzot koalīcijā neslēptas “Progresīvo” un ZZS domstarpības, cenšas valdības “laivu” vēl vairāk sašūpot, cerot to ja ne apgāzt, tad vismaz plašākai publikai parādīt kā disfunkcionālu struktūru. Tādu, kas visu “salaidusi dēlī”. Kura steidzami jāmaina uz labāku. Ja ne tagad, tad pēc 3. oktobra.
Opozīcija cer, ka atsevišķi ZZS deputāti, baidoties, ka atbalsts “Progresīvo” ministram varētu iedragāt viņu pašu reitingus pirms gaidāmajām vēlēšanām, varētu arī “pārmaiņas pēc” nobalsot par šo demisiju, kas nozīmētu pašreizējās valdības un koalīcijas sabrukumu īsi pirms vēlēšanām.
Opozīcijas aprēķins ir vienkāršs, jo tieši ZZS šobrīd atrodas vissarežģītākajā situācijā. Kāpēc? Mūsdienu (sociālo tīklu laikmeta) politikā partijas dalās nosacīti nopietnajās un nenopietnajās jeb populistiskajās. ZZS gribētu sevi pozicionēt kā nopietnu, atbildīgu un līdzsvarotu politisko spēku, taču tās elektorāts tradicionāli ir bijis dalīts. To veidojuši gan reģionālās elites pārstāvji, gan “kārtīgi saimnieki”, gan antielitāro uzskatu paudēji. Tieši domājot par šo pēdējo balsīm, ZZS dažkārt nākas laipot un kāpt uz slidenās populisma takas.
Tiesa, līdz šim visos līdzīgos Saeimas balsojumos koalīcijas partiju vadītāji ir rūpīgi sekojuši, lai balsu pietiktu un nekādi “pārsteigumi” nenotiktu. Vai šoreiz varētu kas noiet greizi un koalīcijai draud izjukšana? Lai arī premjerministre Siliņa pirmdien, 11. maijā, ir aicinājusi Sprūdu uz sarunu, diez vai tā varētu beigties ar ministra demisiju, ja vien pats Sprūds nav nobriedis šo amatu atstāt.
Kas liek opozīcijai rosināt šādus balsojumus, kuri jau iepriekš lemti neveiksmei? Pašreizējā Siliņas valdība ir salīdzinoši nepopulāra. Tas nozīmē, ka ir liels skaits neapmierināto, kuri alkst “asiņu”. Šādā situācijā, ja Sprūds ir kaut ko izdarījis vai neizdarījis kā vajag, tad var prasīt viņa demisiju un nebaidīties, ka šāds demisijas pieprasījums reizi mēnesī var izskatīties nepieklājīgi, jo ministra nelabvēļi (kuri jebkurā gadījumā ir vairākumā) tev tāpat aplaudēs. Pat ja Sprūds netiks upurēts un virtuāli sadedzināts uz sārta Doma laukumā, tad vismaz būs izskanējuši aicinājumi sarīkot šo elektorātam tīkamo atrakciju.
Cits jautājums, vai šis demisijas pieprasījums dos kādas papildu balsis jau esošajām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis pieprasījums izskanēja no NA premjerministra amata kandidātes Ilzes Indriksones mutes, kura pārstāv NA “nopietno” spārnu. Indriksones izpildījumā tas izklausījās ne pārāk organiski. Daudz “dabiskāk” būtu, ja šo demisiju pieprasītu NA pārstāvis Saeimas Nacionālās drošības komisijā Jānis Dombrava, kurš jau kopš sendienām nes savā partijā “nenopietnā” politiķa mundieri un jau paziņojis, ka “ir gatavs vadīt Aizsardzības ministriju”.
Šī demisiju parāde, kas uzņēmusi jau nedaudz pārspīlētus apmērus (Siliņai seši (!) demisiju pieprasījumi, satiksmes ministram Atim Švinkam - 19. martā, Sprūdam - divi), kļūst par visai riskantu politisko gājienu. Tik bieža demisiju pieprasīšana devalvē pašu neuzticības izteikšanu kā nopietnu politisko procedūru un šos prasītājus stumj “nenopietno” politisko spēku nometnes virzienā, kas automātiski dod papildu punktus “nopietnajiem”.
Ko tas nozīmē? Publiskajā telpā regulāri skan izbrīna pilni jautājumi: kas vispār vēl balso par “Vienotību”? Atbilde ir vienkārša. Tā kā “Vienotība” visus šos gadus pozicionē sevi kā galveno “nopietno” partiju, kā “pieaugušos istabā”, tad par viņiem balso tie, kuri arī paši sevi gribētu pieskaitīt pie “pieaugušajiem”. Nav svarīgi, kā ir patiesībā, bet tādu politisko tēlu “Vienotība” samērā sekmīgi ir izveidojusi daļā sabiedrības.
Līdz ar to, lai “Vienotība” pazustu no Latvijas politiskās arēnas, tās vietā ir jārodas citai “nopietnajai” partijai. Līdzīgi kā, lai nogāztos esošā valdība, jābūt gatavai nākamajai. Ja nav kas šajā elektorālajā nišā nomaina “Vienotību”, tad Siliņa & Co var darīt ko grib, viņu vietas politiskajā trupā ir nodrošinātas. Vēl vairāk. Jo biežāki demisijas pieprasījumi, jo “nenopietnāki” izskatās “Vienotības” kaprači.
