Nesen dienasgaismu ieraudzīja britu un Irānas žurnālistes un TV raidījumu vadītājas Kristiānas Amanpūras intervija ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu. Viņa strādā telekompānijā CNN, kur veido ikvakara intervijas. Notika saruna par Eiropas un ASV (ne)sadarbību drošības jautājumos. Tika pieminētas Baltijas valstis.
Izrādās, jautājums par Krievijas nākamajiem teritoriju iekarošanas tīkojumiem ir aktuāls ne tikai Baltijas un Skandināvijas valstīm, Eiropai kopumā, bet arī ASV. Par to interesējas arī viena no ietekmīgākajām ASV telekompānijām CNN.
Drošībai tērēts daudz mazāk
K. Amanpūra vaicāja Čehijas prezidentam, vai eksistē reālas briesmas, ka Krievija var uzbrukt Baltijas valstīm, vai esam tuvu karam ar Krieviju? Pavels iesaka šo jautājumu aplūkot no diviem skatupunktiem: “Krievijas un pirms tam padomju savienības līderi uzturēja argumentu, ka tik milzīgu valsti nevar aizstāvēt bez paplašināšanās. Un tāpēc visi cari, tad komunistiskās partijas ģenerālsekretāri un tagad prezidents cenšas izveidot ietekmes zonu vai buferzonu, lai pasargātu Krieviju no ārējiem ienaidniekiem. Krievija ir pārvērtusi visu savu ekonomiku par kara mašīnu. To ir ārkārtīgi grūti pagriezt atpakaļ. Nav pārslēgšanās uz miera režīmu. Un šādas ekonomikas uzturēšanai patiesībā ir nepieciešama jauda. Tagad krieviem ir vairāk nekā pusotrs miljons apmācītu karavīru. Daudzi no viņiem, ja karš būs beidzies, aizies pensijā ar visām kara grūtībām un problēmām.”
Vaicāts, par to, ja Krievijas vadonis redzētu novājinātu Eiropu, novājinātu ASV kontroli pār Eiropas drošību, Pavels secina: “Nu, tā ir laba iespēja. Izmantosim to. Tātad, man vajadzētu... es teiktu, ka paskatīsimies uz to arī no Krievijas iespēju viedokļa, ne obligāti, lai uzsāktu masveida operāciju Eiropā, bet gan lai pazemotu NATO, uzsākot, teiksim, ierobežotas militāras darbības, piemēram, Baltijā. Un, to darot, lai skaidri parādītu, ka NATO patiesībā ir bezjēdzīga, jo tā nerīkojas.”
Ja NATO nerīkosies, tad “viss 5. pants iegūs citu nozīmi, jo 5. pants nav automātiska garantija. Tā ir politiskās gribas izpausme”, piebilst Pavels. Turklāt Krievija ir pārvērtusi visu savu ekonomiku kara ekonomikā. Tomēr nevis visa ekonomika, bet gan milzīga ekonomikas nozare tiek aicināta mainīt savu pozīciju, jo prezidents Tramps ir skaidri norādījis, ka vismaz pagaidām nevar paļauties uz ASV.
Nožēlojami ir tas, ka vismaz desmit gadus Eiropas valstis ir tērējušas aizsardzībai un drošībai daudz mazāk, nekā bija nepieciešams, un Pavels saka: “Tas, ko mēs tagad cenšamies darīt ar palielinātu aizsardzības ražošanu, ir tikai sasniegt līmeni, kāds bija, teiksim, pirms 10-15 gadiem. Un agrāk mēs visi sapratām, ka aptuveni divi procenti no IKP bija tieši pietiekami, lai izpildītu visus kolektīvās aizsardzības kritērijus. Tagad kādu laiku tas būs vairāk. Būs nepieciešama apmēram desmitgade ar palielinātiem izdevumiem, lai aizpildītu visas nepilnības, ko esam radījuši pēdējās desmitgades laikā.”
Pēdējā laikā aktuāls ir jautājums: vai NATO sagrūs? Pavels nesniedz viennozīmīgu atbildi: “Ja ASV kāda iemesla dēļ nolems nepiedalīties Eiropas aizsardzībā, mums vajadzētu būt spējīgiem to izdarīt pašiem. Un tā, manuprāt, ir laba partnerība. Tas nozīmē, ka mēs abi būsim vienlīdz spēcīgi, vienlīdz neatkarīgi, vienmēr vēlēsimies strādāt kopā. Manuprāt, šis ir Eiropas mērķis. Uzskatu, ka mēs esam vajadzīgi viens otram. Es domāju, ka ASV ir vajadzīga Eiropa un Eiropai ir vajadzīgas ASV. Bet mēs patiesībā nekad neesam bijuši līdzvērtīgi partneri. Eiropai ir jāpieaug, jāattīsta savas spējas, būt partnerim nozīmē nebūt atkarīgam, jāspēj rīkoties neatkarīgi no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet ar skaidru priekšroku vienmēr rīkoties kopā. Manuprāt, šis ir Eiropas mērķis.”
