Šodien valdībā sāk skatīt 2025. gada valsts budžetu. Pagaidām tikai tiks “iztaustīti” ministriju pieprasījumi, ekonomiskās attīstības prognozes un izslavētā “fiskālā telpa”. Kopējā bilde iezīmējas biedējoša. Naudu vajag visiem un visam, prognozes ir sliktākas, nekā agrāk plānots, bet fiskālā telpa – negatīva.
Jau nospraustas valdības prioritātes - valsts drošība un aizsardzība. No šīs prioritātes atkāpšanās nav gaidāma. Līdz ar to aizsardzības nozarē papildu naudas būs tik, cik vajadzēs. Bet, ja “fiskālā telpa” ir negatīva, tad nākamais secinājums rodas pats no sevis - tātad kaut kur finansējums jāsamazina. Alternatīvs variants: jāiekasē vairāk nodokļos.
Patiesības labad jāatzīst, ka ir vēl viens variants - vairāk jāaizņemas. Taču jau pašreizējā budžeta redakcijā aizņemšanās limits ir izsmelts, sasniedzis griestus, un lielāku budžeta deficīta apjomu Eiropas Komisija varētu neapstiprināt.
Tātad, lai jauno, 2025. gadu mēs sāktu ar pilnvērtīgu budžetu, valdošajai koalīcijai (jo opozīcijas partijas jebkurā gadījumā balsos pret) būs jāizšķiras, ko darīt: vai nu samazināt kopējos izdevumus, vai palielināt nodokļus, vai vienkārši vairāk aizņemties? Iespējama, visticamāk tāda arī būs visu šo trīs faktoru kombinācija.
Pirmajā brīdī uzdevums var likties samērā vienkāršs: jābeidz šķērdēt nauda tā dēvētajiem “Volt” un “Bolt” kurjeru labklājības pētījumiem. Proti, dažnedažādiem projektiem, kas kā sērga ir pārņēmuši visu Rietumu civilizāciju. Taču šī sērga līdztekus ārkārtīgi uzpūstajai birokrātijai ir ne tikai Rietumu valsts pārvaldes neatņemama sastāvdaļa.
Tā pilda ļoti svarīgu sociālo funkciju: absorbē plašus sabiedrības slāņus, kas fiziski strādāt negrib, ar nekādu dižo intelektu nav apveltīti, toties ir gatavi ievērot visiem pieņemamus sadzīves kultūras standartus. Citiem vārdiem, veido to kulturālo vidusslāni, kas nerada sociālas problēmas. Pat vēl vairāk - uztur pietiekami augstu šo kultūras līmeni. Zināmā mērā valsts maksā šiem cilvēkiem par “labu uzvedību”.
Skaidrs, ka ne valdības vadītāja Evika Siliņa, ne finanšu ministrs Arvils Ašeradens nebūs tie, kuri pēkšņi nostāsies pret straumi un paziņos: viss, laiki mainījušies. Jāķeras pie budžeta “konsolidācijas”, un sāksim ar birokrātijas un “projektu” ekonomikas apcirpšanu. No šīs valdības neko tādu sagaidīt nav iespējams. Tīri psiholoģiski. Tur jābūt tāda tipa politiķim kā Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam, kurš ar motorzāģa vērienu sācis “zāģēt” valstī birokrātiju. Pagaidām Mileja politikas sekmes nevērtēsim, jo pagājis vēl pārāk īss laiks. Šeit viņu pieminu tikai kā pretstatu absolūti konformistiskajam Siliņas/Ašeradena valdības stilam.
Lai arī kaut kādi taupības pasākumi, visticamāk, būs, tie neveidos kritisko masu. Galu galā runa ir par simtiem miljonu eiro, kuri būs “jāatrod”. Ministriju iekšienē labākajā gadījumā atradīs kādus desmit miljonus. Un tas jau skaitīsies šausmīgi daudz.
Teorētiski budžeta problēmu varētu atrisināt pēc Igaunijas parauga. Viņiem ekonomikas kritums ir vēl lielāks nekā pie mums. Trūkstošo naudu
Igaunijas valdība “meklēs”, palielinot nodokļu likmes. Sākotnēji arī pie mums bija plānots šis ceļš, taču kaut kas aizgāja ne tā.
Esmu jau rakstījis par Siliņas valdības vadības stilu. Tas kaut kādā ziņā līdzinās bijušā Rīgas mēra Nila Ušakova sākotnējās darbības stilam: prioritāri jādomā par labu PR un jāizvairās no visa, kas cilvēkiem varētu nepatikt. Nodokļu celšana cilvēkiem noteikti nepatiktu, tāpēc Siliņa uzspieda uz bremzes pedāļa.
Taču, uzspiežot uz bremzēm, naudas trūkuma problēma nekur nepazuda. Finanšu ministrs Ašeradens nekad nav izcēlies ar drosmi un izlēmību. Pacelt PVN likmi, to jā, bet uzlikt virspeļņas nodokli bankām, nodokli izņemamām dividendēm vai lielo ienākumu saņēmējiem, tas jau nozīmētu iet pret stiprākajiem. Pasarg’ die’s! Nemūžam. Iekavās piebildīsim, ka gan jau beigās viņš šiem soļiem piekritīs, taču Ašeradens turpinās raidīt “lielo naudas maisu” virzienā signālus, ka tas jau nebiju es. Mani piespieda koalīcijas partneri.
