Piektdien pēcpusdienā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izplatīja informāciju, ka nav apstiprinājusies aplokšņu algu maksāšana partijas "Vienotība" birojā, par ko bija 11 personu iesniegumi. Tāpat nav konstatētas nelikumības saistībā ar informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "SOAAR" veidoto vēlēšanu sistēmu izmantošanu.
“Vienotības” līderi it kā varētu atviegloti uzelpot un teikt: viss nokārtots, atkal esam tīri. Mierīgi rullējam tālāk. Tomēr ne velti teicu - it kā. It kā jau tīri, bet plankumiņš no traipa palicis. Jau tas vien, ka ziņa publicēta piektdienas pēcpusdienā, rada neskaidru nojausmu par to, ka lieta nav tīra, jo piektdienas pēcpusdiena tradicionāli ir tādu ziņu laiks, kurām nav vēlama tūlītēja reakcija. Tas ir laiks tādām ziņām, kurām līdz nākamās darba nedēļas sākumam vēlams “atdzist”.
Taču šie skandāli nav galvenais, kas veido “Vienotībai” negatīvu nākotnes perspektīvu. Pirmkārt, gadu gaitā ir izveidojies zināms negatīvo ziņu uzkrājums, kas padeldējis kādreizējo “Vienotības” teflona aizsargslāni, kas to sargā jau kopš apvienības dibināšanas 2011. gada 6. augustā. Skeptiķi var iebilst: nupat notikušās Eiroparlamenta vēlēšanas, kurās “Vienotība” uzvarēja par spīti visiem Kariņa lidojumu, aplokšņu un “SOAAR” skandāliem, ir uzskatāms apliecinājums tam, ka “Vienotību” joprojām nekas neķer. Šo argumentāciju varētu pat turpināt: jā, “Vienotība” varbūt arī nav kristāltīra, taču kura ir tā kristāltīrā partija, par kuru balsot nekritiskam, politikā maziesaistītam pamatplūsmas vēlētājam?
Viss tas atbilst patiesībai, tāpēc pagaidām “Vienotībai” vēl nekas nedraud. Pagaidām nevienai partijai nekas nedraud, jo līdz Saeimas vēlēšanām vēl vairāk nekā divi gadi. Te arī nonākam līdz otrkārt un galvenokārt. Līdz šim vēl nav bijis neviens vēlēšanu cikls, kurā uz skatuves neparādītos kāds jauns spēks. 2014. gadā tā bija “Latvijas reģionu apvienība” ar Artusu Kaimiņu un Ingunas Sudrabas “No sirds Latvijai”, 2018. gadā tā paša Kaimiņa nu jau “KPV LV”, JKP un “Attīstībai/Par!”, 2022. gadā “Apvienotais saraksts” un “Progresīvie”.
Arī pirms tam uz katrām Saeimas vēlēšanām parādījās dažādi jauni saraksti. Vēl nav bijušas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalītos tāds pats nemainīgs sastāvs, kāds bijis iepriekšējās vēlēšanās. Nav ne mazākā pamata domāt, ka 2026. gads būs izņēmums un 15. Saeimas vēlēšanās par mandātiem cīnīsies tie paši, kas tagad ir aptauju sarakstos.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tikpat kā 100% radīsies jauni politiskie spēki. Tādi, pēc kuriem būs pieprasījums. Līdz ar to, ja gribam ieskatīties divu gadu nākotnē, tad jāatbild uz jautājumu: pēc kā ir politiskais pieprasījums? Eiropā pieaug pieprasījums pēc dažādu nokrāsu populistu piedāvājumiem, taču Latvijā šī mode pagāja jau 2018. un sekojošajos gados.