Neizdodas uzturēt spiedienu pret Krieviju
Kā Pavels izjūt relatīvo spēku līdzsvaru politiskajā ainavā Austrumeiropas daļā, jo tā ir mainījusies: premjerministrs Orbāns ir zaudējis?
Petrs Pavels atbildēja, ka mēs varam justies nedaudz mierīgāk, jo Viktors Orbāns pārstāvēja bloķējošo spēku, īpaši ES, attiecībā uz atbalstu Ukrainai. “Bet es labāk gaidītu konkrētus darbus, nevis vārdus,” teica Pavels. Viņš piebilda, ka jebkurš atbalsts Ukrainai šajā brīdī ir kritiski svarīgs, vai tas būtu finansiāls atbalsts tikai valsts vadīšanai un visa ekipējuma un materiālu iegādei, kas viņiem nepieciešams efektīvai aizsardzībai, militārais atbalsts, munīcijas atbalsts, vai tas būtu nepārtraukts spiediens uz Krieviju.
Viņš gan atzina, ka, lai gan tiek turpināti tie paši centieni atbalstīt Ukrainu, mums kaut kā neizdodas uzturēt spiedienu uz Krieviju.
Katrs, kurš analizē ASV, Krievijas un Ukrainas attiecības, nevar nepamanīt, ka ASV uz Ukrainu izdara lielāku spiedienu nekā uz Krieviju. Pavels to apstiprina: “Ir skaidrs, ka Tuvie Austrumi šobrīd ir kļuvuši par prioritāti salīdzinājumā ar Ukrainu Amerikas administrācijai, un tas deva Krievijai laiku atvilkt elpu. Un viņi arī redz, ka visa materiālā atbalsta, īpaši pretgaisa aizsardzības pārtvērēju, novirzīšana uz Tuvajiem Austrumiem, un tie tagad ir pazuduši Ukrainā, dod Krievijai laiku atjaunot savas spējas. Arī pieaugošās naftas cenas dod Krievijai papildu finanšu resursus kara mašīnas atbalstam. Un tas arī dod Vladimiram Putinam lielāku cerību, ka viņš var sasniegt vairāk, nekā viņš, iespējams, ticēja pirms pāris mēnešiem.”
Paužot atšķirīgu viedokli, mēs neesam ienaidnieki
Svarīgs ir jautājums par to, vai Putins var uzvarēt kaujas laukā. “Es tā nedomāju,” atbild Pavels. “Pirmkārt, zaudējumi, upuru skaits, ko Krievija cieš, pieaug. Tagad viņi pārsniedz spējas pieņemt darbā jaunu darbaspēku. Cilvēki Krievijā kļūst arvien nogurušāki un, es teiktu, arī mazāk spējīgi saprast Krievijas propagandas sniegto pamatojumu. Kara nogurums ir visuresošs. Tas ir Ukrainā, valstīs, kas karo, bet arī Krievijā. Un Krievijas režīmam būs arvien grūtāk pārliecināt cilvēkus, ka kara turpināšana ir viņu interesēs. Un kara iniciatīva kaujas laukā nav pietiekami ātra, lai kontrolētu lielāku teritoriju un to paustu - es teiktu, pasniegtu Krievijas sabiedrībai - ir panākums. Un tas ir tas, kas Vladimiram Putinam izmisīgi nepieciešams, lai kaut kā veiksmīgi pabeigtu to, ko viņš sauc par speciālo operāciju.”
Bet kur tad paliek pasaules lielvaras, NATO, lai izmantotu savu ietekmi piespiest Putinu vismaz apsēsties pie sarunu galda?
Pavels uzskata, ka viena monētas puse ir ekonomiskā spiediena turpināšanās sankciju ietvaros, bet svarīgi ir arī reaģēt uz trešo valstu rīcību, kas sniedz iespēju apiet sankcijas. Krievijai jāpiedāvā ne tikai sarunas par Ukrainu, bet arī sarunas par drošības režīmu Eiropā kopumā. “Runa nav tikai par Ukrainu. Runa ir par drošību Eiropā,” teic Pavels.