No bankām “izspiedīs” kādus 100 miljonus eiro. No dividendēm vēl kādus, maksimums, 50 miljonus. Taču tas ir par “īsu”. Naudu prasa ne tikai aizsardzības sektors. Valsts apmaksātā veselības aprūpe atrodas kritiskā stāvoklī. Rindas vairāku mēnešu un pat gadu garumā. Skolotāji ir gatavi streikot un nevēlas samierināties, ka viņu atalgojums ir būtiski mazāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Par “Rail Baltica” un “airBaltic” pat negribas domāt. Kur ņemt naudu?
Pirms dažiem gadiem, kovidpandēmijas laikā, rietumvalstu centrālās bankas kā uz burvju mājiena uzbūra triljonus eiro, dolārus un mārciņas. Ar “burvju mājienu” gan jāsaprot - ar dažiem datoru klaviatūras klikšķiem.
Kāpēc šo operāciju nevarētu atkārtot vēlreiz? Vai Putina agresīvā, pasauli apdraudošā politika ir mazāk bīstama?
Kā nu kuriem. Spānijai, Portugālei vai Grieķijai droši vien mazāk bīstama, bet Krievijas kaimiņvalstīm savukārt bīstamāka. Līdz ar to būtu tikai loģiski, ja Krievijas kaimiņvalstis varētu savu aizsardzību steidzami nostiprināt, paplašinot budžeta deficīta rāmjus. Tieši šādu aizsardzības budžeta palielināšanas veidu intervijā “Neatkarīgajai” par optimālu atzina “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs un Budžeta komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andris Šuvajevs. Uzreiz gan piebilstot, ka šis variants valdībā negūšot atbalstu.
Vakardienas “Neatkarīgās” komentārā, kas izlasāms šeit, jau rakstīju, ka līdz šim Latvijā vēl neviena valdība nav kritusi budžeta dēļ. Taču vienmēr kaut kas notiek pirmo reizi. Ja līdz šim neviena valdība nav kritusi, tad tas vēl nenozīmē, ka tā tas būs mūžīgi mūžos. Tāpat rakstīju, ka Šuvajevs LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” uzsvēra, ka šī esot pirmā kreisi centriskā valdība atjaunotās neatkarīgās Latvijas vēsturē.
Ja jau valdība esot kreisi orientēta, tad to vajag apliecināt arī darbos, piespiežot labēji orientēto finanšu ministru pieņemt “jauno realitāti”. Proti, būšanu par finanšu ministru kreisi orientētā valdībā. Dekoratīvās “Stambulas konvencijas” un “partnerības likumi”, kuru fiskālā ietekme bija tuva nullei, ir viena lieta, bet “kreisi orientēti budžeta veidošanas principi” jau kaut kas pavisam cits.
Ko ar to gribu teikt? Visa līdzšinējā “Vienotības” un arī tās priekšgājēju fiskālā politika jau no sākta gala ir bijusi pavisam vienkārša. Ja vajag naudu, tad tā jāpaņem no tiem, no kuriem vieglāk paņemt. No iedzīvotājiem. Turklāt tiem, kuri pakurnēs, bet sakostiem zobiem piecietīs.
Jau pieminētā skolotāju mazākā alga, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, lielā mērā (ne pilnībā, bet tomēr) ir sekas tam, ka Valda Dombrovska slavenā 2010.-2011. gada budžeta “konsolidācija” (Latvijas politiskajā mitoloģijā pazīstama arī kā “Vienotības” veiksmes stāsts) notika daudzējādā ziņā uz pedagogu rēķina, kuriem algas nogrieza proporcionāli visvairāk. Turpmākajos gados tās ceļot no zemākas bāzes, tās tā arī līdz kaimiņvalstu līmenim nav tikušas.
Nav pamata domāt, ka šoreiz Ašeradens & Co ir gatavi piedāvāt kādu citu modeli. Algas gan šoreiz negriezīs, bet princips noteikti paliks nemainīgs - paņemt no tiem, no kuriem vieglāk paņemt. Šajā gadījumā no tiem, kuriem vieglāk neiedot. Tas ir, atalgojumu atstāt kā līdz šim. Taču ne jau ministriem, deputātiem un valsts pārvaldes aparāta augstākajiem ierēdņiem. Tiem algas jāceļ par tūkstošiem eiro mēnesī un papildus nodokli nedrīkst uzlikt ne par centu. Tā ir neaizskaramo, “vajadzīgo” cilvēku kategorija. Bada maizē var atstāt kaut kādus bibliotekārus, pastniekus un citus, kuriem “jāpriecājas, ka viņiem vispār kaut ko maksā”. Tā teikt, “nevajadzīgos cilvēkus”.
Šāda attieksme ir ilgstoši valdījusi Latvijas politiskajā šķirā. Tā līdz šim ir lieliski strādājusi. Tauta to pieņēmusi kā labu un veselīgu principu, par ko liecina “Vienotības” noturīgi augstie reitingi un būšana pie vadības stūres jau 15 gadus. “Progresīvajiem” ir iespēja lauzt šo nemainīgo vektoru. Pateikt Ašeradenam, ka tā tās lietas turpmāk vairs neies. Tagad ņemsim no tiem, kuriem jau ir visvairāk. No “vajadzīgajiem”.
Vai tas tā notiks? Stipri šaubos. Līdz šim politiķi, izdarot izvēli starp principiem un iespēju sēdēt “pie galda”, parasti izvēlējušies pēdējo. Kāpēc lai šoreiz būtu citādi? Politika taču esot kompromisu māksla. Vai var izgudrot vēl izcilāku attaisnojumu jebkurai bezprincipialitātei? Nedomāju vis.
