Politika

Koalīcijas vienprātību un tajā valdošo harmoniju ik pa laikam demonstrē politiķu saliedētība lēmumu pieņemšanā. Vairums aptaujāto – gan atklāto, gan anonīmo respondentu – uzskata, ka valdības atbalstītā iecere – no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atdalīt kriminālizmeklēšanas iestādes – Nodokļu un muitas policijas pārvaldi un Iekšējās drošības pārvaldi – ir mazliet ar tādu kā noslēpumainības piegaršu. Pēdējā no tām nonāks Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārraudzībā, bet Nodokļu un muitas pārvalde – Finanšu ministrijas pārraudzībā. Nav skaidrības: kam tas ir izdevīgi?

Drīz būs jau 15 gadi, kopš pie varas valstī “Vienotība”. 2009. gada sākumā, pēc sabiedrībā dažādi vērtētās “Parex bankas” glābšanas un 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, Ivara Godmaņa otrā valdība bija sevi pilnībā izsmēlusi. 2009. gada 20. februārī Godmanis atkāpās, bet 2009. gada 12. martā tika izveidota pirmā Valda Dombrovska valdība. Sākās “Vienotības” ēra Latvijas politikā.

Virsrakstā minētā apgalvojuma pamatā ir divi it kā savstarpēji nesaistīti notikumi – negatīvais balsojums ASV Senātā par palīdzības paketi Ukrainai 61 miljarda ASV dolāru apmērā un bijušā žurnālista, tagad populārā jūtūbera Takera Karlsona (amerikāņu Solovjova) ciemošanās Maskavā, kur viņš Kremlī intervēja Putinu.

Šīs nedēļas notikumi mudina atgādināt par mūsu koalīcijas ciešo saliedētību un viedokļu vienprātību.

Kādēļ Vladimirs Putins lēma iebrukt Ukrainā, kāds varētu būt asiņainā kara atrisinājums, Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekme uz “Saskaņas” likteni, vai bedres Rīgas ielās būs mūžīgas, kādēļ latvieši ir tik kašķīgi un kādiem jābūt mūsu valsts vadītāju stratēģiski svarīgākajiem darbiem – TV intervijas turpinājums ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātu Nilu Ušakovu ciklā "Nra.lv sarunas"

Ārlietu ministrs Krišjānis Artūrs Kariņš četru Ārlietu ministrijas amatpersonu pavadībā 5. februārī izlidoja no Rīgas caur Helsinkiem pasažieru reisa lidmašīnā uz Japānu, lai, citastarp, lasītu lekciju Tokijas universitātē, tiktos ar Japānas kolēģiem, Japānas parlamentāriešiem un uzņēmējiem. Kariņam un viņa delegācijai acīmredzams ieguvums – Japānas apmeklējums, bet kāds ieguvums no šis vizītes būs Latvijas valstij?

“Nacionālo apvienību neredz un nedzird,” īso sarunu pabeidzot, bilda kāds politiķis, kurš negribēja sevi publiskot. Un viņš to teica nevis ar dusmām, bet gan ar bažām, sak, šis ir Nacionālās apvienības īstais laiks – vērtēt notiekošo, cīnīties par un pret – atbilstoši politiskās partijas nostādnēm un idejiskajiem mērķiem. “Taču ir tikai klusums, un tas mani uztrauc,” viņš piebilda. Kas notiek ar NA?

Avoti vēsta, ka Valsts drošības dienests (VDD) ir zinājis par Tatjanas Ždanokas (Latvijas Krievu savienība) aktivitātēm vismaz kopš 2004. gada, kad viņa regulāri atskaitījās Krievijas federālā drošības dienesta (FSB) darbiniekiem un lūdza naudu pretvalstisku pasākumu rīkošanai.

Ja kāds mūsu valdībai uzdotu tiešu jautājumu par to, kādi ir Latvijas valsts mērķi, valdošie locīkļi uz vaicātāju droši vien paskatītos kā uz nepilnīgo: nu, kā – kādi?! Protams, ka klimatneitralitāte līdz 2050. gadam! Nē, nesmejieties, tā būtu nopietnība. Un, patiesību sakot, šī nopietnība biedē, rada spazmas pakrūtē un dzen skudriņas pār muguru.

Pērnvasar izveidotā koalīcija līdz pat šī gada sākumam demonstrēja apskaužamu vienotību. It kā apliecinot tās vadošā spēka – partijas “Vienotība” – neapstrīdamo līderību. Bez aizķeršanās tika ratificēta Stambulas konvencija, pieņemts partnerības likums, un arī valsts budžeta pieņemšanas laikā neradās ne mazākās kavēšanās. Taču jaunais gads pienāca ar divām politiskām vētrām. “Asiņaino graudu” lietu un nedienām ar pasažieru vilcieniem.

“Esmu 2. grupas invalīds, pārvietojos ar palīglīdzekļiem, ārpus pagalma faktiski neizeju,” saka Jānis Pīgoznis, Rēzeknes novada Kantinieku pagasta iedzīvotājs. “Pasts man ir atteicis pakalpojumu: vairs nesaņemšu divus žurnālus un trīs avīzes, ko pasūtīju pērn,” viņš turpina. Kāpēc tā noticis?

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās dzīves centrā. Abas šīs [nebeidzamā politiskā seriāla] epizodes iezīmējas ne tikai ar milzīgu liekulības devu, bet arī iespējami augstu politisko cenu.

Balsot pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās vajagot ļaut no 16 vecuma, bet līdz legālai cigarešu pirkšanai katram indivīdam gan būs jāpagaida četri gadi – pirkt smēķus un pīpēt drīkstēs tikai no 20 gadu vecuma. Tā lēma Saeima. Par balsošanu vēlēšanās gan vēl nav izlemts, par šo jautājumu šķēpi lūst krakšķēdami.

“NATO augstākais amats jāieņem tādai valstij, kas maksā par aizsardzību,” pauž Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš izdevuma “Politico” raidierakstā “Power Play”. Kariņš uzskata, ka Latvijai un viņam ir pienācis laiks uzņemties militārās alianses vadības lomu.

Svētku burzmā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu gluži kā garāmejot parādījās informācija, ka noslēdzies konkurss uz Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu. Nelabvēļi melsa, ka “iepriekš noskatītais” pretendents neesot konkursā uzvarējis, tāpēc politiskajā šķirā (nomināli Valsts kancelejā un Finanšu ministrijā) valdot neziņa: ko darīt?

Daudzi autobraucēji ir saskārušies ar to ne visai patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad braucot pēkšņi sadzirdi, ka kaut kas sācis grabēt. Īsti nevar saprast, kas, bet skaidrs, ka labi nebūs. Agri vai vēlu šī grabēšana radīs problēmas, tāpēc nav ko vilcināties un jābrauc uz servisu.

Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.

Vakardienas “Neatkarīgās” numurā solīju, ka par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām 2024. gadā plašāk rakstīšu šodienas numurā. Tāpat norādīju, ka Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem paklausīgi iet līdzi.

Pasažieru vilcienu iepirkuma ilggadējā sāga ir viena no Latvijas politikas spilgtākajām epizodēm, kurā koncentrējusies visa mūsu jaunlaiku politiskās dzīves skaudrā realitāte.

“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.

“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.