Viņš uzskata, ka ir nepieciešamas nopietnas debates par visu iespējamo ietekmi uz ekonomiku un par kodolvienošanos. “No otras puses, es arī domāju, ka tagad ir lielas iespējas sarunām, lai izbeigtu šo konfliktu un atjaunotu sarunas ar Irānu, īpaši par tās kodolprogrammu,” saka Pavels. Par kodolovienošanos daudziem, protams, ir labas zināšanas, bet kā lai Eiropa piedalās sarunās, ja jau sākotnēji tā nebija tajās aicināta?
Turklāt atcerēsimies, ka Tramps ir draudējis ar sodiem un sankcijām Eiropas valstīm, īpaši NATO valstīm. Viņš apsaukā visus par gļēvuļiem, ka valstis pietiekami nenāk palīgā, piemēram, atvērt Hormuza šaurumu. Pavels ir ironisks: “Nu, es zinu, cik grūti ir pateikt prezidentam Trampam jebko, ko viņš nevēlas dzirdēt.”
Kaut gan Pavels atzīst, viņam nebija iespēju to pateikt Trampam, viņš spriež: “Bet es uzskatu, ka viņam ir jādzird, ka, paužot atšķirīgu viedokli, mēs neesam ienaidnieki. Mēs esam vienā pusē. Mēs vēlamies taisnīgu attieksmi, un es uzskatu, ka, ja Eiropas valstis būtu iesaistītas sākumā, tad būtu daudz lielāka vēlme piedalīties, potenciāli arī atbalsta operācijās, piemēram, piekļuves kontrolē caur Hormuza šaurumu.
Bet tagad, kad Eiropas valstis sākumā netika uzskatītas par sabiedrotajām un tagad tās tiek vainotas gļēvulībā, es pilnībā saprotu, ka tās to uztver, teiksim, kā netaisnību. Un mēs vēlamies būt taisnīgi. Mēs vēlamies būt taisnīgi sabiedrotie. Mums ir jārunā vienam ar otru kā līdzvērtīgiem, nevis kā apgādājamiem bērniem.”
Svarīgi ir atgādināt, ka Čehijas prezidents Petrs Pavels ir čehu politiķis, karavīrs un militārais diplomāts, atvaļināts Čehijas Republikas armijas ģenerālis. 2012.-2015. gadā viņš bija Čehijas Republikas armijas Ģenerālštāba priekšnieks. No 2015. līdz 2018. gadam strādāja par NATO Militārās komisijas priekšsēdētāju. 2023. gadā tika ievēlēts par 4. Čehijas Republikas prezidentu, amatā stājās 2023. gada 9. martā.
Čehijas prezidentam ir sapratne par militāro situāciju
Čehijas prezidenta vēstījumu lūdzām komentēt Ziemeļeiropas politikas centra direktoram, bijušajam aizsardzības ministram Artim Pabrikam.
Kāda loma Petram Pavelam ir šobrīd kā Čehijas prezidentam?
Viņš satur Čehijas atbalstu Ukrainai kopumā, zinot, ka atbalsts nav nemaz tik viennozīmīgs - tāpat kā Slovākijā. Pavela militārā pieredze un darbs NATO - viņš saprot situāciju. Un kamēr viņš ir prezidents, mēs varam paļauties, ka viņš savu kursu nemainīs.
Pavels apgalvo, ka ASV uz Ukrainu izdara lielāku spiedienu nekā uz Maskavu. Kā vērtēt šādu politisko aklumu - atbalstīt agresoru?
Nav tā, ka Putins izdara lielāku spiedienu uz Ukrainu. Uz Maskavu spiediens vispār netiek izdarīts. Tas ir kontrproduktīvi, jo - ja ASV būtu gribējušas, šis karš būtu beidzies jau pirms diviem gadiem. Baidena laikā ASV iesaistījās šajā karā ar daļēju atbalstu, patlaban būtībā ASV militārais atbalsts Ukrainai ir beidzies. Protams, sadarbība ar atsevišķām institūcijām turpinās, bet viss, kas no ASV nonāk Ukrainā, to apmaksā Eiropa, līdz ar to tas ir vienkārši bizness. To nevar uzskatīt par atbalstu, tā ir tirdzniecība.