Tagad Latvijā ir pieprasījums pēc kaut kā cita, nopietnāka. Pēc jaunas, no ilgas lietošanas neapskrambātas “pareizās” partijas. Ir pieprasījums pēc jaunas “Vienotības”. Nevis pēc “Jaunās vienotības”, kurā mākslīgi pārsaukusies tā pati vecā “Vienotība”, bet gan pēc jaunas, “solīdas” partijas, par kuru ar augstu paceltu galvu, nekautrējoties no savas izvēles, varētu balsot tie, kuri vienmēr cenšas pieslieties uzvarētājiem.
Šis vēlētāju slānis, kura izvēli nosaka - “lai nebūtu kauns pateikt, par ko esmu vēlējis” - ir visai plašs un bieži vien nenovērtēts, bet tieši tas lielā mērā nosaka līdzšinējos “Vienotības” panākumus. Taču uz šī “solīduma” bāzes nevar izbraukt mūžīgi.
Vēsturē vienmēr notiek tas, kam jānotiek atbilstoši vēsturiskās attīstības loģikai. Citskovska konflikts ar “Vienotības” vadību izskatās tā, it kā tas mums būtu tieši šīs vēsturiskās loģikas pasviests. Partijas prasti veidojas, kristalizējoties ap kādām spēcīgām personībām, kurām tajā brīdī ir politiskā vilkme. Tā tas savulaik bija ar Andri Šķēli, Eināru Repši, Valdi Dombrovski, Valdi Zatleru, Artusu Kaimiņu, Jutu Strīķi un citiem. Šobrīd vēl grūti pateikt, vai Citskovskim ir šī politiskā vilkme. Varbūt ir, bet varbūt nav, taču atkārtoju iepriekš sacīto: jauns politiskais spēks tuvākajos gados obligāti parādīsies. Nesaku, ka tas noteikti būs saistīts ar Citskovski, bet tam pat nav nozīmes.
Nozīme ir tam, ka šis spēks būs tiešs konkurents tieši “Vienotībai”, jo tieši šajā nišā ir izveidojies politisks retinājums. Visās citās politiskā spektra daļās vērojams piesātinājums un pat pārsātinājums. Tur notiek asa grūstīšanās: kurš kuru, tāpēc tur jauniem spēkiem nav vietas. Tiesa, tas neattiecas uz to politiskā spektra galu, kurā politiķi īsti nepretendē uz vietu “pie galda”, bet tikai apmierina savas ambīcijas. Visas šīs cīņas starp Stepaņenko, Rosļikovu, “Jaunlatviešiem” un viņu reinkarnācijām uz politisko dzīvi neatstāj tikpat kā nekādu iespaidu. Ko nevar teikt par nosacīto “Citskovska” partiju.
Neaizmirsīsim, ka šobrīd ar miglainu skatu uz nākotni pa Latvijas politisko skatuvi klīst politiķi no “Latvijas attīstībai”, JKP, “Kustība “Par!””, dažādas politiskās pieredzes Burovi, Rajevi un citi savu politisko piestātni neatradušie. Nepieciešams tikai kāds, ap ko šiem politiskajā buljonā peldošajiem personāžiem kristalizēties. Pagaidām vēl pāragri teikt, tieši kas būs tas politiskais ķermenis, ap kuru notiks šo “peldošo” politiķu kristalizācija, bet tas būs neizbēgami.
Kā uz šo iespējamo alfa partijas lomas atņemšanu varētu reaģēt “Vienotība”? Tāpat kā jebkurš alfa tēviņš. Neatkarīgi no tā, vai tas dominē meža dzīvnieku vai politisko dzīvnieku barā. Jāiznīcina potenciālais pretinieks un pretendents uz barveža statusu jau iedīglī, pirms viņš uzaudzējis spēkus. Nav šaubu, ka šim nolūkam tiks pieslēgti visi “Vienotības” resursi. Sākot ar Kažokas tipa “politoloģēm” un beidzot ar “Vienotības” kontrolētajiem medijiem. Tā ka cīņa par vietu pašā palmas virsotnē būs asa, smaga un mums, visiem apkārtējiem, ārkārtīgi interesanta.
