Latvijas Bankas prezidenta algu 161 947,21 eiro 2023. gadā (13 495,60 mēnesī) saņēmušais Mārtiņš Kazāks uz valdības sēdi, kurā izskatīja valsts budžeta pamatnostādnes nākamajam un turpmākajiem trijiem gadiem, neuzskatīja par vajadzīgu ierasties. Ministru kabinetu viņš uzrunāja attālināti.
Kā liecina TV3 ekonomikas žurnālista Ivo Butkeviča sociālajos tīklos ievietotais ekrānuzņēmums, arī vairums valdības locekļu Latvijas galvenā baņķiera uzrunai neveltīja tikpat kā nekādu uzmanību. Ministri savā starpā jautri čaloja vai vienkārši niekojās telefonā. Tas gan netraucēja valdības vadītāju Eviku Siliņu pēcsēdes preses konferencē izmantot tieši Kazāka vārdus, lai pieteiktu jauno “taupības” kursu.
“Mēs esam aizskrējuši [par tālu] ar vēlmi palielināt algas un pielīdzināt tās Eiropas līmenim,” bargas skolotājas tonī Siliņa pamācīja tautu, jo ar vārdu “mēs” šeit bija jāsaprot visi publiskajā sektorā strādājošie. Visi tie, kuri atalgojumu saņem no valsts vai pašvaldību budžetiem. Viņiem taupības vārdā algu palielinājumam it kā būtu jāieslēdz sarkanā gaisma.
Tiesa, sarkanā gaisma atalgojuma pieaugumam neattiecas uz tiem, kuri brauc ar ieslēgtām bākugunīm. Proti, valsts amatpersonām. Tām atalgojuma pieaugumu nosaka īpašs Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. Saskaņā ar šī likuma prasībām no nākamā gada 1. janvāra premjerei mēnešalga būs 8946 eiro pašreizējo 8440 eiro vietā. Ministriem 7924 eiro 7475 eiro vietā.
Mēdz teikt, ka vārdi ir lētākā prece pasaulē, jo nemaksā neko. Ja valdības vadītāja izsludina taupības kursu, tad viņai būtu jāsāk ar sevi. Ar darbiem. Nevis mistiskie “mēs” “esam aizskrējuši ar vēlmi palielināt algas”, bet gan: “Mēs valdībā bijām aizrāvušies ar vēlmi palielināt algas, bet tagad, sapratuši smago situāciju valsts budžetā, rādām citiem priekšzīmi. No algu palielinājuma atsakāmies. Es arī nākamgad saņemšu tos pašus nieka 8440 eiro mēnesī un manis aicinātie ministri saņems tos pašus 7475 eiro mēnesī.”
Taču tādus brīnumus mēs no Ministru prezidentes nesagaidīsim. No algu palielinājuma lai atsakās citi. Tas uz mums neattiecas. Mēs par “taupību” tikai runājam. Nu, tieši tāpat kā par visu citu. Siliņai vienkārši ir ārkārtīgi paveicies, ka Latvijas politikā nav neviens tāds pielīpošu iesauku (birku) karinātājs kā ASV Donalds Tramps. Ja Tramps darbotos uz Latvijas politiskās skatuves, tad Siliņas valdībai jau sen būtu piekārta un kā pirtsslotas lapa pielipusi tukšmuldētāju valdības birka.
Tūlīt septembrī apritēs gads, kopš strādā Siliņas valdība. Žurnālisti uzdos jautājumus: ko esat šī gada laikā paveikuši? Kas ir tie darbi, ar ko īpaši lepojaties? Kas ir tie, kas devuši lielāko gandarījumu? Neapskaužu tos “Vienotības” tēla spodrinātājus, kuriem uz šiem jautājumiem būs jāizgudro atbildes, jo pašai Siliņai, ja viņa gribētu būt godīga pati pret sevi, atbilžu vietā būtu muļķīgi jāsmaida, kā to līdzīgos gadījumos darīja viņas priekštecis Krišjānis Kariņš.
Gads ir kaut kā nomuļļāts. Tramvaji brauc, ūdens krānā tek. 2. septembrī bērni ies uz skolu. Latvija nav dzelmē nogrimusi. Pat “Rail Baltica” būvlaukumā notiek kaut kāda rosība. Dzīve turpinās. Ko vēl var vairāk gribēties?
Tā droši vien domā Siliņa un viņas ministri, braši sev iestāstot, ka algu palielinājumu ir godam nopelnījuši. Tajā pašā laikā nesaskatot ne mazāko atbildību par to, ka jāuzklausa Kazāka biedējošais ziņojums par valsts ekonomisko situāciju un jādzird vīpsnājošās replikas par “negatīvo fiskālo telpu”. Tas uz mums neattiecas. To “fiskālo telpu” negatīvu pataisījuši kādi citi. Ne mēs. Mums pienākas.
Šajā brīdī gribētos teikt: nekas jums nepienākas. Vienīgais, kas jums pienākas, ir ar sū..nu koku pa pakaļu un no Brīvības bulvāra 36 ārā. Taču jāapvaldās, jo nākas atskārst pašu nepatīkamāko. Siliņai & Co ne par ko nav jāuztraucas. Viņi droši var sev celt algas un pat nodokļus. Viņiem par to nekas nebūs. Jo ko tad likt viņu vietā?
Šleseru? Rosļikovu? Tūdaliņus? Hokeja čempionu, brīvdienu piešķīrēju? Tieši tāds būs labi piebaroto mediju un varai pietuvināto viedokļu līderu “lielais stāsts”, attaisnojot muļļāšanos un tukšmuldēšanu “Vienotības” vadībā. Viņi paši izgudros Siliņas valdības “labos” darbus tās pirmajā gadadienā. “Vienotībai” pat nevajadzēs tērēt naudu PR firmu pakalpojumiem.
Labi, piekrītu, “Vienotība” nevelk, bet ko tu iesaki likt viņu vietā, ikviens var jautāt. Atbildu: Nesaku, ka citi būtu daudz labāki. Toties vissliktāk ir, ja kādam (-iem) sāk likties, ka viņš (viņi) ir neaizvietojami; ka labāku nav un nevar būt, jo visi labākie jau ir pie mums. Tiklīdz varnešiem galvā iezogas šāda doma, tā ceļš ir tikai vienā virzienā - uz leju. Degradācijas virzienā.
Tāpēc nav svarīgi, vai tie nākamie būs daudz labāki vai varbūt pat vēl sliktāki. Galvenais, ka iesūnojusī politiskā vara sajutīs nepieciešamību kustēties un rīkoties. Jo parādīsies iespēja, ka to vienkārši patrieks no “galda”. Šobrīd tā ir ieslīgusi tādā pašapmierinājumā, ka tikai kaut ko murrā un no sava darba kritikas atgaiņājas kā no uzmācīgas mušas. Tam jādara gals. Tikai tādā ceļā, sapurinot politisko šķiru, iespējams ilgi gaidītais izrāviens.