Tas ir pirmkārt. Otrkārt, stratēģiskā komunikācija, kas nāk no aizokeāna, ir apdraudoša Eiropas drošībai, jo krievi to lasa tādā formā, ka tas viņus iedrošina uz tālākām darbībām. Protams, ukraiņi krievus ir daudzkārt vājinājuši, viņiem daudz kas nesanāk, bet tas ir iedrošinājums uz eskalāciju.
Nezinu, kas Trampam galvā, bet tas iespaido mūsu aliansi, transatlantiskās attiecības, gan arī dod Krievijai iespēju eskalēt situāciju, tas katram normāli domājošam cilvēkam ir skaidrs.
Vai krievu vairums ir noguruši no kara?
Manuprāt, Putins šogad jūtas daudz nedrošāk. Tas ir redzams arī viņa elites iekšienē. Kas attiecas uz pārējo Krievijas sabiedrību, es domāju, ka tā ir tādā līmenī nozombēta, ka tur nevienam neprasa - tu esi nozombēts vai ne? Viņi kā avis soļo pakaļ kāvējam, kamēr režīms mainīsies. Uz labo vai slikto pusi? Atsevišķi cilvēki - tādi kā Putins - varētu tikt nomainīti. Bet tas nenozīmē, ka Krievija apstāsies būt apdraudējums Eiropai. Skaidrs, ka Eiropas drošības mērķim jābūt tādam, ka Eiropas valstīm lielākā vai mazākā grupā jābūt gatavām tikt galā ar Krievijas draudiem. Tas nenozīmē, ka mums ir jāatsakās no transatlantiskās sadarbības - tiklīdz amerikāņi būs gatavi sadarboties, tas viss mums ir jānotur.
Reģionālā atbilde ir mūsu Baltijas jūras valstu sadarbība: Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Polija, Ukraina. Ja kāda valsts ir gatava pievienoties - lai to dara. Savukārt Eiropā galvenā drošības atslēga būs Vācija. Protams, nevar izslēgt sadarbību gan ar Parīzi, gan ar Romu, gan ar Apvienoto Karalisti.
Ja man kāds jautātu, es ieteiktu: Vācijai jānodala attiecības ar Krieviju drošības jautājumos, otrā problēma - migrācija. Ja Vācija šādā ziņā tiks zaudēta, tas būs bīstami.
Draudi uzbrukt Baltijai. Tie ir reāli?
Tie draudi būs vienmēr. Agresors turpinās būt agresors. Kaut kādā formā mūsu cilvēkos ir iesakņojusies stratēģiskā propaganda. Katrs otrais Latvijā prasa: kur mēs bēgsim, kā aizsargāsimies? Krievija ir agresors, mēs ģeogrāfiju mainīt nevaram, līdz ar to mums jātiek galā ar šo agresoru, ja viņš nāks - gan ar savām rokām, gan ar sabiedrotajiem, un Petrs Pavels tāds ir.
Tad vajadzētu aktivizēties mūsu varonīgajai Aizsardzības ministrijai.
Bet vēl lielāka atbildība ir mūsu sabiedrības nostāja. Labs piemērs ir, kā pret savu drošību attiecas Somijas sabiedrība. Darbs notiek gan Veselības ministrijā, gan izglītības sistēmā, gan citur. Mūsu izglītības sistēma joprojām nav spējīga atrast vajadzīgās mācībstundas gan dronu apmācībai, gan valsts aizsardzības mācībai - Izglītības ministrija jāatlaiž un jānoformē no jauna. Tie cilvēki, kuri tagad veido izglītības sistēmu, veido to caur papīra blāķiem, nevis ņemot vērā mūsu vajadzības. Mēs neticam paši saviem spēkiem, esam iesaldējuši sevi, pārbirokratizētā vide nespēj pieņemt lēmumus un nonākt līdz rezultātam.
Nu, piemēram, Rīgas lidostā redzam dronu. Mums jāskrien uz Saeimu un jāmaina likumdošana. Jau trešo reizi ielido droni, un mums jāsāk stāstīt par kaut kādām procedūrām un likumdošanām. Ukraiņi mierīgi šauj pa tiem droniem. Iebruks Latvijā Krievijas karaspēks, un kāds mums sāks stāstīt par procedūrām! Izskatās, ka krievi mūs testē. Par pirmo centimetru, kas tiks aizsargāts, par 5. pantu. Kam tad mums ir parlaments un valdība? Lai mums nebūtu atpalikusi likumdošana.
Domāju, mums jāņem labākie piemēri no Petra Pavela un citiem sabiedrotajiem.
Neapšaubāmi. Un jo ātrāk, jo principiālāk, jo labāk.
