Evikas Siliņas valdība tuvojas sava pirmā gada darbības izvērtējumam. Viena no šīs valdības iezīmēm ir tās šķietamā dzelzsbetona stabilitāte. Pat šīs valdības ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls vai nedienas ar “Rail Baltica” būtiski neiedragāja Siliņas valdības kopējo reitingu un koalīcijas iekšējo stabilitāti.
Kas ir šīs stabilitātes pamatā? Vai šī stabilitāte ir šķietama vai īsta, un kādi faktori to var apdraudēt?
Jāatzīst, ka mūsdienās, kad cilvēki arvien vairāk laika pavada, skatoties savu viedierīču displejos, valdības tiek pārsvarā vērtētas nevis pēc to darbiem, bet gan pēc tā, kā tās “izskatās”. Tas ir, cik tām izdodas atbilst valdošajām “modes” prasībām. Ar “modi” šeit saprotam to, ko “stilīgi” (prestiži) ielikt nosacītajā instagramā.
Piemēram, Krišjāņa Kariņa pirmā valdība ar visu tās politisko raibumu un sadrumstalotību izskatījās it kā slikti, bet sabiedrība kopumā to uztvēra visai labi, par ko liecināja Kariņa partijas panākumi 14. Saeimas vēlēšanās. Pats Kariņš tika uztverts kā “moderns” un viņa valdība kā labākā iespējamā tā brīža politiskajā sadalījumā.
Kariņa otrā valdība ar Nacionālās apvienības un “Apvienotā saraksta” faktiskā bloka izveidi pēkšņi izkrita no “modes” un vairs neskaitījās “stilīga”. Atbalstīt šo valdību nebija tas, ar ko lepojas instagramā un tamlīdzīgās “savas laimīgās dzīves” ekspozīciju platformās. Tāpēc šī valdība krita un pats Kariņš strauji izgāja no modes. Kā tas modes pasaulē notiek bieži.
Līdz ar to noteicošais Siliņas valdības stabilitātes faktors ir tās atbilstība modes tendencēm. Gan valdības sastāvs, gan pati premjerministre šīm prasībām sākotnēji atbilda gandrīz visos parametros. Kā vienīgais “grabošais gultnis dzinējā” tajā darbojās no varas augstumiem uz zemes nokritušais un jauno realitāti uzreiz apjaust neprotošais Kariņš, bet viņu izdevās sekmīgi aizsūtīt uz politisko veterānu pansionātu - Saeimu.
No politiskās modes aspekta ar Siliņu iesākumā viss bija kārtībā. Pat vēl vairāk. Viņas sievišķīgā šarma apdvestais tēls nāca kā svaiga gaisa malks pēc “apnikušā”, “vecmodīga” kļuvušā Kariņa vietā. Taču Siliņas sievišķīgā būtība pamazām sāka spēlēt viņai par sliktu. Tie psihologi, kuri atzīst sieviešu un vīriešu domāšanas un uzvedības atšķirības, norāda, ka vadītāju sieviešu raksturīga iezīme ir uzsvara likšana nevis uz rezultātu, bet gan kolektīva labsajūtu. Galvenais ir nevis sasniedzamais rezultāts, bet lai visi justos komfortabli un valdītu labvēlīga atmosfēra.
Siliņas valdības gadījumā tā ir skaidri iezīmējusies tendence iekšēji nekonfliktēt. Praksē tas nozīmē atbildības neprasīšanu un tās izkliedēšanu plašā spektrā. Respektīvi, neviens ne par ko konkrētu neatbild, bet par labu uzvedību (pretim nerunāšanu) tiek atalgots ar finansējumu kādiem izdevīgiem “projektiem”.
Šāda politika it kā nostiprina Siliņas valdības stabilitāti un tās izredzes noturēties līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām 2026. gada rudenī. Tad par ko gan uztraukties? Tieši par to, ka šāda pārlieka “piekāpība” var kādā brīdī iziet no “modes”. Kādā brīdī atbalstīt Siliņas “miermīlīgo” politiku var pārstāt būt prestiži. Tad, kad kritiskais, lūzuma punkts ir sasniegts, tad ikviens “nepareizi” izteikts vārds, neapdomīgs žests (atceramies Solvitas Āboltiņas ūjināšanu) vai pārāk dārgs lidojums var izraisīt politiskā reitinga nobrukuma lavīnu.
Tā tas izskatās tīri teorētiski. Ko mēs redzam praksē? Par to, ka budžeta veidošana pagaidām nevienu no Latvijas daudzajām valdībām nav gāzusi, esmu jau rakstījis. Līdz ar to budžeta pieņemšana, lai cik saspringta tā neizskatītos no malas, Siliņas valdību neapdraud. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gan jau koalīcijas partijām tiks izsniegti dažādi mierinājuma “bonusi”.
Lai arī pašvaldību vēlēšanas tikai nākamgad, jau tagad to iespējamais iznākums (īpaši Rīgā) rada zināmu nervozitāti politiskajās aprindās. Turklāt ne tikai Vecrīgas kafejnīcu mūžīgo “valdības stādītāju” aprindās, bet arī īsto lēmēju vidū.
Pastāv reāla varbūtība “Ušakova gāzējiem” zaudēt varu jaunajai “Šlesera koalīcijai”. Kas ietilps šajā “Šlesera koalīcijā”, vēl nav skaidrs, bet nav izslēgts, ka kādi spēki, kuri vēl nesen Latvijas politiskajā mitoloģijā skaitījās “valstiski domājošie”, varētu pieslieties šai Šlesera pagaidām vēl tīri virtuālajai komandai.
Jāatceras, ka pašvaldības ne tuvu nav Saeima. Latvijas pašvaldībās, atkarībā no spēku sadalījuma, var izveidoties situatīvas koalīcijas no politiski pavisam atšķirīgi domājošām partijām. Nevajag domāt, ka Rīga ir kāds izņēmums. “Ušakova gāzēju” koalīcija izrādījās ne tā stabilākā. Līdz ar to tabu - mēs ar šitiem ni un ni - ir faktiski beidzies. Rīgas domē pēc vēlēšanām iespējamas visdažādākās koalīcijas, un tas rada šo nervozumu “lielajā” koalīcijā, kuru jau tagad veido visai atšķirīgi politiskie spēki.
“Vienotība” un ZZS kopš laika gala sevi ir pozicionējušas kā labēji centriskas partijas. Bija pat laiks, kad ZZS sevi dēvēja par nacionālkonservatīvu spēku. Savukārt “Progresīvie” neslēpj savu kreiso orientāciju, un viens no tās līderiem, Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs pat publiski LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” šo valdību ir nodēvējis par pirmo kreisi centrisko atjaunotās Latvijas vēsturē.
Brīžos, kad ekonomika iet uz augšu un budžets pildās, apsteidzot plānus, partijām pat ar atšķirīgām ideoloģiskām nostādnēm ir vieglāk atrast kompromisus. It īpaši tā dēvētās praktiskās politikas plāksnē, dalot “projektu” naudas.
Varētu domāt, ka šobrīd, budžeta “barības bāzei” sašaurinoties, partiju savstarpējai agresivitātei vajadzētu pieaugt. Realitātē notiek tieši pretējais. Acīmredzot iestājies tas posms, kuru tropos ilgi dzīvojošais britu rakstnieks Radjards Kiplings savā “Džungļu grāmatā” apraksta kā sausuma perioda “miera līgumu”. Lai neizjauktu visu ekosistēmu, plēsēji ļauj netraucēti nākt pie ūdenstilpes padzerties arī zālēdājiem.
Samazinoties “barības bāzei”, politiķi saprot, ka viņiem ir divas iespējas. Vai nu plēsties par katru kumosu un riskēt tikt padzītiem no “galda”, vai arī samierināties ar mazumiņu, pie sevis murminot: labāk tik, cik ir, nekā nekas. Var jau teikt, ka katra piekāpšanās konkrētam politiskam spēkam var dārgi maksāt, bet politiķi pārsvarā ir racionāli pragmatiķi. Sapņotāji/romantiķi politiskajā vidē ilgi neizdzīvo. Tāpēc, izsverot visus plusus un mīnusus, viņi nonāk pie secinājuma, ka izdevīgāk norīt krupi nekā, skaļi aizcērtot durvis, aiziet no valdības. Tādējādi paliekot pavisam tukšā.
Turklāt Latvijas politiskā prakse liecina, ka partiju bravūra, nostāšanās pozā netiek politiski atlīdzināta vēlēšanās. To ar zināmu sajūsmu var uztvert attiecīgā politiskā spēka principiālais elektorāts, bet tie par viņiem balsotu tāpat. Vēlēšanu iznākumu pārsvarā izšķir migrējošā vēlētāju daļa. Tie, kuri katru reizi balso par savu tā brīža favorītu. Tāpēc vienmēr, kad jāizšķiras: nostāties pozā vai “izmantot lielisko iespēju paklusēt”, izvēle ir par labu pēdējai.
Latvijas politikā no koalīcijām neaiziet. No tām izmet. Pagaidām nekas neliecina, ka kādu no tās taisītos mest ārā.
